kad došos uz poliklīniku uz analīzēm un rentgenu, laicīgi pielīmēšu pie savas pieres lapiņu, ar tekstu - "nepilngadīga, neesmu stāvoklī." jā, kārtējo reizi 'izbaudīju' šos jautājumus. un arī mātes slēpto vēlmi - tikt no manis vaļā uz mēnesi. tā teikt, Satiķos "pamācīties pie vecāsmātes tamborēšanas un adīšanas mākslu". nu ja, zemtekstu sapratu. varbūt kā joks, bet - pārāk ļauns joks. es neatteikšos uz mēnesi no saviem draugiem un savas dzīves - lai arī kāda man tā būtu.
es turpinu dzīvot sava pasaulītē. man mana pasaulīte ir iepatikusies. kurš gan vēl būtu pieteicies ar mani doties pastaiga pa mežu? - reāli, neviens. kurš normāls cilvēks mājās atrastos pusdienlaikā? un mežā ir patīkami atrasties. vēja šalkoņa un vientulība ar sevi. jā, dažbrīd vientulība ir lieliska. tomēr ilgstoši tā ir nomācoša un neļauj naktī gulēt. (hmm, vai tādēļ es neguļu un esmu nemierīga?)
šobrīd es varu teikt, jūtos labi
tikai.. uz cik ilgu laiku negribēšu triekt visu pasauli pie velna?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru