biežāk sakot to,ka es dzīvoju savu dzīvi,turpinu tam arvien vairāk neticēt. neticu tam,ka dzīvoju, jo tas, kas man ir jādzīvo - to par dzīvi nodēvēt nevarētu. jā, dzīvē ir pārdzīvojumu,asaru,smieklu, nedaudz sāpju. nedaudz no visa. bet tomēr. es jūtos nožēlojama, jo vairs nerunāju par to,kas man būtu svarīgs. es klusēju, visu noriju. un zini? - tā ir labāk. nav jāklausās nosodāmos vārdos. nav jāklausās "es gan tā darītu/nedarītu", "to tā nedrīkst", "tu tā nedrīksti". jā, es neko tiešām nedrīkstu. kolīdz kaut kas,ko es esmu vēlējusies, man tūlīt būs, sākas -tu nedrīksti! jā, nedrīkstu būt atbildīga par savu nožēlojamo dzīvi. kaut mēdz būt nožēlojama, tomēr mana.
un cilvēki savu žulti nesatur. diez, ir kaut kas,kas palīdzētu saturēt žulti? man ir pārītis ar cilvēkiem prātā, kuriem noderētu tāda uzparikte.
tik ļoti vēlos pavasari - jā, PAVASARI, ne rudenim atbilstošu laiku. es vēlos... es vēlos garas pastaigas vakaros, gulēt pļavā, gulēt uz grants ceļa un atkal gaidīt krītošās zvaigznes par spīti tam,ka tās neko nenozīmē. es vēlos atkal runāt pa telefonu ilgi, ilgi. pazust nakts spītā un burvībā. smaidīt tā, kā tajos brīžos, kad esmu nogurusi,bet smaidu,jo esmu es un laimīga - to reto smaidu.
mīlēt un būt mīlētai.
ak, naivie vārdi, ko es vēlos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru