stipra kafija, cepumi, šampūna smarža un mati ir ietīti dvielī. drīz jādodas uz doktorātu klausīties, kas ar mani īsti atkal ir. kā jau parasti. ierasts. tikai man nepatīk,kā Ivetiņa runā ar mani.. tonis ir tik žēlsirdīgs, ka asaras jārij kamolos, lai tikai viņa nedzirdētu, cik ļoti man ir noriebušās visas antibiotikas gada vai pat divu garumā.
man būtu jāģērbjas, jo pulkstens jau ir gandrīz divi, bet es joprojām sēžu naktskreklā un kārtējo reizi domāju par visu lieko. arī par to,kas ir vajadzīgs, par ko būtu jāpadomā.
ar mammu esam šobrīd divas mājās. man vienmēr ir paticis tas,ka mājās emu viena vai mamma ir mājās. jo mazāk cilvēku, jo labāk. man nepatīk cilvēki, tā ir taisnība. kam man būtu vajadzīgi cilvēki, kuri melo? tā ir tā cilveku nelaime - melot,melot melot. līdz paši notic saviem meliem un tajos sapinas.
mans mazais Henrijs ir izaudzis. varbūt man tā šķiet tādēļ, ka četrus mēnešus viņu neredzēju. mans mazais mīļumiņš.... kuram patīk dot saldas bučas, kad ar saldējumu viņam ir noķēpāta mute. hihi, mans deguns, redz, esot ņammīgs.
mans mīļumiņš.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru