rīt jau pirmdiena. fui, man nepatīk, kā tas laiks steidzas. laikam nebūtu tik ļoti jāsteidzas, laikam ir jāizbauda tas, kas tam ir dots, ne mūžīgi skriet tikai uz priekšu.
lai nu kā,
uznāca liels nemiers. un no kā, šobrīd nezinu. varbūt no sapņa, kura tulkojums mani ir smagi izsitis no sliedēm, jo saskrāpēta rokas un smiekli nav nekas labs. arī laikam tas, ka sapnī sajutos nedaudz laimīgāka, ari nav nekas labs, jo nekad nekas nav labi sapņos. konflikti ar sevi? iespējams, jo pretrunās ar sevi esmu mūžīgi. bet šobrīd es baidos atkal no nezināmā. šobrīd ir sajūta, ka mani žmiedz asaras krūtīs. varbūt drīz būs sabrukuma robeža, nezinu. bet savaldīties savaldīšos. kā jau parasti. savādāk nedrīkstu.
ceturtdien, pēc koncertlekcijas Rīgā, satiku Kārli un Aigaru. aww, man patiešam viņu pietrūka. sasmējos, ka lielāka iespēja viņus Rīgā sastapt, ne Tukumā. un svecīšu nolikšana pie sienas pie Rīgas pils.. tā rosīja nedaudz patriotismu vairāk, kā pirms tam. tomēr, ja tu to svecīti, kas pirkta par santīmiem, noliec, tu piemini cilvēkus, kas miruši par nedaudz labāku nākotni.
sanāca nedaudz patriotiskāk, nekā bija plānots. oh, well.
vakar saņēmos un beidzot uzrakstīju daļu stāstam. iepatikās pat manis rakstītais citātiņš :
"[..]...cik maz vajadzīgs, lai sajustu brīvību, kura neeksistē. Un tā arī ir, jo cilvēks vienmēr tiecas pēc tā, ko nevar iegūt. Šajā gadījumā – pēc brīvības sajūtas. Bet cilvēks nekad nevar būt tā patiesi brīvs, jo vienmēr būs kaut kas, kas cilvēku pie kaut kā piesies, turēs, neļaus doties pretī brīvībai."
laikam jādodas uz gultas pusi. vai arī pēc tējas, nemiera nelielai mazināšanai.
bučas, arlabunakti!
raženu darba nedēļu, jo tik trīs dienas sanāk, ko čāpot uz skolu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru