un atkal sēžu ar asarām acīs. varu vien pasmieties par to, ka man melanholija ir iepatikusies līdz pēdējam, ka man patīk mani dziesmu vakari, ka man patīk vientulība. man šķiet, neviens šobrīd nevar iedomāties, cik patīkami bija bērnībā paslēpties zem rakstāmgalda un tad šķita, ka neviens nevarēs tevi šeit, zem rakstāmgalda atrast, ka esi mācējis tik labi noslēpties no visiem pārējiem. un tad, kad tevi atrada, tad tu atkal biji priecīgs, jo tu zināji, ka meklēja, ka esi bijis vajadzīgs.
man šobrīd ir šī vēlme paslēpties zem galda. vienkārši tāpat pasēdēt. kā agrāk, bērnībā. sēdēt savās atmiņās.
zinu, atmiņās sēdēt nedrīkst - bojā dzīvi, ja dzīvo vienīgi atmiņās, bet man ir vienalga - man manas atmiņas ir svarīgas, jo tie ir bijusi brīži, kurus ir vērts saukt par atmiņām. un nav svarīgi - labas vai sliktas, galvenais, ka manas.
melanholija grauž dvēseli un man šobrīd par to ir vienalga.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru