bet tomēr šis ir tikai ceļojums pagātnē, atmiņās.
šodien, kad kārtoju bildes albumā, uzdūros visam, kas bija noticis - kad smējos, kad smaidīju, kad raudāju, kad dusmojos. es uzdūros visam, kas veidoja mani, manu personību. manu smaidu, manas asaras, manus pārdzīvojumus. MANI. albumu esmu sakārtojusi un pārdomāju pagājušo vasaru. bija taču tik labi.
kas notika, es pati nesaprotu.
kādēļ šim gadam bija jāizvēršas tik pretīgam, ka es nespēju pateikt, ka šis gads bija labs manā dzīvē? kāpēc? kāpēc...
šogad neizdarīju nekādu spēcīgu kļūdu, par kuru sevi varētu šaustīt un sev pārmest visu, ko esmu izdarījusi vai neizdarījusi, bet cietu ļoti. labi, paldies, man ir dota dzīvība, bet ar to vien nepietiek. jā, cilvēkam nekad ar kaut ko vienu nepietiek un cenšas iegūt vēl kaut ko klāt. un ziniet? - pareizi dara tas cilvēks. viņš izvirza sev mērķi tiekties. tiekties pēc saviem mērķiem, tiekties pretī saviem mērķiem. un nevar pārmest kādam, ka viņš kaut ko vēlas, jo cilvēkam ir svarīgas viņa vēlmes, jo tas veido viņu pašu.
nedaudz novirzījos no paša temata, bet sapratāt to, ko es rakstīju? es ceru.
protams, kādam citam ir vēl grūtāk kā man, bet es neteiktu, ka man arī būtu viegli. neviens nevar iedomāties to, ka ir tad, kad nav vairs spēka cīnīties, lai būtu viss kārtībā. lai būtu veselība beidzot tāda, kā visiem normāliem cilvēkiem. pat tad, ja neesmu normāla, es vēlos būt tāda, kā visi pārējie - ar sakārtotu dzīvi, domām, veselību, mācībām. es nečīkstu. man riebjas tas, ka daudzi nesaprot to, ka ir tad, kad gribasspēks vairs nav. es zāles nedzeru, jo nav jēgas. patiešām. es varu dzert, varu nedzert. tāpat nekas neizmainās. un kāda jēga aizbraukt uz Torņakalnu pie daktertantes, lai dzirdētu varbūtību?
man nepatīk būt tāda pesimistei, bet ne vienmēr tas optimisms būs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru