manī šobrīd ir tas nogurums, kurš ir nedaudz aizkavējies. nedaudz - tās ir divas nedēļas.
sapņi ar mani spēlē jokus. jokus, kuros smieklus nesadzirdu un nesaredzu. sapnī mani mīl, par mani rūpējas, neesmu vienaldzīga. un tad es pamostos. un nav tās sajūtas. ir tukšuma sajūta, ir sajūta, ka visa šī pasaule ir nekam nederīga. un tomēr šajā pasaulē atrodos arī es. tātad, arī es sajūtos kā nekam nederīga, ja sapnī dzīvoju savu dzīvi. smieklīgi, patiesībā. pirms dieviem gadiem man nešķita, ka pasaule ir tāda, kāda tā ir. ka viss tomēr ir savādāk. ka pastāv cerības, kas nezūd, jo tās piepildās. kaut kāds klikšķis un saproti - dzīvē reti piepildās cerības, jo cerības izjauc kāds cits, kurš pat nav pelnījis to, uz ko es esmu tiekusies. jā, es esmu tiekusies uz visu, kas man bija, savā ziņā, dots. centusies tikt pretī tam. bet beigās jau tāpat zaudēju es. un stiprāka nepalieku. mācību saņemu gan. muļķīte biju, muļķīte esmu. šobrīd.
dažbrīd šķiet muļķīgi runāt. tāpat tiek pārprasts un beigās - nesaprasts. un tad paliek vien plika gribēšana - tikt mīlētam.
murgs ar visu.
esmu cilvēks, kurš arī tiek dragāts ar katru dienu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru