kārtējais vakars bez pārmaiņām. es vēlos kliegt līdzi dziesmām, bet nespēju. man ir vienaldzība un šovakar arī nogurums.
turpinu marinēties mājās. neko jēdzīgu, kā sakārtojusi vidusistabas grāmatplauktu un savu istabu, neesmu izdarījusi. atkal. kā parasti. un vai jēga ir darīt? noteikti, ka nav. bet to var saprast tikai tad, kad ir izdarīts.
kārtējo reizi blenžu datorekrānā un saprotu - man nav vairs ko rakstīt. man negribas. bet rakstu par spīti tam, ka viss ir izsīcis galvā.
un es mīlu japāņu ķiršus. to skaistos ziedus.
ak jā, vai es pieminēju, ka esmu atradusi cilvēku, kurš ir ar mieru mācīt ģitārspēli un valsi? nē? nu tad -jā, ir dulls cilvēks, kurš pierakstās uz ko tādu. samaksa - kompānija pie tējas. re, tomēr kaut kas šeit maksā vēl lēti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru