iemesls, kādēļ es tik ļoti mīlu šo sasodīto internetu - internets neparāda manu sabrukuma robežu, kuru var redzēt reālajā dzīvē. redzēt var tikai tad, ja kādam interesē, kas, pie velna notiek. smaidīt jau māku.
interesanti sanāk - dzīve tagad ir tādos sūdos, bet es joprojām smejos. vai nu vienaldzība, vai nu.. es nezinu.
vairs nezinu, neko negribu zināt.
tiešām, tagad ideāli būtu piedzerties līdz kliņķim un miers. man apnīk jau censties bez panākumiem.
cik tad ilgi var?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru