lampiņas mirdzumā atspīd kāda smaids

bet tomēr šis ir tikai ceļojums pagātnē, atmiņās.
šodien, kad kārtoju bildes albumā, uzdūros visam, kas bija noticis - kad smējos, kad smaidīju, kad raudāju, kad dusmojos. es uzdūros visam, kas veidoja mani, manu personību. manu smaidu, manas asaras, manus pārdzīvojumus. MANI. albumu esmu sakārtojusi un pārdomāju pagājušo vasaru. bija taču tik labi.
kas notika, es pati nesaprotu.
kādēļ šim gadam bija jāizvēršas tik pretīgam, ka es nespēju pateikt, ka šis gads bija labs manā dzīvē? kāpēc? kāpēc...
šogad neizdarīju nekādu spēcīgu kļūdu, par kuru sevi varētu šaustīt un sev pārmest visu, ko esmu izdarījusi vai neizdarījusi, bet cietu ļoti. labi, paldies, man ir dota dzīvība, bet ar to vien nepietiek. jā, cilvēkam nekad ar kaut ko vienu nepietiek un cenšas iegūt vēl kaut ko klāt. un ziniet? - pareizi dara tas cilvēks. viņš izvirza sev mērķi tiekties. tiekties pēc saviem mērķiem, tiekties pretī saviem mērķiem. un nevar pārmest kādam, ka viņš kaut ko vēlas, jo cilvēkam ir svarīgas viņa vēlmes, jo tas veido viņu pašu.
nedaudz novirzījos no paša temata, bet sapratāt to, ko es rakstīju? es ceru.
protams, kādam citam ir vēl grūtāk kā man, bet es neteiktu, ka man arī būtu viegli. neviens nevar iedomāties to, ka ir tad, kad nav vairs spēka cīnīties, lai būtu viss kārtībā. lai būtu veselība beidzot tāda, kā visiem normāliem cilvēkiem. pat tad, ja neesmu normāla, es vēlos būt tāda, kā visi pārējie - ar sakārtotu dzīvi, domām, veselību, mācībām. es nečīkstu. man riebjas tas, ka daudzi nesaprot to, ka ir tad, kad gribasspēks vairs nav. es zāles nedzeru, jo nav jēgas. patiešām. es varu dzert, varu nedzert. tāpat nekas neizmainās. un kāda jēga aizbraukt uz Torņakalnu pie daktertantes, lai dzirdētu varbūtību?

man nepatīk būt tāda pesimistei, bet ne vienmēr tas optimisms būs.

apinītis

• sakārtota istaba (done!)
• ieslēgtas lampiņas, lai smukāk un patīkamāk (done!)
• svētdienas nodarbes sevis labad (done!)
• vakara tēja (still loading)
• sim karšu pārlikšana no viena telefona uz otru (done!)
• modinātājs (done!)
• sakārtots prāts (error)

 cik patīkami pēc ilgiem laikiem paņemt segu, ieritināties dīvānā, paņemt netālu esošo žurnālu, ieslegt lampu un izbaudīt klusumu, kas sen nav bijis.
sapņos turpinu skriet. krāsas nesaskatu. huh?

MERRY CHRISTMAS, EVERYONE!

pag, tie šogad daudziem nav laimīgi. bet tomēr - priecīgus un laimīgus svētkus par spīti visam. ja nav šogad šie svētki laimīgi, tad visi pārējie būs. nedrīkst būt nemaz savādāk, kaut brīžiem viss ir pavisam savādāk un nav tā, kā vajadzētu būt.

svētu sajūtu varu mērīt Sibīrijas mīnusos. jā, tiešām, tik ļoti es nevēlējos šos svētkus. nedaudz sajūtas bija tad, kad baznīcā trešdien dziedājām. un viss. un tās nebija pat 5 minūtes. jā, eglītes arī nav, jo brālis,redz, uz mežu negribēja iet sniega dēļ. labi, ir daudz, bet tomēr. viņam nekad neko nevajag. 

un es atkal biju aizmirsusi, ka man ir klase. nice. cik es jauka. bet šobrīd ir dažas problēmas, kas ļoti uztrauc, ka saprātīgi domāt negribas. 

rīt bliežu iekšā savu pasakveidīgo rakstu, pirms klade atkal mistiski nozūd, ka to darīja dažas stāsta lapas. 

jādodas atpakaļ rutīnā - jāiet gulēt - jānoguļ līdz 12'' dienā - jāsadzeras tējas - jātaisa lakats - atkal tējas - ūdens - miegs.

arlab-b-bunakti!

is that alright to feel used?

un atkal sēžu ar asarām acīs. varu vien pasmieties par to, ka man melanholija ir iepatikusies līdz pēdējam, ka man patīk mani dziesmu vakari, ka man patīk vientulība. man šķiet, neviens šobrīd nevar iedomāties, cik patīkami bija bērnībā paslēpties zem rakstāmgalda un tad šķita, ka neviens nevarēs tevi šeit, zem rakstāmgalda atrast, ka esi mācējis tik labi noslēpties no visiem pārējiem. un tad, kad tevi atrada, tad tu atkal biji priecīgs, jo tu zināji, ka meklēja, ka esi bijis vajadzīgs. 

man šobrīd ir šī vēlme paslēpties zem galda. vienkārši tāpat pasēdēt. kā agrāk, bērnībā. sēdēt savās atmiņās.

zinu, atmiņās sēdēt nedrīkst - bojā dzīvi, ja dzīvo vienīgi atmiņās, bet man ir vienalga - man manas atmiņas ir svarīgas, jo tie ir bijusi brīži, kurus ir vērts saukt par atmiņām. un nav svarīgi - labas vai sliktas, galvenais, ka manas.

melanholija grauž dvēseli un man šobrīd par to ir vienalga.

such a silent scream of yourself

"bet ko man darīt?"

"es nezinu.domā pati."

man patiešām ir noriebies domāt. interesē tas kādu? protams, nē. pēc šī vakara sarunas ar mammu, rodas vēlme paņemt segas un doties uz bēniņiem sēdēt un neko nedarīt, nesazināties, atslēgties no ārpasaules, noslēgties, izmest visas sakaru ierīces. un viss.

te tev nu bij' - parunājies ar mammu, ja? neko tas nedod. īsas, strupas atbildes un lielākā neziņā un nesaprašanā, kā pirms tam.

jēgas šeit nav.

leave lie to the liars!

krūze tukša, uzrauta uzacs. sakars?
protams, tā taču esmu es.
cilvēks, kurš atkal sācis baidīties no cilvēkiem. atkal, atkal. tas ir biedējoši. vakardiena biedējoša. rīts, pēc murgiem, biedējošs.
vai esi kādreiz no kāda tik ļoti nobijies, ka nespēj nekur iziet un labprāt paliktu turpat, kur esi?
huh?
viss šķiet pārāk biedējošs.

kāpēc tavas lūpas tā mazliet trīc?

cibric, cibric!

*fonā tiek uzliktas Dzelzs Vilka dziesmas un iet pakaļ pēc tējas*

šodien man bija sniega diena.un pamatoti - pie pagraba un šķūņa sniegs ir manā garumā. haha, jautri, patiesībā. pat nezinu, kas darās tālāk, bet stirnām ir ļoti grūti tikt. žēl viņu, bet tāda ir dzīve.

un ja godīgi, tad šobrīd varētu iziet ārā un sēdēt sniegā, skatoties debesīs. ārā ir tāds miers, tik jauks vakars... bet kurš tev dos? neviens, pareizi. jāgaida vien rītdiena, kad jāčāpo vien būs uz pilsētu, kur jānopērk papīri, lai izgatavotu kartiņu. skolā labdarības nedēļa, kurā jāpiepilda glābējpaka, kurai klāt jāpievieno kartiņa. un man pat ir ideja, kādu varētu izgatavot.

patiesībā, es nesaprotu, kādēļ rakstu šobrīd. te, tagad, šeit. manas domas ir.. idiotisms, manas domas ir pārāk nesaprotamas, lai kaut kas šobrīd būtu no manis saprotams. nu labi, mani reti var saprast, bet tomēr - tagad ir ļoti reti īpašs gadījums, ka nesaprotu, kā vispār šeit top teksts. automātiski, noteikti, ne? šobrīd patiešām nicinu savas domas. bet vismaz pa šo laiku mani mati izžuva. lampas tomēr silda (un žāvē!) lieliski.

ak jā, vai cilvēki patiešām ir jocīgi līdz pēdējam? vai patiešām man tikai tā šķiet? vai tiešām Ziemassvētki sastāv no tā, ka tīri maciņu ārā viss? mani vien šausmina doma, ka Ziemassvētku ballei vajadzīga kleita,bet neviena nav lētāka par divdesmit latiem. kur vēl tas, ka mammai tieši pirms Ziemassvētkiem jāiet auto apskate. tātad, priecīgus Ziemassvētkus! šeit runā mans brālis Ironija un Sarkasms kopā. bet man patiešām šķiet reti muļķīgs jautājums - ko tev uzdāvināja Ziemassvētkos? nu kam to? patīksmināties un palielīties? jūtos skopa. vai taupīga, neatšķiru atkal, bet man šķiet, ka svarīgāk ir ģimenes kopā būšana, vai ne tā? nē, es necenšos kādam nosist svētku garu, vienkārši, visi runā tikai par materiālām vērtībām, ne par ģimeni. der padomāt. varbūt šo visu man uzsit vēl vairāk tas, ka šovakar filmu skatījos pa TV1000. "Christmas Cottage" - pusi filmas noraudāju. zemteksts - gaisma un mīlestība ir mūžīga. un ne tāda mīlestība, kā 7.klases meitenes saprot (vai tomēr nesaprot).mīlestība pret sev tuviem cilvēkiem, cilvēkiem, kas viņiem dzīvē kaut ko nozīmē. un vispār, mīlestība ir ļoti dziļš jēdziens, kas jāizprot pašam. mīlestībai nav nekādu definīciju, ja vien definīcijas skaitās tas, ko tu sajūti. un tagad apjuku, -vai maz esmu pareizi uzrakstījusi teikumu.

ak jā, un viņš ir idiots. vai riebeklis. nu labi, abi divi kopā, pieskaitot vēl kādu mošķi, kas sanāk, kad sapārojas divas īpašības.

un kādas pēcpusdienas tējas laikā, ar Pečiņcuncuriņu, viņš tiks pārrunāts. lai gan, nav pelnījis, ka par viņu domāju un runāju (-šu.)

song for your soul

vismīļākie Ziemassvētki man bija pirms trim gadiem - 2007.gadā. tad brālis vēl mācījās un bija jābeidz skola, bet viņš vēl strādāja Rīgā. sanāca, ka viņš arī tad strādāja - 25.decembrī, bet vakarā brauca pie mums nedaudz pasvinēt svētkus savās mājās, jo Ziemassvētki tomēr ir ģimenes svētki, kad visi ir kopā. atbrauca ar Rafaello kasti un vīnu, un tad visi sēdējām - oma, mamma brālis un es, pārrunājām daudzas svarīgas un nesvarīgas. bija tik mīļi, jo ilgi vēl nosēdējām augšā, līdz kādiem pusvieniem noteikti. tad bija tik jauka kopības sajūta - visi kopā, ir viss! 

ko es ar šo vēlējos teikt? - Ziemassvētki ir ģimenes laiks. laiks, kad tiešām visiem jābūt kopā.lai arī kuros citos svētkos nebūtu, bet Ziemassvētkos ir jābūt kopā. tie arī ir gada klusākie svētki. ģimene ir svarīga, lai arī ko citi teiktu. un kāda nozīme tam, ko citi saka? svarīgi ir tas, kas ir svarīgs tev  -ģimene taču tev ir svarīga, vai ne tā? atzīšos, Ziemassvētki man nepatīk. tā vienkārši ir sagadījies. nav man vairs tā svētku īpašā sajūta, kāda bija bērnībā, kad gājām uz mežu pušķot eglīti un skaitīt pantiņus pie tādas eglītes. un šogad - kad omas vairs nav, nav pat tā sajūta, ka vēlētos tos svētkus īpaši. oma tomēr bija visu balsts, cilvēks, kas visus turēja kopā, bija visiem mīļš cilvēks... būs dīvaini pušķot eglīti, kad nebūs viņas vērtējums tam visam. šogad viss ir dīvaini. bet tāda jau ir dzīve... nāvei neko nevar padarīt. tā ir un viss. jā, man sāp tas, ka omas vairs nav. jau pusgadu. sāpes ar laiku mazināsies,  tikusi jau pāri esmu, bet tomēr... viņas visiem pietrūkst. to jūt, ka viss ir izmainījies. pat mājas aura, kopš viņas vairs nav. jocīgi, tā nu tas ir.

tādēļ - svētkus pavadi kopā ar sev svarīgiem cilvēkiem, jo zini - viņi mīl tevi, pat ja to nesaka. tas ir jūtams, tas ir saprotams...

krīt drānas un asaras

opā, decembris, bet šeit vel nebija nekas rakstīts. tā iet, kad brauc uz koncertlekciju un mokas skolā.

bet šodienas galvenais temats [cik nu galvenais, bet viņiem abiem gan ir diezgan svarīgs] ir smuki un apaļi 11 mēnesīši! bučas, jums, čabuļi!

tipiskās diagnozes Linda [nedaudz citēts Kripiņš un Līga] ir saķērusi dikti smuku angīnu, tādēļ vakar nogulēja un nosēdēja mājās, kamēr bija tik skaista saule. repsektīvi, man ir iekavēta angļu valoda, bet to rakstīšu pirmdien [jo man nav izvēles, jāiet uz skolu] pirms matemātikas konsultācijām 15:10. uh, jāsarauj un jāveseļojas.

vakar parunāju ar Līgu pa telefonu, savā ziņā, pēc seniem laikiem. tiešām, gandrīz smaidīju visu laiku. tik jauki parunāties.

tātad, ceturtdien, 2.decembrī, mums atkal bija koncertlekcija.kādēļ atkal? - bija jau 11.novembrī, tik bieži kaut kā nesaista. tēma - "Mīlestības madrigāls" [un varam nepiesieties nosaukuma, jo es patiešām neatceros, kā sauca]. biju gaidījusi kaut ko patiešām salkanu, bet bija fantastiski! tik tiešām. "Mazā bilžu rāmītī" izpildījums ar kori "Kamēr"...ak, tas tiešām bija fantastiski! un vēl tagad zinu par kādu grupu vairāk - SPB, šo grupu iesaku paklausīties. vienīgais trūkums, kas bija - bija mūzika par skaļu, dziedātāja dziedātos vārdus es pilnībā nesapratu. un ne es vienīgā tā domāju. bet nu - cepuri nost lekcijai! tiesa, pirms nonācām Lielajā Ģildē, brīdī, kad kāpām ārā no autobusa, kad man teica, lai nepaslīdu, paslīdēju ar iespiegšanos. neviena ausis netika traumētas. es ceru, patiesībā. bet nedzirdēju, ka kāds atkal kaut ko purpinātu. cik kaitinoši, ja cilvēki ir tik sasodīti lieli pūpēži un paši ir neciešamāki par manu spiegšanu slīdēšanas laikā. 

kas vēl noticis? -nekas īpašs. cenšos izdomāt vizuālās mākslas vajadzībām 'savas firmas' logo. un domas rodas, protam. tikai nekad nav laika tās realizēt uz papīra.

vēl  naktī pārdomāju vienu lietu, ko viņš man teica - 'ja mēs kādreiz..' un pie šīs vietas atkal paliek tā nedaudz dīvaini. un kādēļ, atkal nezinu. laikam jau tādēļ, ka kaut kas būtu bijis, bet tomēr nē. atkal nē. kā jau parasti, diemžēl.

un vēl kāds jautājums man neliek mieru. ''tev jābūt laimīgai''. un ja nu kādam to pasaka, bet viņš nav laimīgs dzīvē? vienkārši - nav un viss. un ko tad?

nedaudz sirdsdropes un aizsietas acis

svei-i-iks, mazo cilvēciņ!

jā,mazo, jo, patiesībā, mēs, cilvēki uz visa fona, esam maziņi, maziņi. nedaudz lielāki par sniegpārsliņu.

apkārtne jau izskatās skaista, bet... nedaudz par daudz, nedaudz par ātru. joprojām esmu spiesta drasēt apkārt ar rudens zābakos, kuros ne vella nav nekāda siltuma, bet rīt dabūšu savus mīļos brāļus - ziemas zābakus - atpakaļ pie sevis. tādi riebekļi, ka par zābaka labošanu prasa sešus latus. bet tomēr tas ir lētāk, nekā atkal par divdesmit pieciem latiem pirkt ziemas zābakus. tiesa, ne?

ik pa laikam žagojos. nu, kam tad atkal patīk par mani runāt? nemaz nav smieklīgi žagoties. laikam vien jāsaka Runā tekstiņš - nākamreiz, kad tev būs mans vārds uz mēles, aizrijies ar to. spēcīgi, jā, bet ir arī kaitinoši, ja dzirdi, ka par tevi atkal runā kaut ko jaunu, par ko esi tikko uzzinājis. interesanti gan tas ir.

uzzināju, ka par suņa būdu arī būs jāmaksā nodoklis. prieks, ka mīļie ministri palīdzēja celt suņa būdu. jā, prieks tiešām. un aku, ka palīdzēja rakt, jā, cik gan valdība gan bija izpalīdzīga. eh, cik tas sarkasms un ironija ir jauki [jauks]. nē, bet šī patiešām ir reti klaja ņirgāšanās par cilvēku. kas nākamais, par ko būs jāmaksā? labi, atkal aizsvilos, bet uz to panāk brālis - viņa vakardienas "kas tad tas ir četrdesmit lati?" jā, brālis laikam neapjēdz, ko mums nozīmē tie lati. vidēji, ko mamma iegūst no divām firmām un tik apmēram arī maksā jaunas brilles. kas neiederas teikumā? jaunas brilles. 

negribu tos Ziemassvētkus. nu kam viņi vajadzīgi? pārējiem. vārīšu ar brāli karstvīnu un viss. kas tad vēl vajadzīgs? nekas. tāpat bez visa var iztikt.

oi, atstarotājs pie somas jāpieliek būs. šodien atklāju siltā mēteļa sezonu. nu auksts pēc velna! nu, mašīnā sasala ūdens plastmasas pudelē. tā iet, kad brālis cenšas ieskaidrot, ka mašīnā ir silts.

patiesībā, apsveru domu, ka ar Līgu biškucīt jāparunājas. man nemiers, labāk ar kādu parunāties. 

un mamma sauc vakariņās.

veiksmīgu nākamo darba nedēļu, kas strauji tuvojas ziemas brīvlaikam. (((:

ziniet, tik reti sanāk būt tikai vienam

manu istabu tik smuki savandīja ar to vienu nelaimīgi kontaktu, ka tagad atkal paies viss vakars, lai savāktu. un vienalga nesanāks nekāda grāmatas lasīšana. še tev! pat brīvdienās tā laime kaut ko reiz palasīt nav dota. 

laikam jāķeras klāt pie argumentētās esejas veselības mācībā, pšs. un pie domraksta literatūrā/latviešu valodā.  man kaut kā esejas nepatīk. interesanti, kāpēc? laikam jau tādēļ, ka pēdējā esejā dabūju 6, kur darbu ieguldīju pamatīgi. izdabā nu visam.

stress n e p i e k ā laba nenoved. to pierāda mana tukšā pudelīte, kur bija sirds pilieni. laikam pirmdien vien būs jādodas uz aptieku. 

un tomēr viņš bojā manu dzīvi. precīzāk, prātu un saprātu. damn, tas ir sasodīti stulbi. un sasodīti stulbi ir arī tas, ka nepārtraukti par to domāju, kā būtu, ja būtu. pēdējo nedēļu tā. un tas ļoti iedzen izmisumā.

'visvairāk man patīk būt ziemā...'

..kad sniegu var ēst un aizbāzt aiz krekla..

jā, šobrīd esmu ļoti laimīga, jo ir sniegs. uzreiz tāda.. īpaša sajūta. tā ir tāda pati sajūta, kad debesis ir pilnas ar zvaigznēm. vai tad, kad plaukst pirmie pavasara ziedi un sāk apkārtne zaļot. nav iespējams paskaidrot, jo to nevar izskaidrot. ir jājūt ar sirdi un prātu. pat par spīt tam, ka mati paspēja sasalt, kamēr atnācu mājās.

un paskatījos nedaudz par GG koncertu 19.janvārī. protams, nespīd jau atkal nekas. darbadiena, 19'' tikai sākas koncerts un ap 23'' beidzas. kamēr vēl uz staciju paspēju, kamēr Tukumā atpakaļ nonāku... stulbums. neveicas nemaz. atkal.

eh, GG koncert, paliec sveiks! 

malta kafija un mandarīni, kā arī citi mošķīši

rīt pirmdiena. huh, kādēļ?

izskatās, ka šonakt gulēšu, bet nakts ir mānīgā. tādēļ man pat naktis vairs nepatīk. ak, jā, man nekas nekad nepatīk, kā jau reiz man teica. traki, ne? nezināju, ka es pilnībā visu ienīstu. redz, gadās visu jaunu uzzināt.

puspiecos tikai aizmigu, tātad, šorīt aizgāju gulēt, kaut arī pusdesmitos bija jau jāceļas augšā un jātaisās, lai dotos uz kapiņiem, uz Svecīšu vakaru. skaisti jau izskatījās, bet tomēr ir tāda nejauka sajūta, kā parasti.

pie brāļa ciemos atbraucis Andris, plēšam vēl šodien brāļa istabā nost tapetes - brālis remontu taisīs, (haha, manā istabā 11 gadus nav bijis remonts! pat ne grīda izkrāsota, kur nu vēl par jaunu tapešu līmēšanu), tādēļ uzbraukumā ar nazīti, plēšam nost tapetes, kuras ir trīs kārtās, gandrīz kā kartona kaste.

es pat nezinu īsti ko rakstīt, nav ideju, nav domu konkrētu. klejoju apkārt visam. rīt jādodas uz matemātikas konsultācijām, jāaiziet uz bibliotēku, jāatrod kaut kas labs. vai arī jāaiziet uz skolas bibliotēku. o, un jāpaņem kaut kas ar psiholoģiju saistīts! 

šobrīd mājo sajūta, ka mans prāts var saiet uz īssavienojumu. ja ņem vērā psiholoģija stundā teikto, kad zīmējām māju, tad laikam tiešām cilvēkiem, kā man, ir jāiemīlas. kas tieši ar to bija saistīts, neatceros. bet nu.. dzīvosim redzēsim, kas notiks. patulkojot sapni, kaut kas labs būs. būs!

can I blow your heart into pieces?

sveiciens šodienā!

šodien tāds pavisam jauks garastāvoklis, jo pie mums atbrauca brālēns ar ģimeni un viņa mammu (respektīvi, mana tante). tiešām, garastāvoklis uzlabojās. tik sen nebiju satikusi viņus. tāda jauka pēcpusdiena pēc ilgiem laikiem. un arī tik sen visi kopā neesam bijuši. 

grūti pierast pie domas, ka šodien ir piektdiena. sajūta, it kā būtu svētdiena, bet, alleluja, tomēr ir piektdiena. vēl brīvas divas dienas. sanāk, ka šī ir vienīgā nedēļas nogale, kad man ir vēl kāda atpūta, jo jāgatavo reklāma vizuālajai mākslai, kurai jābūt gatavai 1.decembrī. tas nozīmē, ļoti ātri jānodod. bet nu, ko darīt, tā ir un viss. 

naktī nonācu pie secinājuma, ka muļķīgi ir teikt, ka nevēlos viņu satikt un redzēt, ja patiesībā viss ir pavisam pretēji. tikai cenšos sev iestāstīt, ka ir labi tāpat, kaut arī nav. jā, mani ir grūti saprast, bet... kādreiz cenšos izprast arī apkārtējos, kuri ir daudz sarežģītāki par mani. salīdzinoši, varētu pat teikt, es neesmu vēl smags gadījums, kaut gan daudzi apgalvo pretējo. nu, gadās visādi. labi tāpat ir.

*derētu arī pierakstīt savā kladē lietas, kuras tiek ievērotas ikdienā*

šodien meklēju viscaur internetā mandalas. tik ļoti liela vēlme uznāca krāsot mandalas, lai nedaudz atbrīvotos, citādi visu laiku saspringta drasēju apkārt. pat aizmiegot esmu sasprindzinājusies līdz pēdējam. klausos tālāk MgMt un priecājos. un arī priecājos par eļļas lampiņu, kurā iepilināta zaļā tēja. jūtos nedaudz miegaina un jūtos nedaudz ziemā. pietrūkst tikai sniega.

DAUDZ LAIMES, LATVIJA!

un novēlu visiem to jauko svētku sajūta, kura man nedaudz tiek noplacināta. oh well, ilgi tā nebūs, jo 21:00 būs himnas dziedāšana. no manis šobrīd nāk čerkstoša skaņa, kuru pat īsti nevar nodēvēt par skaņu, tātad, Linda tikai skatīsies un priecāsies par cilvēkiem, kuri atrodas Krastmalā. un dzers tālāk savas tējas. starp citu, tad, kad kakls ir iekaisis, balzams ir reti pretīgs.

visu dienu miglains, daļēji pat lietains. laiks, kāds man patiešām patīk. brīvas dienas un šāds laiks - izkust varētu. bet istabā nav tik silts, lai cilvēks varētu izkust.

darbiņu daudz, tāpat tos darbiņus visus nepaveikšu šajās dienās, bet gan vēlāk. un jācer, ka tā. plānot nav jēgas, jo paši zināt, kas notiek ar saplānoto - vai nu izčib viss vējā, vai arī tomēr saiet tādā sviesta izstrādājumā, ka acis ir sagriezušās kubā. pag, tad jau sanāk, ka atkal normālstāvoklī, ne? lieta, kas jāapdomā vēlāk. ja atcerēšos.

xexe, izrādās, ka Berga Bazārā ir Kanēļa kafejnīca. tas nozīmē, ka man tur būtu paradīze. un vispār - turp derētu doties. un štrunts par to, ka asinsspiediens vēl samazinātos, ka tik ilgāk pie kanēļa un ilgāk uzturēties kanēļa smaržā. un man tagad radās jautājums - tādas smaržas, ar kurām mēs varam smaržoties, ir? nu, ar Ziemassvētku smaržu? derētu kādreiz pameklēt. vai arī nedaudz atšķaidīt šņabi, ielikt kanēļa standziņas, krustnagliņas? jānopērk garšvielas karstvīnam, kaut brālis pats varētu sameistarot kaut ko, kaut kādā veidā.

ah, šodien atkal nopirku pildspalvu. jājā, nedrīkstu, bet ko gan sev varu padarīt?

vai atcerējies ielikt svecīti logā? es atcerējos, ieliec arī mazu svecīti un sasildi sirsniņu!

'bohēma ir inteliģenta laika pavadīšana alkohola klātbūtnē'

šis citāts man ļoti iepatikās no Kristiānas dienasgrāmatas. un citāta autors ir Oļģerts Kroders.

iet šodien gan jautri - paliku ar vienu telefonu. staigāšu kruta ar divām kartēm. pirms stundas čīkstēju, ka gribu mājās, kad sēdēju savas istabas dīvānā. angļu valodā izbesījos, ka ar pildspalvu jau sāku sist ritmu (vai arī sist galdu?). kopumā - diena nekāda, gulēt arī nevar iet, jo ar kaut kādu vēl trauku prezentāciju uzplijās. man vienalga, iešu uz brāļa istabu pildīt mājasdarbus. un tur vismaz arī ir silts, jo virtuvē iekurināja plīti. tagad tāda jauka sajūta, mājīguma sajūta uzreiz.

jāskatās jau būtu pozitīvi, ka tik divas dienas uz skolu un trešdien tāpat koncerts skolā, bet rīti/diena ir šausmīga, jo gastrīts atsācies.. yeah, ir jautri sēdēt bālai aiz sāpēm. bērnībā nebija tik drausmīgi, kā tagad, pššš. bet par šīm sāpēm atkal ierēcu, jo, c'mon, ko tad citu darīt? es pat pusdivos naktī par to smējos. sanāk, ka.. oi, ilgi gan dzīvošu, ja kaimiņš nenotrieks. bet matemātika ātrāk to varētu izdarīt, bet te ir jāsaņemas, ar pašiem pēdējiem spēkiem.

izdomāju, ka uzdāvināšu sev beidzot Ulda Rudaka "Rokupāciju" uz Ziemassvētkiem. tik jāsakrāj vēl.

tauriņbučas?

rīt jau pirmdiena. fui, man nepatīk, kā tas laiks steidzas. laikam nebūtu tik ļoti jāsteidzas, laikam ir jāizbauda tas, kas tam ir dots, ne mūžīgi skriet tikai uz priekšu.

lai nu kā,

uznāca liels nemiers. un no kā, šobrīd nezinu. varbūt no sapņa, kura tulkojums mani ir smagi izsitis no sliedēm, jo saskrāpēta rokas un smiekli nav nekas labs. arī laikam tas, ka sapnī sajutos nedaudz laimīgāka, ari nav nekas labs, jo nekad nekas nav labi sapņos. konflikti ar sevi? iespējams, jo pretrunās ar sevi esmu mūžīgi. bet šobrīd es baidos atkal no nezināmā. šobrīd ir sajūta, ka mani žmiedz asaras krūtīs. varbūt drīz būs sabrukuma robeža, nezinu. bet savaldīties savaldīšos. kā jau parasti. savādāk nedrīkstu.

ceturtdien, pēc koncertlekcijas Rīgā, satiku Kārli un Aigaru. aww, man patiešam viņu pietrūka. sasmējos, ka lielāka iespēja viņus Rīgā sastapt, ne Tukumā. un svecīšu nolikšana pie sienas pie Rīgas pils.. tā rosīja nedaudz patriotismu vairāk, kā pirms tam. tomēr, ja tu to svecīti, kas pirkta par santīmiem, noliec, tu piemini cilvēkus, kas miruši par nedaudz labāku nākotni.

sanāca nedaudz patriotiskāk,  nekā bija plānots. oh, well.

vakar saņēmos un beidzot uzrakstīju daļu stāstam. iepatikās pat manis rakstītais citātiņš : 

"[..]...cik maz vajadzīgs, lai sajustu brīvību, kura neeksistē. Un tā arī ir, jo cilvēks vienmēr tiecas pēc tā, ko nevar iegūt. Šajā gadījumā – pēc brīvības sajūtas. Bet cilvēks nekad nevar būt tā patiesi brīvs, jo vienmēr būs kaut kas, kas cilvēku pie kaut kā piesies, turēs, neļaus doties pretī brīvībai."

laikam jādodas uz gultas pusi. vai arī pēc tējas, nemiera nelielai mazināšanai.

bučas, arlabunakti!

raženu darba nedēļu, jo tik trīs dienas sanāk, ko čāpot uz skolu.

stand straight, walk proud, have a little faith!

es zinu, kur atrodas Spilvas grenadīna sīrupi, krūzīte ar uzrakstu "I♥X-mas" (tāda ''kjūtīga''). *valdis*

diena ka diena, patīk nu tas 7 ekonomikā. par 7 matemātikā sātanam uz galda dejotu.

...varbūt. bet vispirms to 7, tad varētu runāt tālāk.

rīt braucam uz koncertlekciju, kas sākas 15'', pēc tam dosimies nolikt Krastmalā [?] pie sienas svecītes par godu Lāčplēša dienai.

pēc būtības, esmu ieslīgusi sasodīti lielā rutīnā, jo viss notiek pēc shēmas skola --> mācības --> mājas--> mācības -->skola. nedaudz nogurdinoši un ļoti kaitinoši.

un vēl - sveicu visus Mārtiņus!

IZGLĀB ZOSI, NOSIT MĀRTIŅU!

jāā, es esmu mīļa, kā jau man to saka... ar sakostiem zobiem, bezmaz. :DDD

šobrīd nevienu citu grāmatu kā ekonomikas, lasījusi neesmu. labi, slodze ir diezgan pieaugusi, bet tas ir par daudz tomēr. diennaktī taču nepietiek ar tām nieka 24 stundām, kas mums ir dotas!

anyway,

sapņoju, ka ir uzsnidzis sniegs, kas arī nedaudz tomēr bija. bet visu prieku nožmiedza lietus un fakts, ka man nav lietussargs, grr. un es ♥ siltus džemperus. kā arī Ziemassvētku tēju, kura vēl nav pārdošanā. kad būs, būs jau tā laicīgi jāsapērkas un jānoglabā ārpussezonas laikam.

vakar ar brāli skatījāmies Pataloģiju. aizmirsu, ka tur uzšķērž tā... nedaudz. bet filma bija smieklīga. savā ziņā, protams. un tad jau bija mans seriāls - "Krēslas stunda" jebšu "Moonlight". ja nemaldos, tad šis seriāls jau ir iznācis trīs gadus [?pēc manas informācijas internetā], bet es parasti visu, no seriālu puses, uzzinu tad, kad tas tiek raidīts jau televīzijā. bet šis seriāls ir mana topa augšgalā. par spīti nogurumam, kad pirms seriāla paguļu un tad ceļos, lai noskatītos un atkal iet gulēt.

un es tomēr laikam, ka palieku uz tiem zilačiem (blush).

tas smaids ir tik sasodīti piemīlīgs.

kafija & mafija

un es esmu apdarījusi visus savus darbus. un šobrīd īsti nav ko darīt. nav pieradums pie tā, ja ir laiks atlicis.
brālim sācies ziemas laiks - kā minimums, līdz 12'' dienā gulēt. kamēr es uzrāvos augšā no sapņa, kur bija oma. tik cieši aizmiegusi acis nekad neesmu, bet šoreiz... šādi sapņi arvien biežāk sāk biedēt, kaut nekas slikts nenotika.
pašsajūta šodien ir kārtīgos Sibīrijas mīnusos. laikam dzert visu dienu tikai tējas un ūdeni, nav laba doma, ja limfmezgls  ir iedomīgs maita.

labprāt ietu un pavārtītos zālē, bet vienai nu vispār negribas. ha,un es šobrīd gaidu sniegu. dikti,dikti.

part of the stars

labs vakars tavās mājās!

tikko pagatavoju sev grenadīna tēju ar pavairāk citroniem un apelsīniem, jo man atkal uzbruka nejaukā saaukstēšanās. un ko gan brīnos? - cīnoties ar antibiotikām pret nejaukām lietām, nedaudz pabojāju imūnsistēmu. oh well, C vitamīnu rod smiekli. un pie reizes,arī patīra plaušas.smieties kārtīgi pagājušogad man ieteica Zaļmeža, kad pēc gripas bija nedaudz trokšņi. 

un jau nedēļa beigusies un nedēļas tuvojas nākamajam gadam.

vakar, piektdienā, Līga pēc ilgiem laikiem pie manis palika [pēdējā reize bija pēc Putu ballītes]. tā kā Līga teica, ka mēs pašas varētu aiziet ar kājām, gājām nelielu apkārtceļu, kur vislabāk varētu redzēt debesis. debesis... jā... kā lai kādam paskaidro, kas te ir tik romantisks? tas ir jāsajūt, jāsaredz, jāpiedzīvo.

un kaimiņu suņi mūs atpazīst ar 'līīgoooa, līīgo'. nedaudz rīklē kaut kas kasījās. un par visām tēmām pēc kārtas runāt.. arī uz to mums rīkles nedaudz kasījās.

plātsmaizi neizcepām, jo bija diezgan vēls, un Līga jau kādas pāris reizītes pie radiatora nedaudz aizmiga. alus+šokolādes ballīt'  izpalika, bet.. tā ir pārcelta šobrīd uz nenosakāmu laiciņu.

jā, šādi vakari ar zvaigznēm un smiekliem - tie ir tie paši labākie.

 šovakar, rītvakar un parīt - randiņi ar:

• ekonomiku
• matemātiku
• un vizuālo mākslu.

lāčuks saka "Čau!" un saka, ka Tev jāiet jāpiepilda savs viens sapnītis šovakar. un atvadās reizē ar mani.

krītiņu tēja

nākot mājās [pa tumsu, protams], pārdomāju filmu sižetus un dažreiz to nicinājumu, kādu sakām "Tā jau notiek tikai filmās..." un muļķīgi tā ir teikt. kādēļ? - vai tad tā nav? padomā kādreiz par šo, kad esi kopā ar kādu sev pavisam tuvu un mīļu cilvēku. vai tad nestāv priekšā kādas filmas skats, kur ir gadījies redzēt šādu brīdi?

man ir gadījies to izbaudīt. 

un tādēļ tā diena man ir mīļa un atmiņā būs. kaut viņu tā arī vairs neesmu redzējusi.

tādēļ, būtu muļķīgi teikt, ka viss skaistais un neticamais notiek vien filmās. mūsu dzīves ir mūsu filmas, mēs paši esam šo filmu režisori. un aktieri... aktieri nav vajadzīgi. kādēļ par kaut ko vajadzētu izliekties? izlikties drīkstētu tikai ļoti retās reizēs, kas arī būtu ļoti reti.

un vispār... šodien diviem foršiem cilvēciņiem ir ļoti jauks skaitlis kopā - 10!

izspūrušiem matiem, sejā ledains smaids

jo mazāk tiek gulēts, jo lielāka iespēja dzīvot ar aizkaitinājumu. grrr. tādēļ nav ieteicams šonedēļ izmēģināt manas nervu stīgas. nebūs nekas jauks. bet ilgi tāds riebīgs garastāvoklis nebūs.
tā iet, kad laicīgi nevar iesākt darbu zīmēšanā un pēdējā vakarā visu rauj kopā. bet pirms tam skice jau bija gatava. puspabeigts darbs bija, tādēļ... tik slinka jau arī neesmu, kādu gadās dažreiz piedzīvot.
turpinu priecāties par tumšo laiku un to, ka mandarīni arī sāk veikalos parādīties mazliet vairāk kā pirms tam.
ņemot vērā to, ka ir novembris, sveču vakari tikai tā pa īstam sāksies! 8)

paldies, uzdāvini Elsbergu man dzimšanas dienā

"un es kā viesis
apkārt vazājos"

un atkal jau klausos vakara skaņās. skaņā, kā skan mūzika. skaņā, kā skan atvērta krāsns un aizdedzināta malkas pagale. un nedēļa - tikpat kā jau paskrējusi. un sāksies atkal viens posms - pabeigt labi šo gadu, šo pusgadu mācībās.

un šis arī ir pats tumšākais gadalaiks. bet man tas patīk. kaut nav laternu līdz manām mājām, izbaudīt var vientulību un klusumu tur, kur laternas pilsētas pusē. vakari ir īpaši pastaigām. un pastaigas ir svarīgas. un naktis ir svarīgas, jo rīti vienmēr ir sajukuši prātā ar savu steigu. bet nakts nekad nesteidzas. tā lēnām steidzas uz priekšu. bet rīts vienmēr steidzas ātri un skrien ātri.

tādēļ man patīk naktis.

un arī tādēļ, ka naktis ir mans radošais laiks, kad varētu rakstīt un rakstīt, bet no rīta par rindiņu neatcerēties no uzrakstītā.

un re, ārā līst!

un tieši skan "Ļauj man tevi".

un vakar bijām pastaigāties Pļavniekos. tie bērzi.. tajos bērzos iemīlēties un viss. un uz dzīvi pie tiem [vai tajos tomēr?] apmesties. vai arī zem kļavu lapām dzīvot. jā,tieši tā, es biju izciemoties pie Lauras [Taurenīša] Dārzciemā. un izstaigājāmies un izfotogrāfējāmies nedaudz. un vai zini? - es beidzot atpūtos no visa. mana galva tik skaidra kāda ir šobrīd, nekad nav bijusi.

tauriņbučas

iedomājies, ka šeit ir ļoti gudrs teksts par dzīvi un domam kopumā.

man tāds galvā šobrīd ir.

un rīts arī ir neīsts

tad nu tā, kas ar mani notiek?

piedodiet, bet es esmu cilvēks un nepateikšu, kādēļ brīžiem vienkārši sēžu un raudu aiz bezspēka. kādēļ bezspēks? - un cik bieži jūs paši spētu pieņemt tikai sliktas ziņas? divas reizes, trīs reizes, un viss? nu lūk. man vairs nav spēka klausīties tikai visa taja sliktaja, kas notiek ar mani, man blakus. patiešām - es sen neko labu neesmu dzirējusi, kas notiktu. laikam tieši esmu ieciklējusies uz slikto pašai nezinot. 

nejauki, vai ne tā?

un tad rodas jautājums : kas mums pašiem ir jauks šajā dzīvē? un es zinu, kas man ir jauks - mani draugi, mana ģimene. 

un tomēr ir ''bet'', kurš paliek vienmēr pie manis. un joprojām esmu noslēgta. tā ir vieglāk, tā ir drošāk, pat ja neticu sev.

ja būšu atkal atvērtāka, atkal sacerēšos, atkal aplauzīšos, atkal vainas pārmetumi pašai sev. man pietiek ar visām savām iespējām, kuras tā arī neizmantoju. un tagad ir rezultāts. bet varbūt tā pat ir labāk, ka neizmantoju. to neviens nezin. nezin, kā būtu tad, ja tiktu tās iespējas izmantotas. varbūt būtu pati citādāka attieksmē pret cilvekiem - varbūt arī nedaudz vairāk uzticētos. 

varbūt- interesants vārds, kam tādas īstas definīcijas nav.  

varbūtības teorija- šīs man patīk vislabāk. laikam jau tādēļ, ka pēdējā gada laikā esmu šādas teorijas dzirdējusi vairāk, kā būtu vajadzīgs vispār. un no šīm teorijām ir radies bezspēks, bezmiegs un nogurums.

un kuram tas īsti rūp? nu, ne jau tam, kas man visas šīs teorijas klāsta. brīžiem tik ļoti gribas vienkārši pret kāda cilveka plecu atspiesties un pateikt, cik ļoti es jūtos. tikai nepatīk kādam teikt, jo zinu, ka man neko tas nepalīdzēs. vai arī šo atkal cenšos sev iestāstīt. iestāstīt sev kaut ko ir viegli, jo tu tam notici. tu notici sevis teiktajam vairāk nekā tam, ka tu varēti pieiet klāt sev tuvam cilvēkam un visu pateikt. un tad tu brīnies, kādēļ pusdivos naktī tu sēdi nomodā, klausies Prāta Vētras "Spogulīt, spogulīt" un pārdoma savu dzīvi, kādēļ tā un ne citādāk. un sāc raudāt, jo zini, ka atkal nav bijusi pareizā rīcība. ja ta apdomā, tad vispār jebkura rīcība nekad nav bijusi īsti pareiza, jo pēc notikušā šaustam sevi.

un tas atkal sāp. tas ļoti sāp.

bet, ja mums sāp, tas pierāda, ka esam dzīvi un varam dzīvot.

pšš.

vasarās karstās vārtīties sniegā

un paaugstināta temperatūra visos laikos ir bijusi kaitinoša. pati āda//ķermenis karsts, bet paši roku pirkstu gali - auksti.
pēc būtības vajadzētu rīt mammai uz pilsētu līdzi aizbraukt un zāles kādas iegādāties. taču pasaule griežas jauki.
uz brītiņu izgāju ārpus mājas - pastaigājos nedaudz pa sviagu gaisu un salasīju dažus ābolus. tos garšīgos, saldskābenos. atradu pilnībā dzeltenu kļavus, kas pat ir mūsu īpašumā. tātad, sētas kļava ir vienīgā jaukā, kas oktobrī tikai krāsojas. un ozolzīles drīz gatavas būs. pie mums, jau pavisam drīz, būs kārtīgs un skaists rudens! :)
un tomēr jāveseļojas ātrāk, jo fotosesijas gaida jau!
protams, kad Laura būs pateikusi galīgi vārdu, tad.. Ķemeri, gaidiet mūs!
bet Sloka arī ir jaukas un krāsainas lapas.

let's celebrate the drama together

"Apsēsties ar vīraka dūmiem
Kopā, divvientulībā
Ar tējas tasi rokās
Par tevi un par mani,
Mans draugs.
Parunāsimies par rudeni
Par āboliem un kļavas lapām.
Vai zini?
Rudens pieder mums abiem.
Vai zināji to?
Un saulrieti bēniņos,
un dzeltenie kļavu lapu pušķi-
Tos dāvinu tev, mans draugs.
Un bēniņu saulrietus.
Tik paiesimies kopā vēl
uz ābolu kokskolu.
Paslēpsimies tur no ziemas
un paslēpsim sevī rudens mieru,
Lai neredz to neviens.
Lai mums būtu rudens noslēpums,
Par tevi un vīraku dūmiem."

šis bija dzejolis, kuru rakstīju literatūras vajadzībām. un man pat nedaudz patīk. protams, nav ideāls, bet rakstniece īsta neesmu, bet tomēr.

gravitāte varētu arī nenest - viss būtu jaukāk

un jau septembris. 

vēl pirms laiciņa bija tikai maijs ar pēdējo zvanu un tagad jau klāt atkal skola. un rudens. tas ir pats galvenais.

rudens vienmēr man šķitis, ka ir tāds pilns ar melanholiju, tāds vientulības pilns laiks, jo vakari kļūst tumši. bet dīvainā kārtā, tas man tieši patīk - ka ir vientulība un tumšie vakari. iemesls uzvārīt tēju un aizdedzināt kārtējo reizi sveces. it ka jau nav labi, ka vientulība patīk, bet tomēr - neko tam nevar padarīt. dzīvē tā ir un viss.

šodien pat nonācu pie secinājuma, ka man pietrūkst braukšanas uz Sloku. īpaši rudeņos. viss pilns ar sakritušām kļavu lapām, kuras ir līdz potītēm.es atceros, ka tā bija pie kapiem. tik daudz, dzeltenu sakritušu lapu, bet beigās -te ir kapi. tas nemaina faktu, ka uz Sloku braukšu pēc lapu fotosesijas.

un sev šodien, pie jūras, apsolīju, ka atradīšos tikai ārā, ne iekšā.ne mazāk kā divas stundas rudens melanholijā.

šovakar spuldzītei pasaule nešķiet gaiša

tēja vienam.
un nē, šoreiz runa nav par Led Zeppelin dziesmu Tea for one, lai arī tā man ir īpaša dziesma.
tas ir izpildītājs/grupa. īsti nezinu, ka nodefinēt.
labi, hipijisks čalītis ar bohēmiskiem uzskatiem, kuram garšo tēja [un labi vien ir!], kā es dēvēju.
mūzika ir tiešām skaista, un ļoti labi piemērota šādiem, nu jau rudenīgiem, vakariem, kad melanholija uzmācas, un rakstīt negribas, vien sēdēt, klausīties mūziku un dzert tēju.

enjoy!
http://www.draugiem.lv/teaforone

it's so beautiful and makes you wanna cry

sveiciens šovakarā!

šobrīd ir tāds laiks, kāds man patīk - nomācies un vēss, jo tad var dzert tējas. daudz tēju. un ietīties pledā, lai pēcāk varētu drasēt apkārt. piemēram, ārā. vai arī uz virtuvi pēc tējas vai kafijas, ka man tas sanāk pēdējā laikā, jo ļoti patīk kafijas smarža un pati garša.

šodien aizbraucām uz Rīgas "Maximu" (protams, ka ''Spici'' arī izstaigājām, un "Cenuklubā" neatradu rīsu lampas abražūru), lai sapirktos klades. un vispār skolai nepieciešamo. vēl tik atlicis nopirkt angļu valodā grāmatu un plānotāju skolai. sapirkāmies. rindā arī smuki nostāvējām. savas 20 minūtes, jo, kā Annija teica, tad pārdevējs bija Igaunijas viesstrādnieks (neņemiet ļaunā un rasiste arī neesmu). diagnoze: Linda jau nav Linda, kas pat nokaitināta nedaudz pakoķetēs. nu labi, es tikai pasmaidīju, un viņš manas klades ielika maisiņā. tik jauki, par spīti tam, ka viņš bija tiešām lēns.

esmu jau pieteikusies korim ģimnāzijā, jāmācās dziesmas no galvas 1.septembrim. :)

ak ja, brālis ir izcepis šokolādes kūku, jo lūdzu, lai rīt būtu, ko uz audējiem aiznest. smaržīgi garšo!

jauku vakaru,

-Linda Čičiks

vai spuldzītei pasaule šķiet gaiša?

cik žēl, ka tik ļoti reti tikai dažas lietas notiek kā filmās - ej pa ceļu, pamani puisi, kurš uz tevi jau paskatījies, paejat garām, apstājieties abi un paskatieties atpakaļ, un nosarkstiet.

man pietrūkst sestdienas pēcpusdienas.

tieši šī iemesla dēļ.♥

skaistākās krāsas pieder saulrietam

šis vakars man paiet uz Opus Pro nots. uz "Rozā lietus" nots. rītvakar derētu pastaigāties un izbaudīt vakara mieru. un paķert līdzi ziepju burbuļus.

šodien nedaudz sāka pietrūkt rudens -ābolu vēsā smarža, rudens lapas, mākoņainie rīti... tā nedaudz pietrūkst. laikam jau tāpēc, ka ir augusts un zināms, ka nekas interesants tāpat nevarētu notikt.

bet dzīve mēdz arī nedaudz pārsteigt. un arī zemapziņa, kas naktīs moka sapņos.

un atkal, atkal jāpiekrīt tam, ka visskaistākais laiks ir rudeņos. kas var būt jaukāks par eļļas lampiņu aidzedzināšanu, tējas malkošanu un saritināšanos, lai mierīgi palasītu kaut ko patiešām labu?

ievēlies SAVU rudeni! 

-Čičiks

krītiņu kafija

uz mirkli iedomāsimies, ka šī ir istaba. parasta istaba ar logiem un durvīm. ar krēslu un galdu. tikai šī būs tāda neierasta istaba, kur visi vienmēr būs gaidīti ar smaidu.

tātad, šī būs mana "istaba", kurā diezgan daudz domu lidināsies kā tauriņi, sniedzoties pretī gaismai. un šajā "istabā", kā jau pie manis vispār, būs mīļi gaidīts.

pēdējais vasaras mēnesis. vispār, vasara jau tā man vēlu iestājās -tik jūlija vidū, un tagad jau augusts. ziniet, pateikšu godīgi -man nepavisam negribas uz skolu. pat par spīti tam, ka būšu jau cita skolā, ģimnāzijā, un tomēr es vēlos vēl vienu mēnesīti, kurā varētu mierīgi atpūsties. un arī domas piekārtot reiz.bet, ja reiz esam cilvēki, tad domas mums ir neatņemama dzīves ikdiena, jo domājam diena mēs daudz. oi,oi,cik daudz!

un domas ir vainojamas pie tā, ka naktīs bieži nevaram aizmigt. bet tā vien ir dzīve. un dzīve ir jādzīvo ar pilnu atdevi!

vai ne tā?

uz saskriešanos,

-Linda