un jau septembris.
vēl pirms laiciņa bija tikai maijs ar pēdējo zvanu un tagad jau klāt atkal skola. un rudens. tas ir pats galvenais.
rudens vienmēr man šķitis, ka ir tāds pilns ar melanholiju, tāds vientulības pilns laiks, jo vakari kļūst tumši. bet dīvainā kārtā, tas man tieši patīk - ka ir vientulība un tumšie vakari. iemesls uzvārīt tēju un aizdedzināt kārtējo reizi sveces. it ka jau nav labi, ka vientulība patīk, bet tomēr - neko tam nevar padarīt. dzīvē tā ir un viss.
šodien pat nonācu pie secinājuma, ka man pietrūkst braukšanas uz Sloku. īpaši rudeņos. viss pilns ar sakritušām kļavu lapām, kuras ir līdz potītēm.es atceros, ka tā bija pie kapiem. tik daudz, dzeltenu sakritušu lapu, bet beigās -te ir kapi. tas nemaina faktu, ka uz Sloku braukšu pēc lapu fotosesijas.
un sev šodien, pie jūras, apsolīju, ka atradīšos tikai ārā, ne iekšā.ne mazāk kā divas stundas rudens melanholijā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru