bye, bye - 2 0 1 1

paliec sveiks, 2011.! tu man devi daudz - gan laimi, gan asaras. devi visu, varbūt par maz es atļāvos. 

lai gan - nē, atļāvos es daudz. tiešām daudz. par to arī prieks.

tādēļ vēlreiz saku - paldies, gaidu Melnā Pūķa gadu, kurš nesīs jaunu laimi un jaunus piedzīvojumus.

nakts klusums un vētra aiz loga

kaut arī man ir skatījums uz dzīvi ar tādu - mhm, le fuck this, ir vēlme pēc kafijas un ir vēlme rakstīt ierakstu šeit.

es pati nezinu, ar ko īsti iesākt. Ziemassvētki... Ziemassvētki ir tieši tādi, kādi bijuši visus iepriekšējos gadus. tas ir, katrs sēžam savā istabas stūrī, darām savus darbus vai vienkārši niekojamies. brālis atpūšas vienīgajā brīvdienā kaut kur, vecāki skatās "Latvijas lepnumu", es sēžu mammas darbistabā pie datora, klausos mūziku un sarunājos ar Lauru. nē, protams, man patīk runāt ar Lauru un klausīties mūziku, bet tomēr ir vēlme kaut nedaudz just tos Ziemīšus, kādi bija bērnībā. gribas to sajūtu, ka brīnumi ir reāli. nu labi, pa retam ir reāli. bet pa lielam pa retam.

saņēmu tiešām jaukus vārdus apsveikuma kartiņā. īpaši tajā vienā, kuru man uzrakstīja klasesbiedrene un atdeva tieši tad, kad sākās dievkalpojums (jā, pirms liecību izsniegšanas mums ir jādodas uz baznīcu, uz svētbrīdi). tie vārdi.... es nezināju, ka varu kaut kā balstīt cilvēku ar to, ka es esmu. un tikko no Lauras dzirdēju (lasīju) tiešām tik jaukus vārdus... ka es zinu, ka šis gads tomēr nav tik slikts, kā ir. labo ziņu ir tieši uz pusi mazāk kā slikto, bet tieši tie visi vārdi, cilvēki, kuri man ir blakus, tieši tas man rāda, ka tomēr šad un tad vajag gan cīnīties, gan vienkārši pasēdēt un skatīties, kas būs. gluži kā no filmas Mr. Nobody - It's called Zugzwang, when the only viable move, is not to move. kādreiz vajag arī būt malā un neko nedarīt, lai arī cik tas sāpīgi būtu, ka redzi, ka tu nevari neko darīt. tikai stāvēt un viss. apmēram pēc tādas uzbūves es arī dzīvoju [dzīvošu]. man šķiet, ka es pietiekami ilgi esmu cīnījusies, atpūtu arī vajag. lai tagad kāds pacīnās par vietu manā dzīvē. un tad sapratīs, cik tas ir grūti, cīnīties, lai būtu otra dzīvē. kā abas izsecinājām - cilvēki, kuri šā gada laikā atsijājās no mūsu dzīvēm, radīja lielāku vietu esošajiem un jaunajiem, kuri vēl tikai būs. ar pareizo attieksmi jebkuras pārmaiņas ir lieliskas. tādēļ otrdien abas ar Līgu iegūsim jaunas frizūras. jā, rīt (jau šodien skaitās) Pečolis būs pie manis. šogad nebūs lil' X-mas, bet big X-mas. laikam pa retam te arī iemaldās kaut kas labs. 

četrpadsmitais decembris

es biju domājusi, ka nu reiz viss būs labi, ka spēju dzīvot tā, kā dzīvoju. apmānīju gan sevi. nespēju, jo vienkārši man vairs patiešām nav spēka (labi, kad viņš ir bijis tādā normālā daudzumā?). man vairs nav spēka cīnīties pašai ar sevi. man ir noriebies, ka saņemu tikai sliktas ziņas. man ir viss jāpatur sevī, neko nedrīkstu izrādīt, jo tad būšu pavisam vāja. ja kļūšu vāja, tad mani varēs izmantot tālāk un rakstīt vēstules, kurā jau nekas nav nācis no sirds. tikai tā - piedod, sadirsu tavu dzīvi, bet tas jau nekas - tu jau atļauj. rodas tikai jautājums - agrāk es viena pati spēju sagremot visas sliktās analīzes, samierinājos, ka nav man laimējies ar veselību. kāpēc tad tagad es nespēju sagremot analīžu izrakstu, kur viss jau ir nopietnāk? kādēļ tagad viena es netieku galā ar sevi?

kur gan?

18/11/2011

daudz laimes, mana Latvija, dzimšanas dienā!

say ain't so

uzliksim fonā, teiksim šo dziesmu Placebo - The Movie on Your Eyelids.un tad turpināšu.

cīnoties ar bezmiegu un temperatūru, kā arī mīļotajām antibiotikām (man ir jāizvairās runāt sarkasmā, bet nu galīgi negribas), es sapratu to, ko sen sapratu. tikai tagad tā, pavisam skaidri. un skaļi. klusībā to es zināju jau labu laiku. gandrīz pusgadu. bet tikai tagad es to zinu līdz pēdējam sīkumiņam. un mani turpina uzskatīt par jauku un naivu meitenīti. pilnīgi prasās kādreiz pieiet klāt un pajautāt - kāda ir dzīve, ja otru muļķo līdz pēdējam? un pie reizes - vai arī bez smadzenēm ir vieglāka dzīve? jo, no malas skatoties, tā tieši izskatās. ka viegli ir otru muļķot, uzskatot, ka es neko nesaprotu, kā man rīkojas aiz muguras, līdz ar to, dzīvo bez smadzenēm naivu un jauku dzīvīti. lieliski, ne?

cilvēki, vai jūs kaut reizi uz sevi paskatāties no malas? jūs skatāties uz savu rīcību, jā, pat vārdos, kurus izrunājat? es ieteiktu. redzētu to, ko es redzu ikdienā. tāpēc man patīk zīmēt cilvēkus. uz papīra iemūžinu viņu izskatus un pēc tam atsaucu atmiņā izskatus un salieku kopā ar dotā brīža rīcību. un sanāk parasti smiekli, tādi skumji, jo mainās viss. 

es arī esmu mainījusies. retāk smaidu, jo nesaskatu iemeslus, lai smaidītu. dusmojos visu laiku uz sevi, kliedzu uz sevi, jo dzīvoju tikai atmiņās, jo nākotni neredzu. atmiņās ir vieglāk dzīvot, jo tad esmu bijusi laimīga. man šķiet, ka dzīvē es neesmu bijusi tik laimīga, kā tajos brīžos. un tad es atceros visus tos vārdus, kurus man teica, ko solīja...

... un tad es atrodos šeit. kāpēc? - jo es biju ticējusi labām lietām. ticējusi tā, kā vēl nekad. bija iemesls. izbija. kā jau parasti. kā jau brālis teica, ir jāpierod vienkārši. man ir jāmācās pierast pie tā, ka esmu parasts cilvēks, tikai ar tādu savādāku skatījumu uz dzīvi. 

viegli jau ir pateikt, realizēt ir grūti. jo negribas jau neko. cīņai nav saskatāma jēga, jo arī es vēlos kaut reizi mūžā... lai par mani cīnītos.

un jā - šī tik tiešām ir vienīgā vieta, kur es varu visu izlikt. jo dzīvē kāds vienmēr pārmet man to, ka es kādreiz ko saku, kas mani nomāc. te neviens neredz stāvokli, kāda es izskatos. galu galā  -te acīs man nepateiks, ka manas problēmas ir fufelis, salīdzinot ar pasaules problēmām.

11:11

WE LIVE IN A AWORLD BUILT ON PROMISES - CONSTRUCTED BY LIARS

80 gramus laimes

kur paliek tie visi skaistie vārdi, kas reiz ir teikti? kur paliek tie brīži, kas šķita, ka nebeigsies?

kādēļ visu aizklāj attieksme? kārtējie jautājumi bez atbildēm, tieši tā.

man solīja ķert, ja es krītu. bet solījumi ir tukši. es krītu un krītu, mani neviens neķer. un nu man ir ļoti bail. tur nekas nevar būt, bet tas nemina faktu, ka bailes rodas arvien lielākas un lielākas. rīt pierakstos rindā, lai ātrāk visu noskaidrotu un miers sirdī.

es zinu, ka citiem iet daudz sliktāk, bet... galu galā, es arī esmu cilvēks! arī man ir daudz problēmu. kaut nedaudz  es domāju par sevi, jo visu laiku domāju par citiem. un tagad pasaka, ka citiem ir sliktāk. 

vai tiešām cilvēki tic tam,ka es patiesi smaidu un acīs neko neredz? vai tiešām es māku tik lieliski tēlot?

un tas, ka tā krūzīte, kura stāv uz galda nesasista, ir tikai laimīga sagadīšanās.

22:22

sēdēt uz bēniņu jumtiem trakokreklā un smēķēt cigareti pēc cigaretes.

tā būtu labi.

tā būtu lieliski.

sasodītie melnie laimes kalēji.

that fire in dreams

un es smejos un raudu. un izliekos. spēlēju teātri. neviens pat neiedomājas, cik grūti brīžiem teikt, ka viss taču ir kārtībā! nevienam taču tāpat neinteresēs, kas ir patiesībā. 

cilvēki ir tīrākiem melnie laimes kalēji. uzkaļ savu laimi uz otra nelaimes. kaļ un kaļ. izkaļ sev to labo, otram atņemot. manī valda sajūta, ka nekad nekas nav lemts ilgi. 

un kam lemta visa raudāšana, trauku plēšana? nekam, tā tikai pierāda to, ka man nav vēlme būt spēcīgai. ka tomēr labāk ir sarauties čokurā un pārvilkt pāri galvai segu cerot, ka reiz nesāpēs. muļķoju tik sevi tālāk.

viss iet tik tālu, ka kliedzu uz visu. ka pat brīžiem negribu redzēt laimīgus cilvēkus.

"tas bija diezgan pretīgi, ko viņa pateica." - bet mani jau tas neinteresē. es zinu,ko viņa cenšas panākt. lai jau pabarojas no tā un apmierina savu prātu. bet bija pretīgi klausīties. un ir joprojām pretīgi tam, ka mani uzskata par muļķi. un - vai jums kādreiz ir bijis tā, ka kļūst pat pretīgi, ja pieskaras cilvēks, kurš ir melojis par jums otram un melojis jums, izliekoties par draugu?

ar astoņām neļķēm rudenī

sen jau ir teikts, ka pieaugušie paši neko nesaprot. un štrunts ar to, ka viņi ir pieaugušie, tātad - viņi vienmēr zinās visu labāk, nekā bērni. muļķības. pēdējās muļķības. brīžiem man šķiet, ka  savos septiņpadsmit saprotu vairāk, nekā viņi. es māku samierināties ar šo nejēdzīgi iekārtoto pasauli (starp citu, jā, pasaule ir iekārtota pavisam nejēdzīgi, bet par to vēlāk [zemāk?]), bet viņi nemāk. uz mēnesi viss ir vislabākajā kārtībā un tad atkal viss atsākas. un tā visu laiku. viss te iet tikai uz apli. strīdi, strīdi, strīdi un beigās esmu pa vidu ar to, ka nezinu, ko domāt, kam ticēt. neticu nevienam. pat domāt nezinu, pieņemu, ka arī nedomāju. brīžiem arī sāk šķist, ka viņi paši neko nesaprot. prot tik strīdēties par savu taisnību. un tas nekas, ka taisnība nav nevienam. nedrīkst jau teikt. ko tad es saprotu? nu ja, ko tad es saprotu? to, ka labāk reiz ir abiem iet savu ceļu un likties reiz mierā? arī to nedrīkst teikt, tad esmu tīrā kaujas laukā, pat uz mīnas jau stāvu. stāvu uz mīnas. 

sajūta, ka kāds brutāli cenšas mani saberzt putekļos. būtu ļauni uzskatīt, ka es zinu, kas aiz tā visa stāv (pēc pēdējās nedēļas notikumiem, nebrīnos šajā dzīvē ne par ko), bet pēc vakardienas teikuma... ko man vairs domāt? ka dzīve ir skaista un putniņi čivina? nečivina, jo lietus līst. tā jau ir, kaut kas zūd, tā arī kaut kas novēršas. man ir pateiktas daudzas nenotikušas lietas... un laikam jau paldies par to, ka man tas tika pateikts. es saprotu, kas ir jādara. man nav nojausma, kā es to visu paveikšu, bet tas ir jādara. man nav izvēle. 

labi, ik vienai lietai ir izvēle un jebkura būs pareiza izvēle, jo par to tiks domāts ilgi, lai vienai no izvēlēm piekāptos... un tad tomēr man ir izvēle. izvēlos dzīvot dzīvi un cīnīties par to. kaut skrāpēties ar nagiem ārā no visa, bet es to darīšu.

sanāk jau man tādi drūmie ieraksti, bet ir septembris - rudens melanholijas laiks manā prātā. un neko padarīt. oktobris ir dzīvības laiks. mana prāta dzīvības laiks.

zombie?

uz galda karsta kafija. kafijā ik pa brīdim tiek pamērcēts kāds cepums, lai dzīve nedaudz saldāka. rūgta jau pietiekami pati dzīve, kafija nedrīkst būt rūgta. tai jābūt saldai, bet bez pārmērībām.

kas vēl uz galda? - septiņas grāmatas. sešas ar dzeju, viena - ar kopotajiem rakstiem. Blaumaņa kopotajiem. jāgatavojas Dzejas dienai un vēl es vēlējos izprast Kristīnes personību "Purva bridējā". jāsameklē kaut kas tāds, kas man patiktu, ko es velētos iemācīties no galvas un skaitīt klasē, ar izteiksmi un savām sajūtām. 

pirmā mācību nedēļa ir pagājusi. jauni priekšmeti pat par spīti tam, ka esam jau otro gadu vidusskolā. nogurums, protams, ir. katra diena sākas vidēji 5:50 un beidzas 15:50. mācības, mājasdarbi, darbi mājās un diena ir pazudusi nebūtībā. pagājusī nedēļas nogale bija pavisam jauka. varbūt arī tādēļ, ka izrāvos no Tukuma. brīvdabas koncertiņš "Eglē" ar secinājumu - Flames izpildīja visu labāk, nekā oriģinālautori, pastaiga līdz ezeram, iešana pāri pļaviņai ar nepārliecību, vai tur būs sauss, negribēšana celties pussešos un tāpat knapi paspētais autobuss uz Rīgu un galu galā - izrāde "Kaupēn, mans mīļais!". viss bija tieši tā, kā vajadzēja būt. gan izrāde, gan tās trīs dienas, kuras tika pavadītas ārpus mājām. sirsnība, emocijas, smaidi, sajūtas. tas, kas patiesai dzīvei ir tik ļoti nepieciešams.

dzīvoju es patiesu dzīve. pēc ļoti ilga laika esmu atsākusi dzīvot. ja jau esmu atsākusi rakstīt, drīz - zīmēšanu, tad jau dzīvoju. jo smaidu.

dzelteni tauriņi, slieciņu padarīšana, radiatori un citi mošķīši šovasar

dzelteni tauriņi nozīmē priecīgu un pozitīvu vasaru. dzeltenā krāsā bija mani pirmie pamanītie tauriņi pavasarī, kad vēl bija ledus un sniegs visapkārt. un ziniet - tiem tauriņiem arī bija taisnība. re, tauriņi nemelo!

pati vasara vēlu man iesākās, bet - nu nekas! vasaras sākšanās tika atzīmēta ar Lauriņas izlaidumu. ģeniāli sms un tvīti tika sarakstīti. tagad pat nedaudz smieklu uzdzenu ar to. nosvinēts izlaidums bija tā, ka mājās pārbraukusi aizgāju gulēt. bet es sagaidīju saullēktu Rīgā, gandrīz centrā, pie milzīgiem logiem. pirmais pozitīvais notikums. tad jau līgo svinēšana Kaivē. gribēšana gulēt, kamēr Līga runā, jo viņai miegs nenāk. galu galā - smiešanās, ka līga smejas un viņas smiešanās, par to, kā es smejos. smieklu rīts. un arī ilgi gaidītā veselības uzlabošanās. labs nāk ar ilgu gaidīšanu.

jūlijs ar pilsētas svētkiem un neliela vēla vakara pastaiga. un jaunu sākumu. slieciņas sasliekojās. un es joprojām neatceros, kādēļ tika runāts par sliekām. lietus Dzintaros un labestīgs (plusā, ģeniāls) teikums no kādas tantiņas. protams, ka jūlija mēnesī es visu pārdomāju, kas man ir svarīgs, kas mani atbalsta. kur bez tādām pārdomām? neiztikt jau. un es saprotu jau daudz. un noteikti,ka sapratīšu vēl vairāk.

un augusts... ar iesnām doties uz jūru jau varu tikai es. un saķert desmit minūtēs izārstētās iesnas un dziedāt estrādē, lielkoncertā,jau arī tik varu es. augusts bija tiešām (un ir) ģeniāls mēnesis. nozust Rīgā uz trim dienām, nedaudz pastrādāt un galu galā - atļauties dzīvot kaut nedaudz. viss iet cauri tikai asarām un smiekliem. un arī tam, cik daudz tu atļauj sev dzīvot. un uzticēties.

mana vasara bija skaista. ir vēl priekšā rudens, ar ābolmaizēm un tējas vakariem. daudziem tējas vakariem. un ziema. ar sniegu. cerams,ka ne tādu,kāds bija. lai gan.. viss ir tieši tā,kā tam jābūt.

paldies, mīļie mani, par šo vasaru! 

tiekamies rudenī!

par zvaigznēm un tēju naktī

atkal ir pagājis laiciņš, kura laikā esmu padarījusi maz. atkal. kā jau vienmēr.

biju Rīgas svētku lielkoncertā kā dalībniece. respektīvi, izbaudīju to, ka jāceļas bija 5:30, lai visu paspētu sadarīt, lai pusseptiņos būtu jau pie skolas. lietus,lietus,lietus un tautastērpa maiss tika izmantots kā lietussargs. pietam, braucu turp saaukstējusies. viss tas, kas tika veiksmīgi izārstēts, atgriezās 10 minūšu laikā jeb no tā laika, kad biju skrējienā uz skolu no mašīnas un no skolas uz autobusu. nemīlu lietu.septiņas stundas tika pavadītas estrādē bez pārtraukuma. pārtraukums no četriem pēcpusdienā līdz septiņiem. satiku vēl savu bijušo klasesbiedru - viņš nedaudz piestrādāja par manu ēzelīti un paturēja somu, dziesmu grāmatu un trideksni. un tad jau sākās koncerts. balss izdziedāta līdz pēdējam, jo tās bija dziesmas, kuras skanēja manā bērnībā. īpaša atdeve tad ir. no sadziedāšanās pazudu pie sava Mežonīša. lai arī cik patīkami ir tad, kad Rīgā satiksme ir bezmaksas, reizē uzjautrinoši un kaitinoši ir tad, ja kāds iereibis čalītis cenšas otram ieskaidrot, ka esmu laime, jo man ir sarkani mati. jup, esmu atkal pievērsusies sarkanajam tonim. vārdadienas pasēdēšana ar radiem. persiki ar šokolādi, biezpienkūka ar nelielu sīpolu piegaršu, pētersīļi nezināmās dārza dzīlēs - tā ir pilnīgi parasta vārda diena. tāpat kā sarunāt ar Henriju to,kas ir jānokutina. un pie kājas, ka pēc tam var atspēlēties. galvenais, ka... jā, šī bija mana vislabākā vārda diena! miegaina, bet tiešām lieliska.

par Šausmenītes 3 skatīšanos labāk vispār nerunāt. filma pati par sevi ir smieklīga, bet viņa smiekli filmas laikā... es brīnos,ka man vēl ir plaušas.

esmu atsākusi rakstīt stāstu. čunčinās ļoti lēni uz priekšu, bet es zinu, ka rakstīšu, jo es vēlos kaut kur izpausties atkal. man ir nepieciešams rakstīt.

bet tagad atkal nonācu pie secinājuma, ka man nepieciešams pārtaisīt tumblr blogs. man vajag ko tumšu. vajag pielāgoties rudenim. vajag pielāgoties zvaigžņu pilnām naktīm un tējas krūzēm.

es jūtu, ka rudens būs zem zvaigznēm un naktīm ar tēju.

kārtējais rīts, kārtējā diena, kārtējais vakars?

pulkstens ir tikai 7 no rīta. gulētas ir vien divas stundas un es saprotu,ka arī šī diena paies uz kāda enerģijas dzēriena rēķina. es zinu, ka teicu,ka tos vairs nedzeršu... piedod, tas sanāks tikai pēc 20.augusta. un tagad tiešām jūtos slikta, jo tomēr nedaudz laužu to, ko biju apsolījusi.

kāpēc gulētas tikai divas stundas un kāda velna pēc esmu augšā? - tātad... izpratu, ko nozīmē "Visskumjākā parāde uz mūsu ielas". respektīvi, sapratu to zemtekstu. tas bija 2:33. domāju, ko rakstīt tālāk stāstā, jo es zinu, ka šim stāstam es piesēdīšos klāt un viņu pabeigšu - to es taču apsolīju par to, ka kāds mācījās cītīgi CSDD. pff, sajutos nekrietna un ļauna. domāju vēl to, kādēļ tā ar mani drīkst bezmaz manipulēt, it kā es būtu viena dumja marionete, kuru var vadīt tikai aiz aukliņām. pietam, no savā ziņā tik tuva cilvēka. bet jā... ja kaut kas ir jāmaina, tad tā būs attieksme. es cīnīšos par to, kas es esmu. man reiz arī noriebjas tas, ka visi var spēlēt uz manu sirdsapziņu un jūtām. es arī esmu reiz cilvēks. ar pārāk labu sirdi un dumju sirdsapziņu. es beidzot esmu es pati. es jūtos labi ar to. es arī esmu nedaudz (bet varbūt tomēr jau daudz?) laimīga. par to es varu pateikties tikai vienam cilvēciņam.

un man pat ir vienalga, kā es izklausos, kaut esmu sevi jau no tik sasodīti agra rīta sazāļojusi ar pretiesnu līdzekļiem [un jā, es dabūju vēl lielākas iesnas no Xymelin. vot tas ir jāmāk!] un citronūdeni, man ir jābūt uz strīpas sestdienas dēļ. un jau vēl ātrāk - rītdienas Dzintaros. pēc kora mēģinājuma sadzeršos atkal tējas un askofēnu, čučēšu. jā, čučēšu un izgulēšu visu nejauko, kas manī ir iekšā.

starep citu, kamēr atceros, ka sauca viņu - man lika Zbigņevam iespert! ja nemaldos, viņš ir priesteris. forši, ne?:D aizbraucu uz izlaidumu, un ko tādu palūdz izdarīt absolvents. nu arī!

take me down to the Paradise city

cibric,cibric!

esmu atkal atpakaļ Tukumā - trīs dienas izciemojos Rīgā, pie Lauras. jaukas un mierīgas ciemošanās dienas, kurās gadījās gan lielais karstums, gan lietus gāzieni divas dienas. un šāda lietus dēļ jau dulli cilvēki ir domāti, lai vakarā dotos ar lietussargiem pastaigā... pa peļķēm. un galvenais - tādās lielākās. mazās peļķītes nav interesantas, tas jau zināms. un jā - man no bērnības šādas pastaigas lietū ir patikušas. 

un jā, izdzīvojos jauki Rīgā. kā jau parasti pie Lauriņas.

un no vakardienas arī zinu, kur atrodas Latvijas Kultūras Koledža. episki jau bija tā meklēšana. bet atrast atradām. un AB dambī (jeb pretī tam) bija kaut kāds pasākums, kur čalītis bungas iemēģināja labi. un jā, tā vieta man tīk arvien vairāk, ja vien mani neceļ gaisā, kas, saprotams, nav jauki. bet pēcpusdiena visā visumā - jā, tā bija man visjaukākā.

un man kārtējo reizi ir kapučīno un kārtējo reizi velku Guns'N'Roses mūziku. eh, nu piespiediet kāds man iet taisīt mammas draudzenei dāvanu dzimšanas dienā!

reach the sunrise!

sveicināti visi tie,kas te vēl kādu reizi iegriežas, lai palasītu manas nesakarīgās domas, kuras slinkoju pierakstīt uz mazām piezīmju lapiņām!

nu, jebkurā gadījumā - sveiciens jums visiem!

cilvēks ir pavisam jocīga radība. sen esmu teikusi, ka tā ir, bet jā - laiku pa laikam pašai tas ir sev jāatgādina, ka tas ir normāli būt ne-normālai. būt citādai, ar citādāku pasaules uztveri.

atgriežos pie iesāktās tēmas, par to, ka cilvēks ir jocīga radība. domā nepārtraukti. un mūžīgi kaut kas prātu nodarbina. nevaru pat pasēdēt uz palodzes bez domām par to, ko kāds šobrīd dara. vai dzer tēju, vai tomēr lēkā apkārt kaut kur pasaulē. šodien man teica, ka tās ir pēdējās šausmas, ka uztraucos par visiem citiem, bet ne par sevi. vai tad tas ir tik slikti kādreiz domāt par citiem? ir taču pozitīvais aspekts tam visam - neesmu egoiste! kādēļ tas ir tik slikti, ka domāju par citiem? ja jau nervozēju par citiem, tad jau man tie cilvēki ir svarīgi. ļoti svarīgi dzīvē. tā taču ir, vai ne tā?

pff, biju cerējusi,ka no manis šovakar kaut kas jēdzīgs iznāks, bet pļuks vien bija kārtējais. nu, neko darīt.

starp citu, ja kādreiz ar kādu runājot pa telefonu uznāk vēlme pagulēt zālē, saulītē... pārbaudiet, vai tur nav divmetrīgi saldo ķiršu koki, jo es to šodien aizmirsu. tagad visa zaļās kleitiņas aizmugure ir ar sarkaniem ķiršu pleķiem. tā turpinot, daudz ko sasniegšu. 

un vēl - Goran Goras albums "JetLag" šovakar ir man ar īpašu skanējumu.

un arī vēl uzmācas vēlme atrasties augustā Rīgā - iekš Kalnciema ielas ceturtdienās. mana mamma laikam neatbalstīs šādu domu, bet nu - kādu ceturtdienu būs jādodas uz Rīgu ciemoties Kalnciema ielas apkaimē, kur, cik noprotu, ir šad un tad koncertiņi, pietam - par brīvu!

nu, vai nav patīkami? :)

un es jau nāku

nu sveiki.. pēc divām nedēļām, kad esmu nepajokam slinkojusi savos blogspotos. varētu jau vainot arī to karstumu nelielo un aizņemtību dārzā, jo prasās jau smukums arī sakņu dārzā.

pati pat nezinu, ar ko sākt. noticis jau ir daudz - attiecības noskaidrotas, jūtas arī ir noskaidrotas tik tālu, ka pusvienos naktī iespiedzos gandrīz un lēkāju verandā. jā, mēdzu būt arī tāda pusjukusi, bet bija jau iemesls šonakt tādai būt. saka jau,ka mans balss tonis ir mainījies - turpinu runāt kā muļķe, beztēmā vārīties un runāt caur zobiem. bet nu labi, pieņemam, ka es izklausos savādāk un varbūt pat acu skatiens nav tas mūžām "atšujies" vai vispār neizlasāmais skatiens.

ak jā, šodien palasīju psiholoģiskos faktus - ja nošķaudās, tad kāds par tevi ir domājis. nu ko - es tikko gandrīz sprandu izmežģīju un dabūju atpakaļ galvassāpes. nu jā, par mani kāds dikti spēcīgi domāja! :D

don't go and leave me

biju jau apsolījusi, ka kaut ko ierakstīšu - tātad, šodien diviem jaukiem cilvēciņiem ir vesels pusotrs gadiņš! drīz jau varēs kārtīgi runāt un staigāt. un drīz jau vēl vairāk izbaudīs saulrietus vakarā un tējas vēlās nakts stundās. tā taču būs, vai ne?

bet patiesībā... nu jā, attieksme veido attieksmi. to parāda pāris cilvēki ģimenē. 

un vēl -  mani šovakar aizvainoja attieksme... kad cilvēki sapratīs, ka man visi mani draugi ir svarīgi? ka nevaru vienkārši aiziet prom, ja kāds ir pie manis vai otrādi. skumji, ka tā domā, ka varu tā vienkārši, bez problēmām.

faktiņi, kas atklājās vakaros

atradu savos pierakstos savus skribelējumus ar uzrakstu "faktiņi, kas atklājās vakaros". un zinot savus dedzināšanas paņēmienus savām kladēm, tad rakstu šeit iekšā - lai kādreiz ir ko palasīt.

• sometimes life sucks too much
• cilvēki ir interesantāki tad, ja ir atšķirīgi domāšanas veidā
• cacas un saldie - nopietni, kur viņi radās?
• matemātika pārspēj jebkuru šausmīgāko šausmu filmu
• grafomānija ir laba lieta
• vidusskola lieliski boja rokrasktu
• smieties par sevi līdz asarām ir jautri
• sēnes sēņu mērcē izskatās pēc gliemežiem mērcē, un tas ir nenormāli pretīgi
• psiholoģijas stundas ir laba lieta
• tējas vislabākās ir rudens uz ziemas periodā
• iesnas nekam neder
• arī ārsti, kuri cenšas iegalvot, ka bez mugurkaula operācijas nu nekur nevar, nekam neder. nopietni
• cilvēki ir ļoti kaitinoši
• vai kādreiz kāds cilvēks ir nonācis polsterētajās sienās tik tādēļ, ka ir centies izprast sevi vai pasauli?
• sēdēt stundā un blenzt uz tāfeli ar wtf izteiksmi ir interesanti... tik ne ieskaitēs.
• svece un vīraki, tumsā [ ♥ ]
• tikko maltas kafijas aromāts
• laiks, kad tu jūties kā īsts latvietis - novembrī, Dziesmusvētkos, hokeja laikā
• Jāņos vairs nav tā jaukā sajūta,kādai vajadzētu būt un kāda agrāk bija
• dziedāt jebkur - labākā lieta, kas mums ir dota
• sarkt nav jauki. ak, melanholiķi! (ak, es!)
• tauriņi ir piemīlīgi
• šalles un dūraiņi ir labi draugi un sabiedrotie
• zaļā krāsa ir spēks
• "Das ist Respekt!" - savējie sapratīs
• miegs ir labs, tikai ne lielos daudzumos
• jo vecāks kļūsti, jo lielākus lāčus jādāvina
• man negaršo ēst
• man garšo dzert kafiju, tēju un ābolu sulu
• censties izlasīt "Rītausmu" pusotru gadu, kļūst smieklīgi, jo tās ir vien pēdējās simts lapaspuses
• smieties nakts vidū, kad pārējie normālie guļ, ir jauki
• klades arī ir jaukas
• tāpat arī aprocītes
• mežs pie mājām ir jauks līdz brīdim, kad stirnas un lapsas izdoma ciemoties zem palodzēm
• cilvēkiem nekad nepatīk patiesība - lūk, šeit jau ir patiesība!
• "atslēgt" smadzenes ik pa laikam ir noderīgi
• laternas ir īpašas
• es zinu, kur vislabāk var lūkoties zvaigznēs
• pasaule bez brillēm ir ērmīga
• man joprojām ir nepieciešami ziepju burbuļi
• brāļi ir no citas planētas

starp mums tomēr ir tā plaisa vai nav?

haha, 1.jūlijs un mans 100-tais ieraksts. esmu šeit tikpat kā gadu. un mana dzīve īpaši nav mainījusies. laigan, nē, ir tomēr mainījusies, nemelošu. esmu kļuvusi atvērtāka un vairāk iepazinusi cilvēkus.mācos uzticēties, nebaidīties un skatīties acīs. kļūstu mierā ar sevi.

rīt Jaunmoku pilī ir jādzied par godu Mārai Zālīte - deviņas dziesmas, neliels koncertiņš stundas garumā. no rīta jāpucējas būs.

tuša, krēmi, smaržu mākonis, kafija, mūzika.

arlabunakti!

pt. 1

sazvanīju savu ģimenes ārsti, viņa man atzvanīja par analīzēm. gandrīz pēc gada es saņemu beidzot labas ziņas par analīzēm. nav ideālas, bet ja salīdzina - tās ir lieliskas! ņemot vērā to, cik episka bija vakardiena, ka samaņu gandrīz zaudēju, novedu trīs māsiņas līdz nervu sabrukumam, bet pati stāvu liftā, turos pie māsiņas rokas un smejos, kamēr viņa tik "gospoģi,gospoģi". es jūtu, būs jāīrē Tvaika ielā vietiņa.

..un jā, patiešām - man ir vajadzīgs kārtīgs un dziļš miers - no visām negācijām un visiem. kurš tad man dos to mieru reiz?

sapņošu, kamēr būšu dzīva

waah, fonā skan četru gadu savāktās dziesmas. nu ja, saliku visas dziesmas tā, lai, klausoties dziesmu, atcerētos, kas tas bija par gadu un kādi notikumi tad notika. 

kas pa šo nerakstīšanas laiciņu ir noticis? - nekas īpašs, ieguvu beidzot savu nosacīto brīvību, nokrāsoju matus, izlīgojos. un tagad sēžu nu salstu nost tā,ka raudāt gribas. grūti būt aukstasiņu cilvēkam, bet dzīve tāda, neko padarīt.

es turpinu priecātos par kafiju ar rumu un savu chill lāčuku ķēdītē. tagad prasās vēl uztaisīt vienu zilu lakatu. bet tagad es pati priecājos vēl par to, ka mans rastaman lakats ir dikti silts un ir patīkami ietīt tādā savu kaklu un klausīties dziesmām, iedzerot pa malciņam tēju.

turpinu justies kā tāds mazs hipsteriņš (kas ir hipsters, to var meklēt šite) - sēžu tik iekš sava tumblr.com, skatos bildītes, augšupielādēju bildītes, dzeru tējas, klausos mūziku. kāpēc sajūtos kā hipsteriņš, vot i' nezinu. jocīgs dvēseles stāvoklis.

un vēl es sapratu, ka gribu tomēr paķēpāties ar guašām - vajadzīgs kaut kas manai istabai un neviens pats manis zīmētais zīmējums neatrodas pie sienas, tad vismaz būtu iemesls padomāt par sienas "rotu". ak jā, un pamēģināšu pāris draugiem uzšūt viņu mājas gariņu, lai veicas dzīvē, audums jāatrod un jāsadraudzējas ar šujmašīnu. bet man rīt viss būt tik tālu pie kājas, ka iešu uz veikalu pēc saldējuma vai Nutellas - zemeņu tik daudz, ka grēks nesaēsties - kamēr svaigas un garšīgas.

man ir uznākušas biežāk verbālās caurejas - runāju un runāju, ka pašai apnīk, bet runāju tik tālāk. šobrīd tāda norisinās. varētu vārīties stundām ilgi, ja kāds pamestu tematus, par ko pavārīties.

un domājot vairāk par to, ka varētu uz kādu nedēļu padzīvot Satiķos, šķiet arvien jaukāka un jaukāka.

ticēšana un uzticēšanās var doties prom

man drīz iegaršosies sirdspilieni. tik daudz ir izdzerti pa pāris dienām,ka būtu tīri vai muļķīgi,ja neiegaršotos. huhu, mana mūzika, kārtējo reizi, ir par skaļu citu ausīm. pilnīgi vai rodas vēlme ieriebt.

es atsākšu rakstīt stāstus. kaut nevienam tie netiks rādīti, es atkal vēlos būt es pati rakstībā.

un arī man reiz būs vienalga - ja reiz par mani ir pilnīgi nospļauties, nu tad - lūdzu, lai jau tiek!

durvis aizverot

 

es atkal spēju rakstīt, jo es vēlos rakstīt. varbūt jau tas ir tikai no tā,ka es izrunāju visu savu dvēseli. visu,kas manī ir runājams. varbūt tādēļ,... varbūt vienkārši kaut kas sāk notikt labs.

varbūt es atgūstu atkal sevi atpakaļ.

varbūt, varbūt, varbūt.

un man turpina uzmākties bailes no cilvēkiem. man nav bail no vientulības, man ir bail no cilvēkiem, jo nodarīt pāri var tikai tas sasodītais cilvēka gabals, ne vientulība.

sitienu vienu un viss

nu labi, es saprotu - lai  būtu labs cilvēks, tev ir jādara labu otram, jo labais nāks atpakaļ. *maza pauzīte* tad kādēļ tas viss labais konkrēti par mani ierēc? esmu darījusi tikai labu tagad. rezultāts? - mana vasara JAU ir sačakarēta. paldies. uzticēties nedrīkst. vienmēr atradīsies kāds, kurš pievils. mani, šajā maija mēnesī, ir pievīluši jau divi cilvēki, kuriem es uzticējos. retas tās reizes,kad uzticos. šīs bija tās reizes, kad aprāvos. atkal.

norīt tikai visu un miers. nav jau vērts ko darīt.

dead memories in my heart

man ir vajadzīgas nakts sarunas pie tējas. filozofiskās lēkmes sāk uzmākties.

tikai šoreiz visas sarunas Kazāka balss fonā.

jāsāk apmaksāt rēķins. tas gan tīri vai patīkams - daudz sarunu pie tējas krūzes.

***

un nē, vasara man vēl nav sākusies. vēl neesmu tikusi pie nosacītās brīvības.

nekur, nekad, nekur

iemesls, kādēļ es tik ļoti mīlu šo sasodīto internetu - internets neparāda manu sabrukuma robežu, kuru var redzēt reālajā dzīvē. redzēt var tikai tad, ja kādam interesē, kas, pie velna notiek. smaidīt jau māku. 

interesanti sanāk - dzīve tagad ir tādos sūdos, bet es joprojām smejos. vai nu vienaldzība, vai nu.. es nezinu. 

vairs nezinu, neko negribu zināt.

tiešām, tagad ideāli būtu piedzerties līdz kliņķim un miers. man apnīk jau censties bez panākumiem.

cik tad ilgi var?

bet maijpuķītēm taču ir jāpaliek!

stipra kafija, cepumi, šampūna smarža un mati ir ietīti dvielī. drīz jādodas uz doktorātu klausīties, kas ar mani īsti atkal ir. kā jau parasti. ierasts. tikai man nepatīk,kā Ivetiņa runā ar mani.. tonis ir tik žēlsirdīgs, ka asaras jārij kamolos, lai tikai viņa nedzirdētu, cik ļoti man ir noriebušās visas antibiotikas gada vai pat divu garumā.

man būtu jāģērbjas, jo pulkstens jau ir gandrīz divi, bet es joprojām sēžu naktskreklā un kārtējo reizi domāju par visu lieko. arī par to,kas ir vajadzīgs, par ko būtu jāpadomā.

ar mammu esam šobrīd divas mājās. man vienmēr ir paticis tas,ka mājās emu viena vai mamma ir mājās. jo mazāk cilvēku, jo labāk. man nepatīk cilvēki, tā ir taisnība. kam man būtu vajadzīgi cilvēki, kuri melo? tā ir tā cilveku nelaime - melot,melot melot. līdz paši notic saviem meliem un tajos sapinas.

mans mazais Henrijs ir izaudzis. varbūt man tā šķiet tādēļ, ka četrus mēnešus viņu neredzēju. mans mazais mīļumiņš.... kuram patīk dot saldas bučas, kad ar saldējumu viņam ir noķēpāta mute. hihi, mans deguns, redz, esot ņammīgs.

mans mīļumiņš.

mājās vīriešu nav

notis pa visu istabu - kur nu kurās paspēja krist un slīdēt ārā no rokām. būtu jau skaista mākslinieciskā nekārtība,ja patiesībā tā nebūtu bijusi rīta steiga, lai paķertu laicīgi nesavāktās notis.

kora jubilejā bija patiešām jauki un sirsnīgi...un tad aizlaidāmies ar Pauliņu. vispār jau vēl kāds gāja prom. mums bija neliels nogurums un vairs spēka līdz vakaram sēdēt ar' nebija,kut nākamgad varētu raut kārtīgu jubileju līdz vēlam vakaram. tad redzēs. vēl jau gads līdz nākamajai jubilejai. līdz "Savējo" jubilejai.

vakara nīgrums ar Dzelzs Vilku fonā. tīri vai jauki būtu,ja nebūtu tāda nejauka nīgruma.

čau!

prāts gadījās deformēts

tīri vai jocīgi - jau divdesmitais maijs un es saku,ka ir tikai pāri astoņiem vakarā. neiet kopā. biedējoši tie mēneša pēdējie datumi. īpaši tagad,kad nezinu, vai esmu sekmīgi uzrakstījusi ekonomiku un vai dabūšu sekmīgu matemātiku. tieši tā, ir divi priekšmeti,kuri mani gremdē. var just,ka mīlu tikai mākslu un valodas. nelauzu stereotipu par humanitārajām klasēm. cik nelāgi.

šī nedēļa man kaut kā nepatīk. visur steiga, bezmiegs, mācības, ieskaites. un tas,kurš saka,ka vidusskolā ir tīrākā haļava, būtu jāiemet tikai un vienīgi mēslu bedrē! nu kur kāds izrāva tādas muļķības? varbūt arī kaut kur ir. pie mums vismaz nav. 

šodien, 9. un 12. bija pēdējā zvana diena. mums arī bija jāpucējas, kaut arī tikai smuki stāvējām... un nedaudz plātījām muti, jo, protams, kurš atceras skolas himnu? laikam par tām bišu dravām un stropu jāiemācās līdz septembrim no galvas. anyway, bija tik tiešām skaisti. un man atkal sagribējās izlaidums. nesanāks man šogad savs izlaidums, būs jāpabraukā uz citu izlaidumiem un jāapsveic ar godam iegūtu vidējo izglītību. un tagad jau domāju - taisīt dāvaniņas vai nē?

vakar, bija stresiņš, jo nezināju, ko vilkt, kāds būs laiks. beigās ar Leldi devāmies ārā un es pabraukājos ar riteni. izsecināju, ka brālim ritenis ir jāatņem. tāpat nebraukā apkārt. 

un vakar bija pirmais vakars, kad gulēt aizgāju nedaudz pēc 23'', jo beidzot nebija īpaši tuvas attiecības ar kādu mācību grāmatu un pierakstiem. āāā, un arī ar vērtspapīru kaudzēm tuvās attiecības izčibēja.

aizvakar bija trīs kafijas stundas laikā. good morning sunshine, jo pa taisno iedzēru arī biezumus. sajūta,it kā ar švammi kāds pa mēli būtu braucis *salīdzinājumu man tik tiešām netrūkst*. pietam, man bija tik tiešām jauka skype saruna. i' dziesmas nosūtīju, ēē, atmosfēras radīšanai, i' jauku sarunu ieguvu. pozitīvi, pat caur skype.

otrdien, pie mums bija "Mazā kavalērija"! nu, pie mums bija Kaupers, Kazāks un Strapcāns ar vēl pāris meitenēm un čalīšiem, kam vārdus neatceros, bet jā - viņi bija pie mums skolā! piebilst, ka ar "Mazo kavalēriju" ir jauki sadziedāties? tiešām, bija tik sasodīti jauki,ka jāklausās, kur nākamo reizi būs "Mazā kavalērija". Kazākam ir vienreizēja balss dzīvajā. un arī skaistas kājas.

ak jā, mūsu Raiņu puiši sakāva kavalērijas puišus futbolā. mūsējie ir malači! sasmējos par klasesbiedrenes komentāru - "kas, viņi Mītavas alu nedos?"

rīt kora jubileja. groziņš līdzi, sapucēties arī nenāktu par ļaunu. notis arī derētu salikt kopā. un mapi melno ar' atrast nenāktu par skādi.

viegli ir zust cerībās

mani psiholoģijas pieraksti melo. šodienas tests arī melo. melo viss, kam esmu pieskārusies ar pildspalvu. meloju arī pati sev, iegalvojot, ka reiz viss būs labi, ka pildspalva nebeigs melot brīdī, kad saskaras ar lapu. viss melo, visi melo.

"cik daudz cilvēku var noteikt to,ka tev ir slikta diena?" - ar pretjautājumu atbildēšu - cik cilvēki ir pamanījuši to,ka cilvēkiem neuzticos?

viens padsmitais maijs

vakar bija muzeju nakts. un vakar bija sezonas atklāšana Jūrmalā. protams, audējos nebijām. tagad ir bail, ka ar kādām stellēm mums vēl nemetīs. jā, izdoma man šobrīd strādā.

tātad, izdomājām, precīzāk - piedāvāja Līga doties uz Dzintariem. jā, "Dzelzs Vilks" vieno. rīts iesākās tīri vai jauki, jo lietus nelija, kaut bija solīts. tīri vai pozitīvi. tā kā manam sunim ir mīlestība pret cilvēkiem, bija vien jāpaiet pretī. mūzikas klausīšanās, matu žāvēšana, zvanīšana Kripiņam *jūtos ļauna, jo, kā vēlāk izrādījās, aizrijās ar maizi*, mālēšanās pēc ilgiem laikiem un došanās uz stacijas pusi. Līga piespieda ņemt līdzi jaku/mēteli, jo vējš bija nejauks. RIMI nopirkām sev dienas pārtiku *divi buljona pīrādziņi, ledus tēja, saldējums* un vilcienā iekšā! izsecinājām, ka mums patīk doties kopā ar vilcienu - agrāk vienmēr kopā devāmies uz jūru, tagad Līga pati katru otro dodas. ;D

Dzintaru soliņi tika iekaroti, jo gaidījām Kristaponkuli no Rīgas. sagaidījām, devāmies uz jūru, kur bija divas jocīgas kaijas, no kurām pat bail nedaudz sametās. tīri vai normāli - ja sāk plūkties un dejot - jums nemestos jocīga sajūta? 

paklausījāmies Autobuss Debesīs *bērnība!*, padziedājāmies, izdomājam iet pie Antonijas uz kafejnīcu padzert tēju. pat Līga piekrita, ka Antonijai kafejnīca ir jaukā vietā.

tad, jau zvanīja Kripiņš *man,protams, ir komentārs no Līgas*, līdz ar to devāmies pie strūklakām. tālāk jau Jomas iela. pāris reizes uzskrēju virsū pedālim - jā, uz potītes ir zilums. biju arī forever alone, jo par mani ik pa laikam aizmirsa. bakstīšana, pats par sevi saprotams, bija.

atkal jūra. vispār šī ir sadaļa, kādēļ es te rakstīšu, jo pēc Kripiņa, ēē, lūguma, blogā vajag kļūt slaveniem abiem ar Arvīdonkuli.

jūrā ūdens bija silts, ja salīdzina ar ezeru, tad jā, silts. brutālie cilvēki - sākās gandrīz mērcēšana, kurā pat es sāku ciest,kaut ko sākuma Līga. pārliecinājās, ka bļaut māku, spiegt māku. kāda velna pēc Līga sāka tās sasodītās smiltis spārdīt?  un tagad arī rakstot nesaprotu, kāpēc Kripiņš izdomāja manas nabaga ribas bakstīt? bet jā, tātad - fail, bet ar mani viņš nevarēja tikt no sākuma galā, līdz kaut kā atrados uz zemes un tiku mocīta. viss ir iemūžināts. fuck yeah, mani tiešām neviens nemīl, jo mani sāni ir cietuši no tāda murga kā kutināšanas, bakstīšanas, vārtīšanas. 

16" bija paredzēts The Afternoon koncertiņš. tā kā viņi man tiešām nepatīk, paliku ar Arvīdonkuli, Kripiņu, Lauru un Lindu vienā kompānijā. apēst neapēda. Arvīds nedaudz cieta vēlāk. 

nu jā, uzzināju, ka arī Arvīdam bakstīšana ir mīļa. kopum abi mošķīši bakstīja mani, bet es arī neesmu labāka.izdevīgi brīži vienmēr ir jāatrod, hih. *au*

un pie Lindas mācīšos pašaizsardzību, jo vienam bija brutāla masāža no viņas, gandrīz līdz lūzumam kājā, bet pats uzprasījās - nav ko bakstīt. 

uzzināju arī daudz interesanta. pašai smiekliņš sanāca tagad.

17" bija Reiniks, uz kuru man bija jāapspēj. bakstīt braucošam Arvīdam ir jautri! ieskriet pedālī nav.

kad bijām pie koncertzāles, Reiniks sen ka dziedāja. hah,uz atvadām vēl arī iebakstīju. oh,damn me.

un visiem vajadzēja palikt,lai noklausītos Jurīti! izlikām no sevis visu iekš viņu mūzikas.

tad jau devāmies uz staciju,pirms tam nopērkot kafiju. Majoros atkal biju forever alone,jo vilcienu gaidīju 30 minūtes. papriecājos par skatu stacijā.

hmm... jā, tiku pie jakas uz laiku,jo mētelis bija samučkāts, ka piņķerēties neviens negrasījās īpaši.

tāk, šis ir tā - vispārīgi. šobrīd visu atceros fragmentos - diezgan daudz. bet fakts kā tāds - diena bija jauka!

paldies, mīļie!

trīs ieskaites, divas kafijas.

"mūžīgi tev naktī jāstrādā!" - jā, tēti, iedomājies, līdz pat 17:00 nebiju mājās,jo atrados skolā un mācījos, un rakstīju paredzētās ieskaites. un ,pārnākot mājās, stundu atpūtos un nomazgājos. salasīju tēju un mācījos visu vakaru un arī tagad mācījos, jo ģeogrāfijā jāraksta pasakas par etnosu un meklēju informāciju. pietam, rīt vēl jau ir angļu valoda, kurā jāraksta kāds notikums - rakstīšu par Lietuvas braucienu un Kristīnes ieteikumu,lai leišu puikām sirdi nesalaužu ;D

trīs ieskaites, divas kafijas. nu ko, redzēšu to,kā gaisma uzaust!

optiskās ilūzijas nelietderība

es gribu gulēt. tagad varētu sadedzināt matemātikas kladi ar tiem visiem sasodītajiem radiāniem un trigonometriskajām funkcijām, piemestu vēl klāt vizuālās mākslas noslēguma darbu (ek,cik tur būs latviski!). āā, vēstures klade arī tiktu smuki uzlaista gaisā! 

ķirsītis visam - iespēja pieteikties brīvprātīgajos Positivus festivālam. jā, kādēļ man pēc pusgada tikai būs 18?

*sarauj, Latvija!*

kārtējo reizi ir pierādījies viens - ārā ir daudzreiz siltāks, kā istabā. un pati vēdinu māju, taisu caurvējus un salstu nost. gudra esmu ļoti.

vispār jau, sveiki. atkal kādu laiciņu šeit neesmu bijusi. darbi,darbi,darbi. jādara 569750542456 darbi, bet, protams, es pat pusi no vajadzīgā neizpildīšu. nosēdēšu pie televizora, skatoties hokeju un bļaujot pa māju rezultātu, nosēdēšu tumblr'ā un priecāšos par bildītēm, uz kurām tiks nospiests reblog. tādēļ kārtējo reizi jautājums vienāds - kādēļ slinkumu nevar izārstēt ar nošpu? būtu jauki - iedzer nošpu, slinkums ir prom. ja manām vēdersāpēm nepalīdz tāda, vismaz pret slinkumu būtu noderīgs.

to do list :

• izlasīt literatūras pierakstus un izskatīt abas grāmatas
• izlasīt par Ezeriņu un viņa darbu pie reizes
• izlasīt vēstures pierakstus
• izpildīt vācu valodu
• iemācīties stingros un švakos darbības vārdus
• iztīrīt istabu
• izmazgāt kora kleitu - trešdien vajadzīga
• saprast tās sasodītās funkcijas matemātikā
• pārrakstīt matemātikā vismaz vienu darbu
• pabeigt vizuālajā darbu *draņķi,man viss jākrāso un jāraksta!*
• aiziet uz poliklīniku un noskaidrot sildīšanas cenu
• izskatīt masāžas grāmatu
• aiziet uz bibliotēku
• savest kārtībā savas attiecības ar ģeogrāfiju
• tas pats ar matemātiku, avīzi
• nelamāties audējos par to,ka sestdien jālēkā apkārt tautastērpos un jāapmāca pārējie,kuri piedalās Muzeju nakts pasākumos
• kaut kādā veidā izšmaukt un doties uz Dzintariem
• uztaisīt personīgos apsveikumus
• tādā gadījumā - nopirkt smukos papīrus un līmītes
• jā, pieliekam Annijas teikto - uzskriet kaimiņam virsū *nesaprast jums*
• braukt 20.maijā uz jūru vai satikties ar pāris cilvēkiem
• nopirkt kleitiņu uz jūnija izlaidumiem
• braukt uz Jelgavu vai Dobeli

galotnē ir brīvība smalka

svētīga tā sajūta, kad tieku prom no mājām. brālim esmu zaibal - nekas nav pārspīlēts, citēts no viņa mutes, tēvs arī lamā - kā jau parasti. un kāds vairs prieks sēdēt istabā, ja tevi īpaši neviens šeit negrib redzēt? un viņiem,redz, ir problēmas - mana draudzene jebkurā brīdī var mirt. tas, redz, esot nekas. bļeģ, kad kāds domās ar tām pelēkajām šūniņām, kuras paredzētas racionālai domāšanai?

vispār jau turpinājās pierādījums tam, ka vajadzētu vienreiz iesēsties vilcienā un nevienam nepateikt, kur dodos. neviens pats zvans, neviens sms, ka kaut kur dodos. tā, it kā manis nemaz nebūtu.

šodienas prieks - gāju pretī uz staciju Leldei. iemesls, lai tiktu ārā no istabas. mazs, bet tomēr liels iemesls. gājām pa kāpnēm augšā. tādēļ jau arī tiku pie tulpes - norāva man vienu. :D hihi, sliktas meitenes, bet skaista puķīte man vāzē.

vispār, šajā adresē ---> http://www.fondsviegli.lv/ <---, ir patiešām lieliskas dziesmas ar Ziedoņa vāŗdiem. būtu man kredītkarte, sen būtu novilkusi un klausītos datorā, bet nu - papriecājieties arī jūs par to, cik lielisks ir Ziedonis un mūsu pašu mūziķi. 

nekļūdīgi - mans mīļākais dzejnieks ir Ziedonis. caur dažiem viņa vārdiem sastāvēja mana bērnība - mūzika no kinofilmām. nedaudz paklausījos pa LTV1 albuma prezentāciju, kur Kaupers ar Goran Goru izpildīja Tāpēc jau, ka nevar zināt... tur pat asaras acīs saskrēja - cik bērnībā bieži šī dziesma nebija dziedāta un klausīta.

atmiņas ir skaistas, tikai brīžiem par daudz sāpīgas.

maijs pirmais

vispār, tīri vai dienas sākums bija pat pozitīvs, neskatoties uz to, ka 9:30 jau bija jābūt skolā un 13:30 biju prom no tās. jā, man patika piedalīties kora skatē. ar Santu apspriedām nedaudz akordeonlietas. pat sapratu,ka man pietrūkst akordeona pirmdienās un ceturtdienās. pat nelamājos, ka kleita pa kājām pinās un vējš matus jauca. arī tad,kad man bija divas reizes jānoved koris - kora novešana : lieta, uz kuru skaidrā prātā pieteikties nedrīkst.

un no šodienas mana jaunā trauma - dod buču un puķu pušķīti diriģentam, kuram ir bārdiņa. mans nabaga zods. tas nebija patīkami. bet ieraudzīju arī bijušā klasesbiedra mammu - tīri pozitīvi, jo viņa ir patiešām jauks cilvēks. jā, viņa mani māk arī lieliski samulsināt. bet tas tā. vispārīgi.

atkal kaut kāds klikšķis un viss. nav labi, sēdi un skaties viena punktā, uzliekot austiņas uz ausīm un ieslēdzot mūziku. viss krasi pagriezās, ka vēlējos un vēlos joprojām - pielieties līdz kliņķim, sēdēt bēniņos un ar kādu runāt. jautāt, kādēļ ir tā - cīnies ar zobiem un nagiem, bet kāroto iegūst tas, kuram ne vella nav tas bijis vajadzīgs, par ko esi tā cīnījies? saprotams, ka šajā pasaulē ir kaut ko grūti iegūt tad, ja tev ir laba sirds, pārāk laba. tad neko nedabūsi - paliksi gribētājos. un būs tikai plika gribēšana. un vēl pajautāt - kādēļ es nevaru dzīvot kā cilvēks? bez tām visām antibiotikām, ārstiem, mūžīgajām analīzēm, mūžīgajiem iekaisumiem un pēc tam vēl visādiem štruntiem, kuri atklājas ārstēšanas procesā. 

jā, pret sienu, pret sienu - arvien stiprāk un stiprāk. man ir nogurums no visa, pat acīs to var redzēt. re, neizdodas man vairs būt stiprai un noslēpt to visu. 

izpīpēt paciņu cigarešu, pielieties līdz kliņķim un neko neatcerēties. jā, šobrīd šo visu es ļoti vēlos.

bija skūpsti uz trepēm

vai tad bija to? - nebija, nebija, nebija!

tas bija tikai īss stāsts un īss smaids bez vārdiem, cauri zīda palagiem un čukstiem naktī. glāsti un atvadas. un skūpsti cauri cigarešu dūmiem virtuvē. starpā visām pustukšajām kafijas krūzītēm, kuras atradās uz galda. atvadas cauri dūmiem.

tā arī pazudām. kaut kur pa ceļam uz mežu. pazudām asfaltā, kur jau spraucās ārā pienenes.

pazudām un netikāmies. vai būtu vērts? - vairs jau nebūtu.

dusmas ar neizdošanos sarokojas

varētu vienkārši sēdēt un pinkšķēt par to,ka atkal nekas neizdodas. ka tie sasodītie milimetri atrodas par daudz auseklīša zīmei, ka galvā nelien pilna psiholoģijas teorija, ka mykoob'ā nav atzīmes ieliktas, ka zāles beigušās, bet jādzer vēl ir tāpat, ka raksti nav pabeigti, ka - galu galā - pa brīvajām dienām nav izdarīts tas,ko vajadzēja izdarīt - izmācīties, uztaisīt 3D zīmi vizuālajā mākslā. kod kaut pirkstos, bet izdarīts nav. 

nervi uzdod, miegs nāk, bet gulēt doties nevaru - jāmācās. sāk šķist,ka dīvānu pat neizlaidīšu - nogulšos tāpat - ja jāceļas 6'' un es ticu,ka gulēšu vien 1'', tad jā - kāda jēga ērtībām?

atā,miedziņ, mīlēju tevi,bet nav lemta mūsu mīlestība.

keep pickin' up my heart

PRIECĪGAS OLIŅDIENAS!

varētu teikt, ka pirmo reizi esmu visu darījusi Lieldienās pareizi - šūpojusies, situsies ar olām, ēdusi olas ar sāli. varētu teikt, ka Lieldienas ir izdevušās. bet vēl ir rītdiena - kad jāmācās psiholoģija un vācu valoda, jo otrdien jau saliktas ieskaites. nomācoši, kas nomācoši.

vakar atbrauca Lauriņa (tā vienkārši skan piemīlīgāk ;D) paciemoties, arī - savā ziņā - atpūsties. alus sarunas pie ezera, garumgarās pastaigas visas dienas garumā, gandrīz aizgājām līdz Sēkļa ezera, bet tas bija nedaudz patālāk no turienes, kur bijām mēs - meža izcirtumā, kur apkārt vien bija pieminētās vietas Ralfa Kokina "Kurzemes vilkaču nostāstos". cik jauki, ne? - es dzīvoju tur,kur varu mierīgi aizcierēt tur,kur visas šausmiņas reiz notikušas.

anyway, nekad nesanāk tā pa īstam pastaigāties, īsti negadās tā, ka kāds ir ar mieru staigāt pāris kilometrus... tādēļ es priecājos,ka ar Lauriņu sanāca tik jaukas pastaigas, ka centīšos visus pēc kārtas vilkt ārā un doties šajās jaukajās pastaigās un likt iedomāties, ka esam tuvumā jūrai, kaut ejam pa mežu un jūras nav tuvāko 20 kilometru rādiusā.

ak jā, esmu atklājusi kleitiņu sezonu. tas nemaina faktu, ka šodien jutos diezgan neiederīga - tik daudzi bija savilkuši jakas, ka atlika vien nobrīnīties - kā nav karsti? jo stacijā karstumiņš bija vel lielāks, jo ēnā bija  +17°C. atliek vien sākt prātot, cik tad īsti bija to grādu saulē.

eh, fonā man skan Blue October dziesmas, kuras pārsūtīju no Lauras telefona, un uz galda karsta tēja.

neatteikšos no vairāk šādiem vakariem ar BO mūziku un karstu tēju, kamēr saule noriet.

es gribu : uz Arteli - pie Dzelzs Vilka un Ķestera, kaudzi jaunu grāmatu, vasaras naktis un pļavas smaržu, sienāžus, alus sarunas, lai viss beidzot nokārtojas tā, kā vajag, ne tā, ka nevajag.
ak jā, un arī uzzināt, kā šitam te blogam var uzlikt bezmaksas tēmu, jo nekādas dižās sajēgas, kā to visu dabūt gatavu, nav.

i'll go to Boston, where no one knows my name

vakar, psiholoģijas stundā, sajutos ļoti atšķirīga. pat neatceros kā dēļ saruna izvērtās līdz jautājumam par miljonāriem. respektīvi, jautājums - vai mēs gribētu būt miljonāri? protams, atbilde jau nav ilgi jāgudro - jā, ar visam četrām par to miljonāru kļūt, triekt naudu visur,kur var! 

es pie šīs daļas nepieturējos. pateicu godīgi - es nevēlos būt miljonāre. un mani jau tāpat nesadzirdēja. kādēļ es nevēlos būt miljonāre? - pavisam vienkārši - kur redzēts, ka kādam miljonāram ir tāda īsta dzīve : bez kameru zibšņiem, baumām, klačām, draudiem? nu, ir jau, bet tas ir tiešām retajam, izredzētajam. lai arī kāda mana dzīve būtu šobrīd, es labāk palieku tur, kur esmu, ne jaucos svešā pasaulē, kur varu ciest ātrāk un vairāk, nekā šajā pasaulē, kur tomēr ir kaut nedaudz zināms, cik liels būs sāpju nodarītais daudzums. es nevēlos būt ierobežota, vēlos būt es pati, ne uzspēlēta lellīte, marionete. 

šeit jau izpaužas mans tradicionālais uzskats par miljonāriem - baumu pilna dzīve, īpaša privātā dzīve nepastāv, par īstiem smiekliem tas pats. es neticu, ka tie miljonāri ir tik laimīgi, kā viņi cenšas izlikties.

ak es, mūžam aizdomu pilnā.

un tagad jautāšu Tev - vai Tu vēlētos būt miljonārs?

grib tik daudz

patiesība - gribu pārāk daudz. tā ir bijis vienmēr. un beigās saprotu, ka ne vella neko negribu. un šovakar beidzot atradu dziesmu,kuru ilgi meklēju - Dzelzs Vilks - Viņa grib tik daudz (spied uz nosaukuma un klausies!), un mans smaids bija līdz ausīm. jā, šis bija šī vakara prieciņš mājās. 

un gultā jau mētājas kārtējā antibiotiku paciņa. *uz izdošanos, 84 tabletes* būšu ciema krutākā narkomāne. tas nekas, ka es nezinu, vai man te kaut kur dzīvo kāds narkomāns, bet nu..

kas noticis interesants? - kā vienmēr, nekas. man drīz būs par diviem oranžiem spilveniem vairāk, jo tūlīt būs pabeigti, ja vien nenoslinkošu jau ar rītdienu. turpinu iet uz kora mēģinājumiem, jo skate tuvojas, nejauki tuvojas! nu ja, 1.maijs jau nav aiz kalniem. tikai nesaprotu to niķi - kāda velna pēc, kora skate tiek ielikta s v ē t d i e n ā? tāpat brīvu nedos nākamo dienu, tad kāda jēga izķengāt brīvdienu? mana izvēle,neko darīt. dodu bērzu sulas, šodien aizdevu 15 litrus prom.pa vidu, svētdien nosvinējām Artūra dzim-dzim,- jā, bija jautri. manu mājinieku jocīgie skatieni uz ūdens pudeli arī. mācos vācu valodā artikulus, kuri nelien iekšā galvā. bet vēl līdz otrdienai laika nedaudz ir. turpinu cerēt uz to,ka man drīz būs jēdzīgs laiks grāmatu lasīšanai - esmu noilgojusies pēc lasīšanas, kas nav obligātā literatūra. jā, es divas nedēļas cenšos atrast laiku, lai izlasītu "Cosmopolitan". bet es izvēlos miegu. šonakt nē. šonakt izvēlos (haha, piespiedu kārtā jāizvēlas) Bokačo noveles un ģeogrāfijas grāmatu. *smaga nopūta*

citēšu Kripiņu - Life is a bitch, so spank her!

arlabunakti, mīļie mošķīši!

*gribu kolu, rīt jāieslīd un jānopērk*

 ******************
maza atkāpe : ceturtdien atkal jāpārkārto istaba, jā, šī istaba, emuāra istaba.
jāsaraksta smukāk '11 mērķi/uzdevumi.

lavandas smaržas istaba

un manu radošo pusi nekādi nevar pierunāt darboties. ne palīdz Placebo dziesmas fonā, ne kapučīno. nu jau atdzisušais un daļēji izdzertais. sēžu un blenžu ekrānā, kurā nekas neparāās. vien kursors,kurs mirgo un caur šo mirgošanu cenšas ieskaidrot,ka jāliek burts pie burta, vārds pēc vārda, rindiņa pēc rindiņas, līdz darbs pabeigts un ar smaidu var nospiest "saglabāt", pēc tam "pievienot e-pastam" un "nosūtīt". nerodas tā un nerodas šitā.

neradīsies arī šovakar.

es vēlos atpakaļ savu iedvesmu,kad varēju stundām rakstīt un rakstīt,nedomājot par nogurumu un apkārtējo pasauli. vēlos TO laiku atpakaļ.

*loģiska ironija*

un "Man arī būtu bail" pagāja gar degunu. kādēļ? - jo māte var aizbraukt uz "Annu Kareņinu",kura maksāja dārgāk, nekā uz šo izrādi dārgākā biļete. ak, tad es esmu atkal neapmierināta? well, diezgan loģiski,ka esmu neapmierināta un aizvainota.

ūūūūūn, zāles,kuras man tagad būs jālieto, maksā tik,cik biļete maksāja uz Arteli. cik sasodīti ironiski.

i'll be a unicorn

ja garastāvokli var uzlabot tā kleitiņa, kura man stāv uz krēsla un jaunās smaržas un spoguļa, tad tēva attieksme mani pašu lēnām galē. es zinu, neesmu ideāla, bet es esmu es pati. kaut brīžiem sevi nepazīstu, joprojām esmu es pati. pat tad, kad esmu kārtējo reizi izberzusi draņķa istabas bez kāda cita palīdzības un vārda pēc tam "paldies". 

un tā visu laiku. strādā,strādā, tāpat nerūp, kas norisinās manā galvā.

interesanti, kādēļ tēvs neizjūt pateicību par to, ka palieku mājās? oh, right, because he don't think i'm good enough to be his daughter. 

ar katru brīdi arvien vairāk un vairāk sāku apsvērt reiz piedāvāto [cik nu reiz, nākamajā dienā pēc omas bērēm] ideju - braukt uz Vangažiem pie Silvītes, mammas māsīcas.un padzīvot nostāk no mājām, no Tukuma. nu ja, no visa. padzīvot nedaudz citādāk. tikai nedaudz.

haha, jā, ar Līgu sēdēsim un baudīsim tekilu iekš maniem svētkiem janvārī. ^^ šodien viņa man bija īpašs jaukumiņš [jā, vēl īpašāks, nekā parasti]!

āāāāārlabunakti!

again, again

nu ja, es dusmoties nevaru. man jābūt ar visu apmierinātai, viss taču ir l i e l i s k i.

tad,kad mani arī sāks respektēt, pateikšu. 

pazūdu. vari nemeklēt.

jā, it kā kāds to darītu - meklētu mani.

h a h .

saplēstie stikli

biežāk sakot to,ka es dzīvoju savu dzīvi,turpinu tam arvien vairāk neticēt. neticu tam,ka dzīvoju, jo tas, kas man ir jādzīvo - to par dzīvi nodēvēt nevarētu. jā, dzīvē ir pārdzīvojumu,asaru,smieklu, nedaudz sāpju. nedaudz no visa. bet tomēr. es jūtos nožēlojama, jo vairs nerunāju par to,kas man būtu svarīgs. es klusēju, visu noriju. un zini? - tā ir labāk. nav jāklausās nosodāmos vārdos. nav jāklausās "es gan tā darītu/nedarītu", "to tā nedrīkst", "tu tā nedrīksti". jā, es neko tiešām nedrīkstu. kolīdz kaut kas,ko es esmu vēlējusies, man tūlīt būs, sākas -tu nedrīksti! jā, nedrīkstu būt atbildīga par savu nožēlojamo dzīvi. kaut mēdz būt nožēlojama, tomēr mana.

un cilvēki savu žulti nesatur. diez, ir kaut kas,kas palīdzētu saturēt žulti? man ir pārītis ar cilvēkiem prātā, kuriem noderētu tāda uzparikte.

tik ļoti vēlos pavasari - jā, PAVASARI, ne rudenim atbilstošu laiku. es vēlos... es vēlos garas pastaigas vakaros, gulēt pļavā, gulēt uz grants ceļa un atkal gaidīt krītošās zvaigznes par spīti tam,ka tās neko nenozīmē. es vēlos atkal runāt pa telefonu ilgi, ilgi. pazust nakts spītā un burvībā. smaidīt tā, kā tajos brīžos, kad esmu nogurusi,bet smaidu,jo esmu es un laimīga - to reto smaidu.

mīlēt un būt mīlētai.

ak, naivie vārdi, ko es vēlos.

why don't you stay here with me?

meklēju masieri (un tuvāko zaļumballi ar dejām)!

nopietni, man tāds noderētu, jo man pat svētlaime ir apgulties gultā un skatīties sienā. vai radiatorā.

biju Rīgā, pasēdēju pāris minūtes pie ārsta. neko jaunu nepateica, jādzer zāles un kaut kāda ārstniecības kūre,kas ir Ukrainā. jauki,ne - Ukraina? bet fakts ir tāds,ka Kripiņam dienu izčakarēju ar to,ka mani bija jāved,jo tomēr - Rīga nav mana stiprā puse. nu, vismaz savu pilsētu pazīstu - nav arī tik traki.

ar Leldi izgājām šovakar ārā. vismaz kāda pastaiga, savādāk vien nosēdēts istabā,kur tikai var sabojāt garastāvokli un iegūt dusmas. jā, tēvs atkal, par velns viņu zina ko, ārdās, visu izliek uz manis. sasodīts, es to virtuvi beržu, tīru,kārtoju, bet man uzbrauc, ka es "tikai sēžu draugos un neko citu nedaru". jā, bļeģ, jālēkā aiz prieka,ka es esmu mūžam lamājamā persona un nekam nederīga meita viņa acīs? būtu priecājies,ka es sūdus netaisu,jo tāda sūdu taisīšana mani nevelk. bet nē... žulti pie sevis daudzi nevar paturēt. brīžiem kļūst interesanti paklausīties,kāda es esmu. mūžam neuzzinātu!

kas vēl? - man ir bail no sava kaimiņa. zvēru,man būtu bail atrasties pēc 20'' ārā,pie pastkastītes!

man sāp kājas, bet es vēlos vēl doties pastaigā. kaut nakts vidū, bet tikai,lūdzu, pastaigu....

stop!

man tomēr pietiek. jāsāk atzīt - spēka man nav, neko negribu. gribu jūniju, kad varētu doties uz Vaivaru pludmali un doties pastaigā gar jūras malu. bradāties ūdenī un priecāties, ka dzīve ir. vienkārši ir.

bet tā vietā baudu to,ka laika nav un viss jāsteidz. skolas darbi. kad es paspēšu visu, nezinu, bet līdz pirmdienai jāpaspēj. jāmācās pa naktīm, lai darbi būtu uzrakstīti līdz pirmdienai.

tad atliks tikai ārsts, skate, koncertlekcija.

tad būs miers.

about for

"L A I M I    N E V A R   P A T U R Ē T   T I K A I   S E V ."

( Z.Mauriņa )                

jāsāk jau ar tās atrašanu. pēc tam varam parunāt - vai laime paliek pie tevis...vai tomēr aizčāpo pie kaimiņiem pasēdēt. un nenākt atpakaļ, jo tēja tur, redz, garšīgāka.

un mēs visi tomēr esam vertikāli susliki, kurus iespaido lidmašīnas virs mūsu galvām un krītošas zvaigznes.

'cause i'm on my own

vai jūs kādreiz esi sakašķējies ar savu mammu tikai par to, ka TEV ir bijusi taisnība? noteikti, ka esi. es paspēju. jau naktī un no rīta, pilsētā. un vainīga esmu par to, ka man arī gadās taisnība. za to, pie friziera pierakstīja mani. pēc trim nedēļām,kuru laikā cītīgi strādāju mājās, kad skaitījās gultas režīms.

nosmējos pati, ka aprīlis tāds saplānots. pirmās divas nedēļas gan. nu, nākamā arī - pēc stundām - konsultācijas un ieskaišu rakstīšanas. a ko? - dzīve tāda interesanta.

pietam, pavasara gaišais laiks iestāsies. īstais laiks vakara pastaigai. šoreiz varu teikt nelielu "paldies" tam, ka tomēr dzīvoju pieklājīgā attāluma no skolas, lai dotos pastaigā mājup. un pavasarī šāda nodarbe ir debešķīga.

nervu sistēma ir interesanta. murgoju jeb sapņoju jocīgus sapņus, kuru nozīmi nesaprotu. 

savu iekšējo pasauli nekārtoju. nesaprotu pati - ko mest ārā, ko atstāt. kaut kas tiek izmests ārā, kaut kas nē.

būtu tīri interesanti visu lieko no savas dzīves izmest kā atkritumu maisu.

un būtu arī interesanti, ja tik ļoti nenāktu miegs.

un ieraksts tapa manis pašas dēļ - lai pierādītu, ka es esmu. gadās aizmirst. pāris cilvēku dēļ.

...kuri savas pakaļas uzskata par simtreiz svarīgākām, ka kādreiz laicīgi mani pabrīdināt vai kaut ko paziņot laicīgāk, ibio.

un vai dzīve izdodas visiem?

"Vairāk laika velti savām nodarbēm, vientulībai un pārdomām par dzīvi. Tas jūtami uzlabos garastāvokli."

 mana vientulība tik tiešām uzlabo garastāvokli. kurš vēl sēž un raud, klausoties dziesmas, kurš vēl bezjēgā var sākt raudāt? un tad tas, galu galā, tiek dēvēts par labu garastāvokli? 

ticējusi horoskopiem neesmu, jo tāpat - tas horoskops tiek piedēvēts katram atbilstoši. vai neatbilstoši. īpaši neatbilstoši man.

šī nedēļa ir nejauka.

turpinu dzīvoties skumjās un pinkšķēt pie dziesmām, kurām ir atmiņas un patiešām spēcīgs zemteksts. 

apkārtēja pasaule ir vienaldzīga, tik ļoti, ka pat negāju durvis atvērt elektriķiem. nu un, ka zvanīja pat uz telefonu? vajadzēs, atbrauks vēl. neiešu tādu godu viņiem dot - atvērt durvis, kad esmu viena mājās un pidžamā.

man ir vienaldzība pret apkārtējo. šobrīd, man patiešām ir vienalga.

dusmu nav. nav jau arī uz ko dusmoties. tomēr - ja man būtu iespēja, pāris cilvēki tiktu saskrāpēti. bet iespējas nav. atkal.

žēl.

jauku vakaru tiem, kuriem ir jauks vakars!

(bez sarkasma; nopietni, jauku jums vakaru!)

hello. i'm away of my own mind. thank you.

"P A S A K A S , L A I C I K T Ā S S K A I S T A S , I R T O M Ē R M E L I ."

( J.Jaunsudrabiņš)

un tā jau arī ir. arī viss skaistais, var gadīties tikai kārtējie meli. skaistie meli.

ak, meli, ak, skaistie meli...

twenty years - to go for all

uz galda stāv kūpoša tēja. citronu. bet manā prātā nav miera, kaut ārēji izskatās, ka būtu, jo esmu nogurusi un ārēji mierīga. pat balss ir mierīga. atkal sākas viss no sākuma - murgi mani biedē, ka nesaprotu - īstenība vai nē. mūziku klausīties jēdzīgi nespēju. rakstīt... arī rakstīt nespēju.

turpinu justies kā nekas.

i'm in the moonlight. so do you

manī šobrīd ir tas nogurums, kurš ir nedaudz aizkavējies. nedaudz - tās ir divas nedēļas.

sapņi ar mani spēlē jokus. jokus, kuros smieklus nesadzirdu un nesaredzu. sapnī mani mīl, par mani rūpējas, neesmu vienaldzīga. un tad es pamostos. un nav tās sajūtas. ir tukšuma sajūta, ir sajūta, ka visa šī pasaule ir nekam nederīga. un tomēr šajā pasaulē atrodos arī es. tātad, arī es sajūtos kā nekam nederīga, ja sapnī dzīvoju savu dzīvi. smieklīgi, patiesībā. pirms dieviem gadiem man nešķita, ka pasaule ir tāda, kāda tā ir. ka viss tomēr ir savādāk. ka pastāv cerības, kas nezūd, jo tās piepildās. kaut kāds klikšķis un saproti - dzīvē reti piepildās cerības, jo cerības izjauc kāds cits, kurš pat nav pelnījis to, uz ko es esmu tiekusies. jā, es esmu tiekusies uz visu, kas man bija, savā ziņā, dots. centusies tikt pretī tam. bet beigās jau tāpat zaudēju es. un stiprāka nepalieku. mācību saņemu gan. muļķīte biju, muļķīte esmu. šobrīd.

dažbrīd šķiet muļķīgi runāt. tāpat tiek pārprasts un beigās - nesaprasts. un tad paliek vien plika gribēšana - tikt mīlētam.

murgs ar visu.

esmu cilvēks, kurš arī tiek dragāts ar katru dienu.

citrontēja virtuvē un citi mošķi

...un mani patiešām sāk patikt drasēt apkārt pa virtuvi dvielī un kratīt galvu mūzikas ritmā, kamēr gaidu ūdeni, kas paredzēts tējai. jā, pierādās tas, ka pasaule ir pilna ar tādiem zaļiem meža dīvainīšiem, kā es. nu, protams,ir jau arī sarkanā un dzeltenā krāsā.

mana zemapziņa spēlē nejaukus jokus naktī. un viņai patīk tas, ka atlikušo dienas daļu, kad esmu nomodā, domāju par sapņoto. viņai patīk tas, ka man jādzīvo pārmetumos un šaubās.

nomācoši. 

nomācoša dienas daļa.

un vēl tagad tas Mēness.. tā jau nepatīk, bet vēl visā internetā foto.... nu, c'mon.

friday & freedom

man ir stunda laika, lai sataisītos, lai paņemtu, ko vajag.

bet es turpinu sēdēt pie datora, rakstu šo ierakstu un uzņemu emocijas no mūzikas. un esmu paspējusi sagandēt garastāvokli veselas divas reizes. tagad ar to visu sasodīto padarīšanu no daža laba čīkstēšanas un no rīta - analīzes ne velna nav uzlabojušās, bet gan pasliktinājušās. ideāli, ne? man priekšā tādēļ Rīga, Torņakalna slimnīcas jaukā daktertante. šis gan ir ideālāk.

patiesībā  -esmu pat dusmīga, ka netiku uz Valmieru savas veselības dēļ. es gribēju pat. atkal. 

un kas bija? - nekas. izčibēja cerība. laigan, kāda cerība, ja pusotru nedēļu neesmu redzējusi skolu un kori.

bučas, vācu sevi, pazūdu!

dancing on my own

es peldēju...

peldēju? - nepeldēju. kārtoju, tīrīju, mazgāju un gludināju. nu, patiesību sakot, peldēt nemaz nemāku. kulstos te vien uz zemes.

nu ja, satīrīju māju, bet brālis pat tik daudz, ka tēju neatnesa. vai tad man žēl? vergot kā verdzenei bez atalgojuma. par paldies nerunāsim. māja ir satīrīta, pašai prieks. sasodītie slinkie sušķi, paši nekad neko nedarīs. sēdēs un skatīsies televizoru. vēl pārmetīs, ka es esmu dusmīga.

un esmu arī.

mūžīgi dari visu citu labā. un beigās jēgas nav, jo ir pārmetumi. neesmu tāda, neesmu šitāda.

esmu es. bet to dažu acīs neesmu.es, redz, esmu kaut kas. nekas.

kailums nav auksts?

kad došos uz poliklīniku uz analīzēm un rentgenu, laicīgi pielīmēšu pie savas pieres lapiņu, ar tekstu - "nepilngadīga, neesmu stāvoklī." jā, kārtējo reizi 'izbaudīju' šos jautājumus. un arī mātes slēpto vēlmi - tikt no manis vaļā uz mēnesi. tā teikt, Satiķos "pamācīties pie vecāsmātes tamborēšanas un adīšanas mākslu". nu ja, zemtekstu sapratu. varbūt kā joks, bet - pārāk ļauns joks. es neatteikšos uz mēnesi no saviem draugiem un savas dzīves - lai arī kāda man tā būtu.

es turpinu dzīvot sava pasaulītē. man mana pasaulīte ir iepatikusies. kurš gan vēl būtu pieteicies ar mani doties pastaiga pa mežu? - reāli, neviens. kurš normāls cilvēks mājās atrastos pusdienlaikā? un mežā ir patīkami atrasties. vēja šalkoņa un vientulība ar sevi. jā, dažbrīd vientulība ir lieliska. tomēr ilgstoši tā ir nomācoša un neļauj naktī gulēt. (hmm, vai tādēļ es neguļu un esmu nemierīga?)

šobrīd es varu teikt, jūtos labi

tikai.. uz cik ilgu laiku negribēšu triekt visu pasauli pie velna?

everything's nothing

kārtējais vakars bez pārmaiņām. es vēlos kliegt līdzi dziesmām, bet nespēju. man ir vienaldzība un šovakar arī nogurums.

turpinu marinēties mājās. neko jēdzīgu, kā sakārtojusi vidusistabas grāmatplauktu un savu istabu, neesmu izdarījusi. atkal. kā parasti. un vai jēga ir darīt? noteikti, ka nav. bet to var saprast tikai tad, kad ir izdarīts.

kārtējo reizi blenžu datorekrānā un saprotu - man nav vairs ko rakstīt. man negribas. bet rakstu par spīti tam, ka viss ir izsīcis galvā.

un es mīlu japāņu ķiršus. to skaistos ziedus.

ak jā, vai es pieminēju, ka esmu atradusi cilvēku, kurš ir ar mieru mācīt ģitārspēli un valsi? nē? nu tad -jā, ir dulls cilvēks, kurš pierakstās uz ko tādu. samaksa - kompānija pie tējas. re, tomēr kaut kas šeit maksā vēl lēti.

next station - California

turpinu negulēt un gulēt līdz pusdivpadsmitiem. un jau nopriecājos,ka šonakt gulēšu. 

joprojām iekaisuma temperatūra, bet man joprojām ir vienaldzība pret visu. bet tā salšana man tik tiešām nepatīk.

bet pastaigas ar savām domām - gan. nedaudz apstaigāju dārzu, iemūžināju pavasara atsākšanos. 

ir pēcpusdiena, neko negribu. vakarā rediģēšu šo ierakstu - papildināšu. varbūt.

un Dainazaurs nodeva man stafeti ar šo, tā saucamo, atmiņu kladi. 

(paldies, ka neaizmirsti cilvēkus!)

1.Kas ir pirmā lieta, ko tu iedomājies, kad piecelies no rīta?

visbiežāk prātā dominē viens - kādēļ man bija jāceļas tik agri? un tad seko ļoti sadistiski vārdi pret manu telefona modinātāju, bet viņš jau nav vainīgs, pie manas mošanās. tomēr - pārsvarā - tas ir viens un tas pats - par gaidāmo rīta / dienas turpinājumu, par aizskaru atvēršanu, savākšanos. dažos gadījumos - tam visam seko rīta kafija vai tēja. atkarībā, cik agrs. 

2. Pirmā lieta, ko tu pamani pretējā dzimumā?

acis. pavisam noteikti - tās ir acis. mana mazā vājība. un, protams, balss. bet to es dzirdu, ne redzu.

*čau, deja vu!*

3. Pirmā lieta, ko ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?

šobrīd es teikšu, ka grāmatu. un gaidītu to brīdi, kad pēc manis kāds ierastos pakaļ.

4. Kas ir pēdējais, ko tu apēdi?

baltmaizes šķēle ar ķiršu zapti. un citrons no mana citronūdens.

5. Pēdējais cilvēks, ar kuru tu runāji pa telefonu?

mans brālis, kad viņam zvanīju un teicu, ka Andris ir atbraucis ciemos.

6. Pēdējā filma, ko tu noskatījies?

hmm.. jāsāk atcerēties, bet nespēju. ļoti sen neesmu skatījusies filmas, atrodos savā pasaulītē, kurā ir mūzika un grāmatas. protams, arī sarunas.

7. Pēdējā grāmata, ko tu lasīji?

Nils Sakss. "Nopietnie nolūki". grāmata par dažādiem cilvēkiem un viņu stāstiem. manā skatījumā, šī grāmata bija cilvēku alkām un to, ka mūsu vēlmēm nav robežu. diezgan spēcīga grāmata.

paldies, Laim!