un es smejos un raudu. un izliekos. spēlēju teātri. neviens pat neiedomājas, cik grūti brīžiem teikt, ka viss taču ir kārtībā! nevienam taču tāpat neinteresēs, kas ir patiesībā.
cilvēki ir tīrākiem melnie laimes kalēji. uzkaļ savu laimi uz otra nelaimes. kaļ un kaļ. izkaļ sev to labo, otram atņemot. manī valda sajūta, ka nekad nekas nav lemts ilgi.
un kam lemta visa raudāšana, trauku plēšana? nekam, tā tikai pierāda to, ka man nav vēlme būt spēcīgai. ka tomēr labāk ir sarauties čokurā un pārvilkt pāri galvai segu cerot, ka reiz nesāpēs. muļķoju tik sevi tālāk.
viss iet tik tālu, ka kliedzu uz visu. ka pat brīžiem negribu redzēt laimīgus cilvēkus.
"tas bija diezgan pretīgi, ko viņa pateica." - bet mani jau tas neinteresē. es zinu,ko viņa cenšas panākt. lai jau pabarojas no tā un apmierina savu prātu. bet bija pretīgi klausīties. un ir joprojām pretīgi tam, ka mani uzskata par muļķi. un - vai jums kādreiz ir bijis tā, ka kļūst pat pretīgi, ja pieskaras cilvēks, kurš ir melojis par jums otram un melojis jums, izliekoties par draugu?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru