ja garastāvokli var uzlabot tā kleitiņa, kura man stāv uz krēsla un jaunās smaržas un spoguļa, tad tēva attieksme mani pašu lēnām galē. es zinu, neesmu ideāla, bet es esmu es pati. kaut brīžiem sevi nepazīstu, joprojām esmu es pati. pat tad, kad esmu kārtējo reizi izberzusi draņķa istabas bez kāda cita palīdzības un vārda pēc tam "paldies".
un tā visu laiku. strādā,strādā, tāpat nerūp, kas norisinās manā galvā.
interesanti, kādēļ tēvs neizjūt pateicību par to, ka palieku mājās? oh, right, because he don't think i'm good enough to be his daughter.
ar katru brīdi arvien vairāk un vairāk sāku apsvērt reiz piedāvāto [cik nu reiz, nākamajā dienā pēc omas bērēm] ideju - braukt uz Vangažiem pie Silvītes, mammas māsīcas.un padzīvot nostāk no mājām, no Tukuma. nu ja, no visa. padzīvot nedaudz citādāk. tikai nedaudz.
haha, jā, ar Līgu sēdēsim un baudīsim tekilu iekš maniem svētkiem janvārī. ^^ šodien viņa man bija īpašs jaukumiņš [jā, vēl īpašāks, nekā parasti]!
āāāāārlabunakti!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru