es biju domājusi, ka nu reiz viss būs labi, ka spēju dzīvot tā, kā dzīvoju. apmānīju gan sevi. nespēju, jo vienkārši man vairs patiešām nav spēka (labi, kad viņš ir bijis tādā normālā daudzumā?). man vairs nav spēka cīnīties pašai ar sevi. man ir noriebies, ka saņemu tikai sliktas ziņas. man ir viss jāpatur sevī, neko nedrīkstu izrādīt, jo tad būšu pavisam vāja. ja kļūšu vāja, tad mani varēs izmantot tālāk un rakstīt vēstules, kurā jau nekas nav nācis no sirds. tikai tā - piedod, sadirsu tavu dzīvi, bet tas jau nekas - tu jau atļauj. rodas tikai jautājums - agrāk es viena pati spēju sagremot visas sliktās analīzes, samierinājos, ka nav man laimējies ar veselību. kāpēc tad tagad es nespēju sagremot analīžu izrakstu, kur viss jau ir nopietnāk? kādēļ tagad viena es netieku galā ar sevi?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru