es sevi zaudēju un atrodos

sēžu tumšā istabā, kur vienīgais gaismas avots ir šī datora gaisma. vēl pāris stundas būšu viena. sāku jau pierast, bet tik un tā. nedaudz nomācoši, ja visa nedēļa ir bijusi pēdējais sviests jeb, kā mēs to dēvējam, tūlīt sāksies (man pēdējais) Ziemassvētku brīvlaiks. viss un visi iet sveistā, ārdās, kliedz, kaut ko cenšas ķert un vēl nez' ko sadarīt, sagrābt. šķiet, šausmu filmas tādas bērnu pasaciņas vien ir.

 

man iet... iet. kustība uz priekšu ir, kaut brīžiem atgādina solis uz priekšu, trīs atpakaļ. protams, ka joprojām ir dienas, kad labāk segu pārvilkt pāri galvai un gulēt vien tālāk, izliekoties, ka modinātājs telefonā neeksistē un vēl ir melna, melna nakts un apkārt un briesmīgi dziļš sniegs. labas lietas notiek, kaut šobrīd tā īsti nešķiet, īpaši tad, ja sāpju dēļ naktīs nav iespējams gulēt ne man, ne otram. such is life, isn't it? kārtējo reizi varu teikt, ka pirms gada viss bija pilnīgi savādāk. ir lietas, ka pat tagad nav mainījušās, bet lielos vilcienos - viss patiešām ir pretēji tam, kā bija pirms gada, bet šis, kas tagad ir ar mani, salīdzinoši, simtreiz labāk. vārdos neizsakāmi labāk.

 

šķiet, šī ir pirmā ziema, kas atnākusi laicīgi. īsti pat neatceros pēdējo reizi, kad, tuvojoties Ziemassvētkiem, būtu bijis sniegs. un lauki apsegti ar baltām sniega kupenām. šķiet, sen tā nav bijis. ir skaisti un mierīgi. kā ierasts. vienīgais, kas jāizdara - jānopērk papīri apsveikuma kartiņām un jāatrod / jāpagatavo svētku dāvaniņas, kur atkal jāatrod vien materiāli.

 

nedaudz viela pārdomām : vai tad, ja es vairs neesmu īsti kontaktos ar cilvēkiem, kas man ko nozīmēja, bija mani tuvākie, labi draugi (un tā tālāk), vai es tad esmu slikts / riebīgs cilvēks, kas neuztur kontaktus vai vienkārši cenšos cienīt viņus, kas izvēlējušies savu ceļa gājumu nekrustot ar manu ceļa gājumu (kaut tas sāp kā ellē)?

saites sociālas

sarkanā kleitā sēdēt uz jumta un skatīties, kā laternu gaismā lidinās naktstauriņi. justies bezrūpīgai par notiekošo. ietīties segā un sajusties visuvarenai pār savu nolemto dzīvi. iespējams, ka tas ir vienīgais, kas katram mums ir - nolemta dzīve, kurā dzīvot, sapņot par debesīm un zvaigznēm, kuras kādreiz aizsniegt, kaut ar pirkstu galiem vien. saka, ka tie ir paši jūtīgākie. iespējams, tas varētu būt arī nepatīkami - pieskarties zvaigznēm, kuras ir aukstākas par cilvēku sirdīm. intīmas sarunas, kas izskan vilcienā starp diviem. skumjas, kas rodas no nekā. kritieni pēc kritieniem. vēlme pēc lietām, kuras atrodas vien prātā... melanholija nešķiet patīkama, vai ne tā?

what I feel, what i know

brīžiem ir tā sajūta, ka tu, cilvēciņ mīļo, iederies jebkur citur, ne tur, kur tu esi. ka iedeeries pļavā, ne mežā, ka labāk darbā, ne skolā. nu jā, tā ir tieši ar mani. labāk jūtos jebkur citur, ne te, kur esmu, kur dzīvoju. protams, svarīgs ir cilvēks visur un vienmēr, bet brīzīem tomēr... nu nezinu. zinu to, ka jūtos labāk, ja esmu citur. konkrētās vietās, konkrēti cilvēki. cilvēki, kuri mani gaida un atbalsta tad, kad tas patiešām ir visvairāk nepieciešams. jocīgi šķiet saprast to, ka vistuvākie tomēr no manis dzīvo tālu. jocīgākais šķiet tas, ka es labprātāk dodos pie viņiem, ne palieku šeit. tā ir tā sajūta, ka labāk doties kur citur, lai justos labi. tā ir tā burvība, kad viņi tevi sagaida ar smaidu sejā, apskaujot un brītiņu nelaižot vaļā.

ārā ir apmācies laiks. ik pa brīdim nokrīt kāda lietuslāse uz zemes. ierasta pelēka pirmdiena. ja pavisam atklāti, tad šāds laiks man patīk vislabāk. kaut kā arī pašsajūta manāmi uzlabojas, ja diena ir pelēka. sēžu lasītavā un rakstu, jo man ir laiks un arī iedvesma vispār atvērt šo vietu, lai ieraksti tiktu papildināti. nerakstu tā, kā rakstīju agrāk. pārmaiņas paliek pārmaiņas.

pienākumi pret sevi un tuvajiem.

viss, kas pietrūkst šobrīd, ir mūzika fonā un tase karstas tējas. un sveču, kas rada mājīguma sajūtu. un  vieta, kura mani patiesi gaida.

hold on fight!

pūš no ziemeļiem vējš, un no ziemeļiem nākam mēs... klausos Vēl vienu kluso dabu. tik ļoti pietrūkst mierīgas mūzikas. pietrūkst nedaudz arī miega, kura šajās dienās bija maz. un būšu pavisam atklāta - pietrūkst laiks. nopietni, 24 stundas diennaktī ir par maz, lai izmācītos, atpūstos, mācītos un varētu izgulēties. joprojām meklēju ideālo variantu, zelta vidusceļu, lai vienkārši visam pietiktu laika, lai nebūtu sasodītu problēmu ar piecelšanos no rītiem, kad nav vairs laika, lai pagatavotu kafiju. ja pietiek laiks, lai pagatavotu kafiju, tad nebūs laiks, lai to mierīgi izdzertu un izbaudītu tumšos rudens rītus. galu galā, sasodīts, es nezinu, ko iesākt! 

jā, rudens kā rudens. rudens ir iestājies. sēta smaržo pēc mitrām kļavu lapām, āboliem kastēs pie mājas un smaržo pēc lietus. rīti ir pilni ar krēslu, vakaros jau ātri iestājas tumsa. sveces, tēja, miers. izskatās, ka vēl kādu brīdi man būs jādzīvo tīrākajā skriešanā, bet esmu jau pieradusi. gribu lēkāt pa peļķēm, gribu vārtīties kļavu lapās, gribu pēc tam sildīties zem segas ar karstu tēju. joprojām vēlos sēdēt uz jumta un smieties par visu, kas notiek.

šodien sapratu, ka man tomēr patīk runāt. es varu runāt mierīgi, man vairs nav iebildumu. varu runāt, neizvairos no tā. pat no sevis neizvairos. esmu es.

annoying mind

šovakar sapratu, ka ar to attieksmi, kura man ir pret pāris pienākumiem, nekur tālu netikšu. nepareiza attieksme, negribēšana, izvairīšanās. slimoju tālāk. tiesa, slimoju ar pārtraukumu. kad jau bija labāk un temperatūra bija jau normāla, atsākās kāju un roku trīcēšana. voala! - 37.1°C. meh. nenoveicās ar veselību arī tagad.

izdomāju, ka vajag sastādīt šai nedēļai rakstisku plānu - mērķus, kas šonedēļ jāsasniedz. mērķi tādēļ, ka plāni, nu jūs jau zināt, tie paliek tikai prātā un netiek izpildīti.

tātad : 

• Dzejas dienas skolā. jāpieiet pie Vērpējas un jājautā, kas īsti notiek - esmu vai neesmu izslēgta no wannabe rakstnieces statusa
• pabeigt izlasīt "Dzīvnieku fermu"
• attiecīgi - uzrakstīt literatūrā domrakstu par šo "Dzīvnieku fermu", iesaistot ļoti daudz pārdomu un derētu iesaistīt arī citātus
• nopirkt vēl aromātiskās sveces
• otrdien doties uz kafijas vakara pasākumu. 
• no tēva noskaidrot, cikos īsti tas pasākums sākas
• doties uz doktorātu pēc zīmēm. 
• nenotizloties un vienreiz izārstēties
• noskaidrot, kur man jānodod analīzes, lai nesanāktu tā, ka beigās pašai jāskrien uz Bruņinieku ielu un meklēt ēku, kur ir laboratorija
• attīstīt tos pāris foto, kurus gribēju
• atrast jaunu sacepuma recepti
• vai vienkārši uzlabot jau esošo recepti ābolu sacepumam
• vienkārši neaizmigt angļu valodā, kad jāpilda nelaimīgie eksāmena uzdevumi
• saņemties un nomainīt attieksmi pret 12.klasi. nav nekāda haļava, jo ir jāmācās un jādodas uz visiem iespējamajiem pasākumiem

šodien visu laiku domāju, ka vajadzētu atkal nokrāsot matus.sarkanus, bet ne ar ķīmisko krāsu. šampūnu. nedaudz pietrūkst košā matu toņa.

8.10.11.

vakar bija Māri. protams, ka man bija jāgatavo kūka tētim. bija garšīga, tika arī ātri apēsta.

šobrīd - tas laikam būtu arī viss. neesmu savā garastāvoklī, jo tiešām ir ļoti kaitinoši, ka pēc tam, kad pacietīgi ir dzerts daudz šķidruma, nav nekādu uzlabojumu.

režisor! - pārtrauc filmēt un sēdies man blakus

jau vairākas dienas cenšos saņemties un atkal rakstīt savu blogu. beidzot saņēmos tik tālu, ka atvēru šo daļu... un ķeros jau klāt.

jā, ir sācies septembris. jauns mācību gads un arī jau pēdējais mācību gads kā vidusskolniecei. sāksies pārdomas par to, ko un kur mācīties. tomēr, kamēr vēl ir šis mācību pusgads, ir jābauda tas, ka vēl nedaudz, nedaudz ir palicis, pirms tiek stūrēts uz jauno -  nākamo dzīves posmu, ir jābauda tas, ko sniedz viss, kas ir apkārt. tieši tā, ar to es domāju - ir tomēr jābauda, ka mēs vēl esam vidusskolā. kādēļ? - vidusskolā par mums, kaut nedaudz, uztraucas (piemēram, audzinātāji par kādu nesekmīgu atzīmi kādā priekšmetā). kam gan mēs interesēsim jau jūnija beigās? pašiem būs jātiek galā ar savām rūpēm, kas, noteikti, uzmāksies. tomēr - bez grūtībām jau nav lemta skaista dzīve un arī izdošanās.

joprojām neesmu sarakstījusi savu vasaras kopsavilkumu. nu jā, to derētu jau, jo tā ir aizgājusi par tradīciju man, lai vēlāk to pārlasītu un atcerētos, kā bija tad un saprastu, kā ir tagad.

par vasaru varu teikt tā - labs ir tas, kas notiek. kas nenotiek, labi vien arī ir, ka nenotiek.izvēļu izvēles, kaut reiz kāds pateiktu, kura ir tā pareizā izvēle! labi, katra izvēle, kura tiek izdarīta, ir pareiza, jo tajā brīdī ir bijušas pārdomas, kas noved mūs pie iznākuma. brīžiem jau nepatīkama, bet tāda ir dzīve. nevar būt tā, ka vienmēr viss būs tā - skaisti, laimīgi un tā tālāk. es zinu, ka viss ir tā, kā ir jābūt. savādāk nevar būt. un arī teicienam, ka labs nāk ar gaidīšanu (un arī ar laiku), ir taisnība. sasodīta taisnība. un jā, man ir prieks par to, kā viss tagad ir izvērties. nokavēts vilciens deva jaunas iespējas. viens zvans deva iemeslu smaidīt tad, kad tiešām pasaule bruka un juka. es palieku pie tā, ka pat tad, kad šķiet, ka nekas nebūs labi... pat tajā ārprātā būs kaut kas labs. tāpat kā tas, ka jebkurā cilvēkā ir kaut kas labs. tā ir taisnība, jo pat visnekrietnākajā cilvēkā būs kaut kas labs, pat ja tā nešķitīs. jāmāk saskatīt labo visā. ja to cilvēks nevar, tad kāda jēga no visa? ja saskatīs tikai slikto, tad rezultāta nebūs. arī to esmu secinājusi. tiesa, jau ļoti sen. tikai... kad ir patiešām slikti, vai kāds atceras to, ka beigās viss nokārtojas, ka viss ir labi? neatceras, diemžēl. tādēļ to rakstu šeit. laiks visu noskaidro, ārstē un sniedz iemeslu pārdomām.

lai arī brīžiem esmu pilnīga pesimiste, tomēr esmu tā optimiste. nevar uz visu lūkoties tikai caur drūmu skropstu plīvuru.

ikviens tējmīlis man piekritīs, ka tēja ir viena no vislabākajām dāvanām!

 reti tie brīži, kad lokas matos. bet jauki tie brīži

 jo bez puķēm tikties nevar... :)

 vārdadienas lielais asteru pušķis. murr.

un te nu es esmu - neierasta un darbojos tālāk

summertime sadness?

(24.08.)

*smaga nopūta*

pirms vairāk kā nedēļas rakstīju to, kas man tik ļoti pietrūkst, ko pat īsti vairs neatceros. tomēr brīnumi notiek, to es varu droši teikt. notiek, pa īstam. gandrīz viss kā uz burvju nūjiņas mājienu - no nekā ir kaut kas jauns. un jā, arī patiesi skaists. laikam tās pašas skaistākās lietas ir tikai jūtamas un nosacīti taustāmas. :) lai nu kā, ir jauns sākums un ir atkal jaunas sajūtas.

šīs nedēļas laikā esmu paspējusi būt fantastiskā salūtā (jā, laikam tie mani vienmēr fascinēs ar savu krāšņumu), pieiet pavisam tuvu Brīvības piemineklim naktī, baudīt lielisku atmosfēru ar fantastiskiem cilvēkiem, runāt par mūziku un mākslu, dziedāt pie dziesmām, kad visi esam tikko kā pamodušies, esmu arī lutināta kā princese. esmu pavadījusi lielisku nedēļu ar lieliskiem cilvēkiem, kuri brauca pie manis ciemos... lai arī ir tiešām daudz lietu, kas vienkārši neizdodas.. kaut kas nedaudz izdodas. un tas jau ir daudz. pa solītim vien, pa solītim vien, līdz būs tā, kā būs vajadzīgs.

 

joprojām.. ļoti, ļoti.

lēnām malkoju melno tēju un klausos mūziku, ieklausoties katrā vārdā un notī. es joprojām nesaprotu, ko rakstīt, kāpēc rakstīt un kā rakstīt.

zinu tikai to, cik ļoti man pietrūkst visa. ja ne cilvēki, tad sajūtas. ļoti, ļoti pietrūkst sajūtas. tās, kuras bija maigas un liegas. pieskārieni pēc pieskārieniem, smaržas pēc smaržām... man pietrūkst visu patīkamo sajūtu. esmu aizmirsusi to, kā ir tad, kad viss vienkārši ir labi. esmu aizmirsusi, kā ir tad, kad kāds izrāda rūpes, nav vienaldzīgs. esmu vienkārši noslēgusies un nespēju laist kādu sev klāt... kaut alkstu pēc... kaut kā līdzīga mīlestībai. ne jau kaut ko, kas līdzinās "...un viņi dzīvoja laimīgi mūžīgi mūžos", bet gan tieši uzmanības un rūpēm. kādu, kurš spētu tikt ar mani galā, jo pati vairs nespēju sevi savākt. es ļauju sev krist bezmiegā, naktīs negulēt un klusi kliegt spilvenā visu, kas sāp un neliek mieru. brīžiem šķiet, ka spilvens ir uzticības lieta, jo vismaz lietas nepieviļ. lietas nepārmet, ka kādreiz iesākas kaut kas ar : "zini, arī man ir slikti". 

cilvēki, kuri paši ir milzīgi pesimisti, man nepārtraukti kliedz virsū to, ka esmu pie visa vainīga. pie visa ir vainīga mana attieksme, pie visa ir vainīga mans pesimisms. un ziniet kādēļ kliedz? - jo vienmēr atrodos es. meitene, kurai, redz, viss iet perfekti. smaida, smejas, atbalsta. un realitātē - kuram gan interesēs patiesība? rakstot šo visu, atcerējos, cik ļoti man iedūrās vārdi - "Tu esi pārāk pesimistiska. nevienam tādas nepatīk". brīdī, kad pasaule bija pussabrukusi, laikam vien varat iedomāties, cik drausmīgi es jutos. un tagad atkal - es uzklausu visu, kas kādam ir sakāms, bet galu galā, kad es sāku teikt to, kas ar mani ir noticis... birst pārmetumi kā no krellēm, kas tikko tikušas pārplēstas. kad mani pēdējo reizi kāds uzklausīja tā, ka pēc sarunas jutos atvieglota? man vienkārši ir bail kādam teikt, kā es jūtos, kā... kas notiek. drīzāk tās nav bailes, bet vienkārša nevēlēšanās dzirdēt pārmetumu kaudzes. kādēļ man būtu jājūtas vēl sliktāk nekā pirms tam? un problēmas tā arī paliek neatrisinātas. vienkārši esi spiests klusēt, jo nesaproti, kādēļ blakus atrodas cilvēki, kuriem nespēju pateikt to, vai esmu laimīga, vai nelaimīga. nevienam nestāstu to, kas ir jauns vai jau vecs, jo nesapratīs. nesapratīs, kādēļ kāds tiek atrasts vai aizmirsts. un tā es kļūstu par savas dzīves ķīlnieci, jo nedrīkstu runāt. tas viss, kas notiek, vienkārši sakraujas kaudzītē.

un kuram gan interesēs tas, ka kļūst grūti noskatīties tajā, ka dzīve vienkārši neizdodas? kuram gan interesēs, ka kļūst smagi noskatīties tajā, ka citi ir laimīgi, bet tu, cilvēk', kurš uzklausa visus, paliec maliņā? 

varbūt tā ir arī mana problēma - es visus uzklausu. es uzklausu cilvēkus, kuriem, iespējams un visticamākais, neesmu pat vajadzīga. ak,.. vienkārši. tas ir viss. 

kam gan interesēs?

savus čukstus mēs uzdāvināsim lietum

(7.08.)

paspēt sevi apbēdināt, likt kārtējo reizi vilties... var ļoti ātri. šovakar man tas prasīja precīzi 5 minūtes. un noteikti, ka būs ilgi pārdzīvojumi. man bērnībā Ganga teica, ka es visu pārāk ņemu pie sirds. viņai joprojām ir taisnība, viņa nekad nekļūdījās, kad runāja par mani.

(9.08.)

cik ilgi cilvēks cīnās? cik ilgs laiks nepieciešams, lai pateiktu, ka viss ir kārtībā; ka nav jāuztraucas? kāpēc nekas neizdodas un kādēļ ar visu ir jācīnās vienatnē?

agrāk bija vieglāk cīnīties ar visu. tagad vienkārši nolaižas rokas un gribas pārvilkt segu pāri galvai. ar laiku cīnīties kļūst grūtāk un grūtāk. es zinu, ka nekļūs vieglāk, bet man jau vairs nav spēka cīnīties par to, lai es spētu dzīvot kā cilvēks.

(11.08.)

ārā līst lietus. smalkam lietus lāsītēm, kas ik pa brīdim piekļaujas loga rūtij. aukstas, maigas un vientulīgas lietus lāses, kuras sevi atdod zemei.

palēnām sākas rudens. vasaras vakari manāmi kļūst vēsāki, ātrāk satumst. rodas arvien lielāka vēlme pēc pleda un termosa ar karstu tēju. rodas vēlme ieritināties blakus kādam un vienkārši gulēt, bet realitātē - nav neviena, kam varētu tā vienkārši pieglausties klāt un gulēt. es zinu, ka tā ir labāk. labi, es vairs nezinu, kā ir labāk. varbūt, ka nemaz arī neesmu zinājusi. esmu vienkārši dzīvojusi ar sajūtām.

es, laikam, gaidu nākamo nedēļu. un aiznākamo. viss. tas laikam arī ir viss.
 

 "mēs kāpsim tikai uz augšu, lai kristu tikai uz leju, un, pirkstu kauliņiem knaukšķot, es sagrābšu tavu seju"

- K. Elsbergs

tu saki 'nē', bet tās ir citas emocijas

cik jocīgi klausīties dziesmās, kas vēl, salīdzinoši nesen, tik daudz ko nozīmēja. cik daudz pirms gulētiešanas galvā nav skanējis kādas dziesmas meldiņš, cik bieži nav dungotas dziesmas, kamēr sēdēts uz palodzes vai siena zārdiem ar tējas krūzi rokās. un tagad, tās dzirdot, sajūtas nav saprotamas. ir brīdis, kad nesaproti - vai maz vēlies šīs dziesmas kādreiz vēl dzirdēt. varbūt tikai aiz pieklājības pret sevi jeb tomēr atmiņām. sirdsapziņa neatļauj kaut ko aizmirst.

uz galda stāv krūze ar kūpošu tēju tajā. zaļo. "Fantāzija". šodien šī ir pirmā, kas tiek pagatavota. sen nebiju izjutusi tādu mieru, kādu šobrīd jūtu mājās. nav strīdu, nav pārmetumu. ir klusums. ir tikai mūzika, sienāži, svaigs gaiss un sen nebaudītais miers. sajūta ir tāda, kā Metallica's 'Nothing Else Matters' trauslajā un maigajā mūzikā - patīkama bezgala. un tad iezogas nesaprotama pārliecība, ka viss, kas notiek, notiek par labu pārmaiņām dzīvē, kas, protams, ar pozitīvu attieksmi, ir labas. saprotams, ka es esmu parādījusi, cik liela pesimiste mēdzu būt. jebkuram cilvēkam ir savs mērs, kad nespēj vairs izturēt lietas, kas pat tuvu nav labām. gan ar laiku viss būs labi. gan jau.

esmu aizmirsu to, kāda ir sajūta tad, kad guli pļavā un vienkārši skaties mākoņos. esmu aizmirsusi to sajūtu, kad nav jāraizējas par kaut ko. vienkārši gulēt pļavā un aizmirst par apkārt notiekošo. aizmirst par cilvēkiem, lietām, sevi. būt tikai un vienīgi pļavā, kur apkārt ir vien sienāži un miers.

ir tikai viena lieta, ko es vēlos vēl šovasar baudīt - palikt pa nakti pie jūras, ietinoties pledā un dzert tēju no termosa.

šodien, tāpat kā pagājšsvētdien,  pēcpusdiena tika pavadīta pie jūras. šobrīd jūtos relaksējusies no ūdens tuvuma, jūras šalkoņas un mierīgās pēcpusdienas.

pour some sugar on me

vakar nācās secināt to, ka vilties cilvēkā, kurš, pēc būtības, nav nekas manā dzīvē. tomēr - sanāca vilties. lai gan, pati vien vainīga esmu, ka cenšos ticēt tajā, ka ikvienā cilvēkā ir kaut kas labs. tik un tā - ja cilvēks saka, ka ir draņķis, noticiet. nemelo.

lai nu kā, melnā strīpa, kura pārtapusi melnajā caurumā (mani sūcot iekšā), neatkāpjas. laikam tiešām ir tā - ne visiem viss lemts. vienmēr būs kāds, kuram būs viss, kamēr otram... varbūt tikai viņš pats.

miega naivums

kad vakar devos uz kora mēģinājumu, devos uz lasītavu, jo laiks man bija diezgan daudz un sen neesmu pirkusi nevienu pašu žurnālu, jo visa nauda aiziet ceļam. tātad, ko es ar to gribēju teikt? - to, ka padomju laiki ir prom pavisam! I mean, neviens nekautrējas runāt par seksu. uz kādiem pieciem žurnāliem bija galvenais temats - sekss. un es nedomāju, ka tas būtu kaut kas slikts. viss, ko varu teikt - nepastāvēs tā tumsonība, kura bijusi. nu, cerams, ka tā, jo pastāv tik un tā aizspriedumaini cilvēki - runājot par ķermeņa modifikācijām. bet ar laiku visi aizspriedumi zūd. zūd un neatgriežas.

kārtējo reizi man bija jāsavalda sevi. konkrēti tajā aizspriedumu ziņā. jeb, ja pavisam vienkārši, "Tev ir jādzīvo tā un šitā!" tēma tika aizskarta. atkal sākās tas, ka man ir jābūt tādai un tādai, jābūt kopā ar to, ne ar to otru. galu galā - jā, cik labi, ka pašiem ir tā, kā gribēja. sasodīts! - man tiešām nepamet sajūta, ka viss, ko es daru, ka dzīvoju tā, kā es tagad dzīvoju, ir pavisam aplami! un tad man pārmet to, ka es neesmu pozitīva, esmu dusmīga un vēl nezin kāda. interesanti gan, ja jums ar pirkstu bakstītu sejā to, cik 'nepareizi' dzīvo. un kāda jēga teikt to, ka nav iespējams dzīvot nepareizi, ja tāpat kāds būs ar aizspiestām ausīm ciet, kliedzot tālāk sejā, ka viss tiek dzīvots nepareizi. 

es zinu, ka neesmu vairs tā meitene, kas bija pirms četriem gadiem - tā, kura smaidīja un bija pozitīva nepārtraukti. sabiedrība, kurā mēs atrodamies, nesaudzē nevienu. tā ņem visu, ko var sapostīt. daļēji varu teikt, ka esmu apmierināta ar sevi šobrīd. nekas nenotiek tā, kā ir plānots, ir bijis mērķis. nekad neizdodas tā, kā plānots, jo tie ir plāni. laikam, nekad arī nenotiks tā, kā ir gribēts un cerēts.

patiesībā, šausmīgi muļķīgi likt uz kaut ko visas savas cerības, bet savādāk es nemāku. varbūt ar laiku iemācīšos. varbūt arī nē. tomēr - dzīvosim, redzēsim.

šī mūzika šodien mani apbūra. sen nebiju klausījusies neko no Placebo. varbūt arī tādēļ uzspiedu un paklausījos. un pārdomas par visu atkal sākās.

do what you feel now

klausos Electric Feel un saprotu, ka man ļoti pietrūkst bezrūpīgā bohēma. i mean, dzert alu, smieties, dziedāt līdzi dziesmām, kuras kāds spēlē uz akustiskās ģitāras, ākstīties un muļķoties, doties kaut kur pastaigāties naktī un nedomāt par to, kas notiks vēlāk, jo viss, kas notika, vienkārši notika un bija brīnišķīga sajūta justies vienkārši brīvai un atraisītai. diemžēl... visam ir beigas un ir jāatgriežas ikdienā, kurā ir iestrādājusies rutīna : piecelties - iedzert kafiju - saģērbties - darboties mājās / dārzā - gatavot vakariņas - sēdēt un nenojūgties - iet gulēt. meh. rutīna ir gaužām neapskaužama lieta.

toties vakar satiku savu mīļo Baibiņu. tiesa, gaidīju gan trīs stundas, kamēr viņa iebrauca. pasēdēju un padzēru tēju, kur tālāk devos uz Bastejkalnu, lai tur vienkārši pasēdētu un baudītu mieru. bet tā nebūšu es, kas nepievilinās visādus jocīgus ļautiņus. za to, izstaigājām abas šausminošus gabalus, atradu 'Roku Cepurē', uz kuru mani ik pa laikam aicina, hipsteru/ mākslinieku kafejnīcu un vienkārši vēlāk sēdējām laimīgas ar YoYo saldētajiem jogurtiem pie loga. ak vai, pie lieliskiem ķermeņa krēmiem (par smieklīgu cenu) - arī tikām

tik un  tā, vakar teiktais "Tu man kā vecākā māsa!" izskanēja patiešām jauki un nedaudz arī mīļi 

*kaut arī man pārdevējam Antonam bija jāpajautā vien par austiņu iegādi*

soļi pret bruģi lampu blāvajā gaismā

...un laiks atkal ir pagājis.

nedēļas nogale bijusi pasākumiem raiba. vispirms - bijušā klasesbiedra dzimšanas dienas svinības mūsu bijušās vēstures skolotājas pirtiņā. īsti neveicās ar šampanieša pudeles atvēršanu, jo kāds bija papūlējies pie sakratīšanas. sarunas par iespēju iet vēl kādā korī , pirts sarunas par to, cik ļoti dažāds var būt ikviens no mums, galu galā - stāvēšana pie dīķa un kliegšana, ka nevienam netaisos uzticēties, turoties pie laipas un turot nelaimīgu šalli ap ķermeni.

savukārt sestdiena bija zem zīmes negribu sēdēt mājās un beidzās Rīgā, jo kādēļ gan lai 5 minūšu laikā nesataisītos un neskrietu uz vilcienu? pa ceļam tika izvirzītas tik daudz teorijas, ka sapratu - ar mani viss ir labi, neesmu pesimiste, jo vienmēr kādā kompānijā būs pārākais pesimists, kas cenšas piesaistīt tikai to sliktāko. galu galā - veiksmīgi nonācām līdz dzīvoklim un nebija jāizmanto neviens no rezerves plāniem. tomēr - 'patiesība vai risks' balts un pūkains bija tikai bērnībā. vēl tagad Maija smejas par manu nelaimīgo kaklu. un es varu derēt, ka viņa ilgi vēl smiesies un stāstīs to visiem, kam vien varēs. oh well, man tomēr nedaudz žēl ir Kārļa, kuram tika uzdevums no manis. varu derēt, ka mašīnām, kas brauca garām, bija tikpat interesanti, cik bija mums.

lai nu kā arī būtu, divu dienu laikā nogulēju 20 stundas. miega bads, you know. bet tas viss bija tā vērts, lai negulētu un dzīvotu dzīvi. brokastis mājās sešos vakarā, kas sastāvēja no lieliskas maltās kafijas. beigās - visi pēc kārtas lamā, ka ēdu nepietiekami. un saka, ka es esmu nervu kamols.

visas dienas šķiet vienādas. precīzāk, to ritms. piecelies, pagatavo kafiju, mūzika fonā, darbošanās pa māju, gulta. un tā visu laiku. toties laiks steidzas. pēc divām nedēļām būs jau augusts. vasara un laiks pazūd ar to, ka tas viss netiek pilnvērtīgi izbaudīts, bet gan vienkārši palaists vējā. to laiku nav iespējams paņemt kā kredītu bankā - pēc laika atdot. laiks ir tāds pats kā nauda - tiek iztērēts un tā vienkārši vairāk nav.

par to, lai laiks tiktu iztērēts tiešām tā, kā vajadzētu! veiksmi Tev un veiksmi man. veiksme vienmēr vajadzīga!

- Linda

un liktenim viņi tic

sarunas sarunu galā. galu galā, esmu četriem cilvēkiem uzticības persona. sava veida psiholoģe esmu, jo šobrīd esmu tā, kas divus cilvēkus velk ārā no viņu pašu dzīvēm, kuras viņi vēlas aizmirst, dzerot. lai arī cik tuvi un labi būtu draugi, gribas viņus sist par to, ka alkohols šobrīd ir vienīgā izeja.

lai nu kā, vienas sarunas dēļ, atcerējos oktobri. precīzāk, vienu oktobra vakaru pie Annijas. asaras acīs, pinkšķēt gribas kā ellē, toties bija šampanietis un paprikas sērmuškas. tajā nedēļā vienīgais cilvēks, kas man bija blakus, bija tieši Annija. tādēļ man joprojām ir neizsakāmi liels paldies viņai par to. it kā nekas liels, bet tomēr, tas bija kaut kas nozīmīgs man.

citādi, viss ir pa vecam. esmu spiesta pakļauties visam tam, ko es nevēlos. tas tiešām spēj izvest no pacietības, ja mūžīgi jādara tas, ko liek vecāki. protams, turos pretī tam visam, bet tomēr ir lietas, kurās viņi atsakās man piekāpties un saprast, pie velna, cik ļoti tas var riebties. cik ļoti gribētos vienkārši no rīta pamosties un kaut kur braukt prom. bet nevar. tikai tāpēc, ka neveicas darba meklējumos, līdz ar to - atkarība no labvēlības. dzīve mazpilsētā tiešām nekam neder. ne šeit ir izaugsmes iespējas, ne vienkārši justies labi. vien mierina doma, ka pēc gada viss būs pavisam savādāk. pārmaiņas būs. ar pozitīvu attieksmi.

my pictures of you

jūlijs nav iesācies īpaši labi. drīzāk zem zīmes idiotisms. uz labākiem medību laukiem devās mūsu takšelīte Drupatiņa, elektrība bija pazudusi, jo korķus izsita mēnesi neizmantots kafijas automāts. par nodegušajām rokām un pleciem nemaz nerunājot. nācās atteikties no Summer Sound brīvprātīgās palīdzes darba, jo man vienmēr ir visam jāpiekāpjas. jautājums, cik ilgi man būs jāļauj kādam valdīt pār mani? protams, vienmēr ir izvēle. bet ne vienmēr ir izvēle izvēlēties to, ko vēlies.

sāku domāt, vai no manis šovasar/šogad būs kāds tiešām pozitīvs ieraksts bloga. pagaidām izskatās, ka ne īpaši.

un tomēr - viņu es vēlos. man šķiet, ka ne pret vienu ir bijusi tāda vēlme.

zem nosaukuma 'īrusu neprāts'. 

madaras paliek madaras. visskaistākas puķes pļavā.

tēja - 24/7 un 365 / 366. pat vasaras karstumā.

un kūkas arī cepu. neteiktu, ka gatavoju sliktāk par brāli - slinku pavāru.

mental disorder

Jāņi ir nosvinēti godam, Annijas izlaidums arī. jautājums - pie velna, kur tas laiks vispār steidzas? ne jau tas var kaut ko nokavēt, bet gan mēs, paši cilvēki, kurus laiks izmanto savām afērām.
lai nu kā arī būtu, sēžu atkal ar ierasto - nezinu, ko gribu. pat stāvot pie tēju plauktiņa, nevaru izdomāt, kādu tēju labāk paņemt vai pagatavot. dzīvoju tīrākajā haosā, kuru, visticamāk, pati vien esmu savārījusi. ja domāju optimistiski, tad tā arī ir māksla - novest visu haosā un vājprātā. nu ja, esmu māksliniece.
šodien ir kārtējā slinkošanas un pūšanās diena. vienīgā lieta, ko esmu pienācīgi izdarījusi - paņēmusi divas obligātās literatūras grāmatas, nopirkusi salvetes, kladi, pildspalvas un krekliņu. pārējo dienu esmu kaut kā izvilkusi. jo nekam nespēju kārtīgi saņemties. vienmēr atrodas kāds iemesls, lai nesaņemtu sevi rokās un tā.
apsolu sev, ka vienu dienu nogulēšu visu dienu gultā un neko nedarīšu. tas būs sasodīti awesome!

par to sapni, kas būtu tik īsts

bet sapņi ir sapņi. bija un kaut kur pazuda. tāpat kā krītošās zvaigznes, kuras pazūd nebūtībā. 

par to, ka neraksta, jo ir labi bez tevis. vienmēr kādam būs labi, vienmēr kāds nebūs tad, kad būs vajadzīgs. un otrs pat neapzināsies, ko kādam nozīmē.

gribulītis numur divi

gribu baltu mežģīņu kleitu. gribu daudz liliju. galu galā - pat vēlos viņu. vēlējos agrāk, izrādās, arī tagad ir tāpat. un viss, kas bijis pa starpai, kaut kā šķiet tagad maznozīmīgs, ja tiešām ir gandrīz tas "es gribu!" bet gribēt, protams, nav kaitīgi. gribēt var uz velna paraušanu! - tikai, vai tas būs tā vērts, ja šobrīd tas ir zināms tikai no manas puses? kārtējo reizi jāsaka tas teiciens - dzīvosim, redzēsim. bet neziņa iekšēji nogalina. palēnām vien.

un pirms gada viss bija pilnīgi savādāk... bija kaut kā jauna sākums, kurš nebija arī ilgs. patiesībā, esmu pat priecīga, ka ir tā, kā ir tagad. redzamas ir cilvēku patiesās sejas. ir redzams, ko kādam nozīmē vārds "draugs". brīvības sajūta par katru izvēli ir neaprakstāma. uz dzīve ir jābauda - cauri asarām un arī smiekliem. kas gan tā būtu par dzīves baudīšanu, ja nebūs asaru?

izdomāju, ka šai vasarai ir jāsmaržo pēc vēsa gaisa, pēc tikko pļautas zāles un siena, pēc draugu smiekliem un mūzikas, un zaļumballēm.... un jauniem sākumiem, kuriem nebūs beigu.

pavisam oficiāli varu pateikt, ka neviens albums šovasar nespēs stāties pretī Prāta Vētras "Vēl Viena Klusā Daba", jo šis albums piestāv vasaras naktīm, kad ir neērti naktī gulēt, jo ir gaišs un gaiss - neaprakstāmi burvīgs.

attopies, stipriniek!

neesmu tā arī sapratusi, kādēļ man ir tā neticība tam, ko kāds saka. kaut vai tas, ka mani nosauca par skaistu. galvā, protams, ir tas - citas ir skaistākas par mani! vai par to, ka būs labi. nekad negribu otram ticēt. laikam jau tam pamatā ir labs iemesls. parasti visam atrodas iemesls - kādēļ tā ir, kādēļ tā nav. 

un vispār, cilvēki ir ļoti aizspriedumaini. atliek vien pateikt, ka patiešām gribu izdurt pīrsingu, lai sāktu viebties un šķobīties. interesanti, pēc cik ilgas šķobīšanās krunkas atstāj jebkādas pēdas šķobeklī? well, šis ir mans ķermenis, ar kuru dzīvoju ik dienu. man šķiet, ka tās ir manas tiesības darīt to, ko vēlos ar to. jā, kaut sadurt pīrsingus vai notetovēt savu ķermeni. tas pats ir arī ar mūzikas gaumi. saprast īsti nevaru - jocīga es vai jocīgi apkārtējie, ja nespēj pieņemt to, ka katrs esam atšķirīgi, ka katram ir tiesības kļūt par personību, pilnīgi vienalga kādā veidā, bet kļūt. un tas ir skumji, ka netiek pieņemts tas, ka ir atšķirības. mūžīgais vienīgais modelis - tāds un šitāds. nedod dievs, ka būsi atšķirīgs! izsvēpēs ātri un ar visām mantām.

vai pietiek pateikt, ar ko reiz esi bijusi pazīstama. būs tracis no visām pusēm. galu galā - vainīga esi pati. kādā veidā, to arī neizprast. bet esi. bez paskaidrojumiem atstāt un notīties. 

tas viss ir tik ierasts, ka normāli šķiet ar to saskarties ikdienā. diemžēl? - diemžēl. ātri noriebjas šāda veida rutīna.

bet ja par ko patīkamu - izbaudīju Rīgas skaistumu pilnīgā slinkošanas maratonā. nosvinējām Elīnas izlaidumu, kur es slēdzos ārā no vermuta. tā teikt, nedzert neko, ja pirms tam dzerti pretsāpju līdzekļi. bet... jā, Rīga IR ļoti skaista. īpaši naktīs, kad cilvēku ir ļoti maz. protams, ja tie vispār parādās uz ielām. 

pļavā zied margrietiņas. mēģināju pat zīlēt. sanāca, ka nemīl. bet tāpat nezinu, kā ar to zīlēšanu ir. precīzāk, kad tā zīlēšana darbojas - konkrēti Jāņos vai visu laiku, kad margrietiņas zied.

mežģīņu kleitas nevar būt par daudz. tādēļ skapī man ir vēl viena mežģīņu kleitiņa. gaidu tikai jebkādu iemeslu, lai to vilktu mugurā.

man patīk būt sievišķīgai. tas nebūt nenozīmē, ka nevēlos atkal sarkanas kediņas, tad vienkārši nozīmē, ka man patīk būt tādai, kādai man patīk būt - gan ar kosmētiku, gan bez tās.

man... man vienkārši gribas lilijas. uzdāviniet kāds, lūdzu!

starp citu

jo biežāk runāju, jo viss kļūst nesaprotamāks. toties es pārdomāju daudz vairāk. par tiem cilvēkiem, kas bija reiz mani draugi, bet kuri kļuva par tiem, kas paiet uz ielas garām, neatskatoties. par tiem, kas reiz bija vissvarīgākie, bet tagad kļuvuši par svešiem.

jo vairāk runājam, jo vairāk pārdomāju.

vēl pārdomāju to, ar ko šodien saskāros. par visu to labā novēlēšanu. un pieklājību, kas ved iekšā mēslu bedrē. jau sen runāts par šo visu, bet tās ir lietas, kas negrimst. kāds laikam pasviedis to oranži sarkano glābšanas riņķi, līdz ar to - tiek biežāk pieminēts. jocīgi tā, bet tā jau tajā dzīvē ir. kāds tiek glābts ar riņķi, kādam iekrauj ar boju, lai to neizglābtu. pilnīgi normāls dzīves modelis. mūsdienu modelis.

šobrīd uz mana galda atrodas karsta tēja. lielā, puķainā krūzē. krūze tika pirkta par smieklīgu naudu - par 49 santīmiem. bet patīk tāpat.

šodien tā arī nesapratu, kādēļ vispār uzturu šo emuāru, ja īsti nerakstu. bet man vienmēr ir vajadzīgs kaut kas, pie kā sevi noturēt, lai viss turpinātos. savā ziņā - iesāktais jāpabeidz. bet šajā gadījumā - iesāktais tikai turpināsies. 

modinātājs uzlikts uz 7:30. tas ir tā normāli, lai pirms vilciena, kas iet īsi pirms pusdivpadsmitiem, varētu vēlreiz pārskatīt līdzņemamās lietas, pārskatīt, ko vilkt, izmazgāt matus un justies kā cilvēkam, izbaudot rītu un karstu tēju. ak jā, rīt pēc diezgan ilga laika, dodos ciemoties uz Rīgu. patiesībā, patīkams satraukums, jo pēdējo reizi, kad biju ārpus Tukuma robežām, braucu ar kori uz jaukto koru salidojumu "Mēs lidosim!" Saldū. 

tādēļ pašsaprotami ir tas, ka priecājos atkal kaut kur doties ar vilcienu.

un..

patiesībā, lai arī kāda šī nedēļa ir bijusi... esmu sapratusi, ka svešiem cilvēkiem brīžiem var nedaudz vairāk uzticēties nekā tiem, ar kuriem tu nepārtraukti esi kustībā. tas laikam ir šīsnedēļas lielākais pozitīvs.

arī tas, ka vienmēr būs kāds, kuram nebūs grūti uzklausīt pat lielākos sviestus no dzīves līkločiem.

izdomātā ragana prātu jauc

sameklē youtube.com The Cure - Lullaby un klausies. 

te nu es esmu. 

meitene, kura skrien grāmatu skapjos, lej sev uz kājām karstas tējas. meitene, kura bauda ēst gatavošanas procesu. jā, tā esmu es. tātad, turpinu dzīvot un gulēt pļavās.

tuvojas skolas beigas. ja tā padomā, tad tiešām - šajā vasarā ir jāiztrakojas un jāizbauda vasara no visas sirds, jo šī būs pēdējā vasara pirms zobu sāpēm numur viens - augstskola. cik žēl, ka ar domu "vajag mācīties!" nepietiek. jāizdomā, ko mācīties, kur mācīties. šoreiz šo lietu nevaru paglabāt dziļi skapī. tā, diemžēl, ir jātur acu priekšā un ik pa brīdim jāpārskata. ideju ir, informācija arī ir, rodas jautājums - vai tiešām tā ideja paliks un pēkšņi neuzradīsies jauna? dzīvosim, redzēsim.

tāpat kā ar pāris pasākumiem, par kuriem vismaz kāds īkšķus tur. kādi tie ir, par to tikai tad, kad būs saņemts apstiprinājums vai noliegums. neesmu īsti māņticīga, bet tomēr ir lietas, par kurām labāk klusēt un teikt tikai izredzētajiem. vienu jau noskauda. lai jau tiek, jo ar tādām noskaustām lietām neviens nav laimīgs. 'dzīve sadupsēs', jo karmas likumi strādā patiešām lieliski šajā pasaulē. kaut arī līdz tam brīdim brīžiem nākas pat ilgi gaidīt, rezultāts ir tā vērts. oi, kā ir vērts!

runājot par vasaras baudīšanu... jā, ja tiešām viss ies tā, kā vajadzētu, tad šī vasara patiešām būs raibu raibā, jo izdomāju, ka ļaušos visam, kas notiek. pārāk ilgi esmu bijusi tāda klusā un 'nē, es jau nē'. lai gan... tie klusie ūdeņi parasti tie paši dziļākie un brīnumi var rasties viens pēc otra. zinot sevi, tāpat tie brīnumi rodas. un brīžiem tā 'pareizā Linda' ir galīgi nepareiza. tā teikt, pāāārsteigums!

rodas vēlme rakstīt. jāatrod skapī noglabātā klade ar jau iesākto rakstāmgabalu. neatceros tās sajūtas, kad rodas kaut kas jauns un savā ziņā - vēl nebijis. un vispār to, kā ir tad, kad ir jaunas sajūtas par it kā pašsaprotamām lietām.

ko vēl es varu piebilst šajā ierakstā? - māku draudzēties. māku lieliski draudzēties. žēl, ka te to pozitīvo nevar līdz galam atrast. viss cits ir svarīgāks par mani. muļķīte esmu, uzskatot, ka... nu jā, neko. lai paliek. tā taču esmu tikai es. pagaidīšu.

un ko sagaidīšu? - nezinu. nezinu, pat ko varētu sagaidīt. kaut ko vēl nezināmu un arī neizdibināmu. varbūt labu, varbūt pilnīgi pretēji - kaut ko nepatīkamu. bet zinu, ka sagaidīšu.

tikai jāgaida.

varbūt vienkārši gulēt uz svaru kausiem un lekt iekšā vienā no diviem kausiem. tā būs ātrāk. 

bet tagad gan - izbaudi šo pēdējo maija nedēļu, jo tūlīt klāt būs vasara ar jauniem iespaidiem un piedzīvojumiem!

es skaitu naktis negulētās

neatceros pēdējo reizi, kad būtu piecos no rīta aizmigusi. tā teikt, sagaidīju to, kā gaisma aust un varēju iet gulēt. skolas laikā. vasarā tā ir normāla darbība - sēdi pie loga, klausies sienāžos, ietinoties segā. un teikšu atklāti - ja aizmieg piecos no rīta, tad uz skolu piecelties laicīgi vairs nav iespējas. viss, ko no rīta atceros - bubināju kaut ko mammai pretī. garlaicīgi noteikti šorīt nebija. tāpat kā vakar. un visu iepriekšējo nedēļu. darbīga nedēļa, jo

- mums bija jāgatavo pārsteigums 12.klasei viņu 'pēdējam' Pēdējam zvanam. negulēt un baudīt brāļa dusmas nav jautra lieta, toties var iemācīties pagatavot sviesta krēmu;

- protams, ka mums bija vēlme redzēt, kā 12.klašu audzinātājas tiek atvestas uz skolu, tādēļ devāmies uz skolas sētu, lai to visu redzētu. laikam varu nepiebilst, ka pērles, kā mēs savu audzinātāju (un kā arī citas skolotājas) vedīsim uz skolu, bira vājprātā. smējāmies līdz asarām, vaigos sametās krampji, ka pēc tam grūti bija atgūties un pērles bira tālāk;

- Muzeju nakts izpalika. sirdsapziņa neļāva nebraukt uz Saldu, uz jaukto koru salidojumu "Mēs lidosim!" un arī sestdienas dienā nav prieka lieta, tomēr ir tiešām daudz lietu, kuras vienkārši ir jādara, lai arī cik ļoti liela vēlme būtu tās nepildīt. aizbraucot uz Kalnsētas pagasta estrādi, secinājām, ka koristus negaida - vārti ciet, līdām ar vēl kādu kori pa krūmiem, netālu no upītes. tālāk jautrība - četras stundas sēdēt ēnā un salt nost. tā arī nesaprotu, kas ļaunāk - nosalt vai nodegt. bet es tāpat pie pusdienu galda spēju apdedzināt savu Rūdolfa degunu. man vienkārši veicas! to pašu varētu teikt vakarā, kad salidojuma koncerts bija beidzies un ātrāk devāmies uz autobusu, jo mani vienkārši pievelk kamenes, kas zem tautastērpa brunčiem lido. tizlums nemirst! zūd tikai tas, kuram tas tizlums. toties, kur gan vēl būtu dzirdama lieliska pērle, kā - "Ja nebūtu Džastina Bībera, Nikolajam Puzikovam nebūtu ko dziedāt!"

- ieskaites ieskaišu galā, darbi darbu galā. un ir liela negribēšana. joprojām;

- flirta maratons : aiziet! kurš zaudēs?

sāku skaitīt cilvēkus, kas zina manus nodomus vasarai. varētu būt, ka tie ir vien divi cilvēki. pārējiem negrasos vēl neko teikt. neesmu īsti māņticīga, tomēr tie ir tie cilvēki, kuri tur par mani īkšķus, lai tiešām izdotos tas, kam vajag izdoties. jebkurā gadījumā - vasara patiešām būs raiba! to varu teikt pavisam droši.

par dzīvi, kas aiz palodzēm sākas

tieši tā, dzīve sākas aiz palodzēm. ir tikai jāsaņemas lekt ārā no ierastajiem logu rāmjiem, lai ļautos dzīvei.

ja, es sāku biežāk ienākt šeit. žēl, ka tikai juceklis ir tāds, ka nerakstu neko. man šķiet, ka savā prātā esmu izfantazējusi visu, tikai neesmu to visu datējusi. parasti konkrētajā brīdī nav vēlme runāt, kur nu vēl rakstīt. vai arī dusmas ir tik lielas, ka nav vēlme izgāzt žulti uz visu pasauli. jāmāk sevi savaldīt.

tātad, kā man iet?

paldies, man iet. ļoti lēni, stāv viss uz vietas un tā. kā parasti, nekas. ir tikai viena lieta, par kuru šodien tā aizdomājos,kad devos uz skolu. respektīvi, tad, kad esmu atvērusies visam jaunajam, dzīvoju tā, kā visu laiku man vajadzētu dzīvot... eņģelīši sadodas rokās un piekāš. tad, kad patiešām priecājos, ka kaut kas notiek uz labu, notiek viss pretējais. darbi, darbi.. kā jau ierasts. tikai šoreiz pat ieķērās tā neizdošanās. jā, varbūt vienkārši nav lemts... bet, sasodīts! - tas ir sasodīti kaitinoši, ja mūžīgi tā notiek. sapriecāties un sēdēt atkal uz zemes, saprotot, ka tiešām ir tik daudz lietu, kuras tiešām nevēlas notikt, piepildīties un vienkārši būt. tad kas vispār grasās notikt... ja notiks? ja notiek kaut kas pozitīvs, tad būs pūliņi, lai nekas nebūtu īsti pozitīvs.

es pārāk daudz domāju.  es nedrīkstu domāt par to, ko man pastāsta. nekad neesmu drīkstējusi, jo tās lietas, ko uzzinu - vai nu paceļ... vai grūž bedrē, no kuras piecēlos. šoreiz - grūž bedrē, jo es domāju, ka tomēr cilvēki ir labi. kārtējo reizi kļūdījos. it kā dabiska lieta, bet tomēr, ja tu saproti, ka esi izmantots līdz pēdējam, šaubos, ka tu vēlies vēl par to cilvēku ko dzirdēt, kur nu vēl redzēt. ir jāsaņemas, zinu. bet es esmu saņēmusies. es zinu, ko vēlos... kad pēdējo reizi bija tā, ka es skaidri zināju to, ko vēlos no visas sirds? labu laiku atpakaļ.

skumji.

skumji ir tas, ka cilvēkiem ir tendence pārvērsties tādos, ka kauns atcerēties, ka vispār viņu pazini. ja pazini.

ne - stiprinieks

centos sev iestāstīt, ka viss ir kārtībā. bija arī - it kā nedaudz sāka veikties, viss šķita cerīgāk 

tomēr saprotams, ka tas vienkārši ir apmāns. kā tādas rozā brilles, kuras viena brīdī krīt nost, atklājot patieso skatu uz notiekošo.

sākas lūzums... un ko tagad? 

meklēt tuvāko vietu, kur nopirkt zālīti. 

pavasari, pavasari, kāpēc tu esi manā galvā?

ir viena lieta, ko es labi atceros no marta tikšanās, kad skolā bija žurnāliste Laura - ka nekad nevari zināt, kas notiks, pat ja tev kāds sāks sekot twitterī. tiesa, pozitīvā nozīmē. viņas gadījumā tas bija kāds jauns sižets un jauni kontakti, toties man viss ir savādāk - vienkārši jauni kontakti intereses un pārsteiguma pēc. tas tā, iesākumam.

šī nedēļa ir bijusi tieši tāda, kāds bija mans pirmais pavasara tauriņš - raibu raiba. sākot ar laisku nedēļas nogali, kur mācījos dzīvot bez steigas, turpinot ar milzīgām sēnēm lietussargu izskatā un iejušanos studenta ādā, kad semināra laikā meditatīvi jāietur zupas pauze. turpināju ar jauniem iespaidiem un iespējām. vai iespējām atradīsies arī pielietojums dzīvē, to vēl tikai manīs. tādēļ, tagad viss, ko varu darīt... ir vienkārši gaidīt un skatīties, kā viss turpināsies. tādēļ mierīgi varu malkot tālāk savu tēju un gaidīt.

rīt būs svētdiena. un šī būs pirmā svētdiena, par kuru es priecāšos. ziniet, kādēļ? - viena murgaina nedēļa būs pagājusi. pēc tā, ko šonedēļ esmu uzzinājusi, nepavisam negribas ticēt, kas notiek. ka cilvēks, kurš rādīja ceļu mākslā, ko sniedz mūzika, vienā brīdī cīnīsies par savu dzīvību. cilvēks, kurš pats ir centies man palīdzēt ar veselību. un tad atkal var nonākt strupceļā un cenšoties saprast, nu kāda sasodīta velna pēc notiek tā? tomēr viss ir bāžams tikai vienā atvilktnē - zem nosaukuma "dzīve". un vienkārši jāaizbildinās ar frāzi "tā vienkārši notiek". starp citu, jo biežāk šo frāzi izmanto, jo trulāka un nožēlojamāka tā sāk šķist. derētu atrast kaut ko jaunu saviem aizbildinājumiem. ar laiku, ar laiku. haha, varbūt.

pirmā lieta, kas jāsāk īstenot - sākt izmantot mazāk sarkasmu. bet sarkasms ir pārāk jautra padarīšana, ka grūti atteikties. 

ā, šodien rakājos adresēs, kas ir saglabājušās un uzmetas uz kādu atslēgas vārdu. loze krita emuāra vietnei, kuru raksta (vismaz rakstīja) kāds mans draugs - nu patiesībā es īsti, nezinu, vai esam joprojām sava veida draugi, bet tas tā - no off topic tēmas. pārlasot ierakstus, atdūros pret vienu, kur bija dzejolis, no kura izceļas tieši divas rindiņas : "Atrodi to kripatiņu dzīvei, / Kas dos ko vairāk nekā es." centīšos nebūt egoiste un nedomāšu, ka tas tika tēmēts uz mani. the reason why tas izcēlās, ir pavisam vienkāršs - mūsos visos ir tas "viņš ir labāks par mani, ko tad es" jeb pasīvais un pelēkais latvietis. tas ierastais latvieša modelis. neviens neuzdrošinās atzīt to, ka mēs jau esam pietiekami labi. ka sniedzam maksimāli to visu labāko. tik ņerkst, ka cits būs labāks. mīļie mani, kā audzinātāja teiktu - cuncuriņi, nelieciet sevi zemāk. ja kāds jums no sirds saka, ka viss tiešām ir tā, kā vajag, tad noticiet. ir lietas, par kurām tiešām nespēj melot. patiesībā, gribās ticēt, ka nevar melot. ja cilvēks ir mēsls, tad to pateiks acīs. 

un man vienkārši gribas ticēt, ka visi cilvēki ir labi. kaut sirds dziļumos. tomēr es neticu līdz galam. tāpat kā atļaujos pārtraukt sevis izmantošanu. patiesībā, ceru, ka te bez ķieģeļa palīdzības reiz pieleks. bet tiešām - ja cilvēks jau pats ir tīrs mēsls vai idiots, viņš nemainīsies. pastāvēs, kas mainīsies?

and so the friend with the weed is always better

labs vakars Tavās mājās! vismaz es ceru, ka Tev tas patiešām ir labs.

skatos - pēdējais ieraksts ir bijis atkal sen, gandrīz pirms pusotra mēneša. un atkal pa vidu ir bijuši raksti, kurus centos rakstīt, bet katra doma aprāvās vidū. kā ar cirvi nocirsta. nekas nepierasts, drīzāk ļoti ierasta darbība man.

nemācēšu īsti stāstīt to, kas pa šo laiku ir noticis. daudz jau, bet kas tāds ievērības cienīgs... noteikti, ka nekas tāds īpašs. darba aizstāvēšana novadā, kur pat klasē rāva uz ģībšanu tik tādēļ, ka puisis no Engures stāstīja, kā tiek veidoti izbāzeņi no krabjiem. pirmo reizi dzīvē Maijai teicu paldies par to, ka mani bakstīja, lai pēkšņi neizdomātu pazust zem galda. dziedājām ar kori Māras Zālītes jubilejas koncertā, par kuru viņai nebija nojausma - patīkams pārsteigums viņai bija. toties es saņēmu no latviešu valodas skolotājas ģeniālus vārdus  -"Jūs izskatījāties labāk, nekā dziedājāt." iedvesmojoši, vai ne tā? lai nu kā, koncertstāsts "Pacel acis!" tiešām bija izdevies. martā jau devos uz atvērto durvju dienām LU HZFā. tā kā vilciens mani ātri nogādāja galapunktā Rīga, tad ar savu topogrāfisko idiotismu meklēju fakultāti. man jāsāk skatīties uz lietām, kas atrodas man pa kreisi arī, citādi dzīvē, ejot tikai taisni uz priekšu, kārtējo reizi apraušos un lamāšos kā vecs jūrnieks, kuram kāds nelietis ir nozadzis ruma pudeli. pēc tam nonācu arī pie vēl kāda secinājuma - ja uz Pļavniekiem došos hipijkleitā dienā, kad viss ir apmācies un smidzina smalks lietus, es tiešām iegūšu šoka pilnus acu skatienus. sapratu, ka manis izvirzītajai teorijai par puišiem, kuriem ir brilles, būs noteikti būs kādas radošas izpausmes, piepildījās. es joprojām pati nesaprotu, kā nonācu līdz šādai teorijai, bet tā, kā parasti, vienkārši notika. "tā vienkārši notika" vismuļķīgākais vārdu salikums. tik bieži lietoju šos vārdus, ka tie izklausās pēc sevis žēlošanas, lai vēlāk nebūtu jautājumu un turpināts iesāktais temats, jo tad tas temats, kurš tika iesākts, noteikti ir sāpīgais temats, kuru ir vēlme pēc iespējas ātrāk beigt, lai neietu tiešām uz sirdssāpēm. sava veida izvairīšanās, vai ne? kaut kā jau ir jābeidz runāt par tematiem, kurus atcerēties nav vēlme. bet vispār lietas, kuras tiek noraktas un vienkārši apspiestas, vēlāk ļoti nepatīkami vazājas zemapziņā. varētu pat teikt, ka viss, kas reiz tika apspiests, ir nejauki zombiji, kurus neesmu iemācījusies apkarot. ar laiku viss, ar laiku. varbūt.

pēc šodienas kārtējās ārsta (LOR) vizītes, kad protams, neko iepriecinošu nesagaidīju sapratu, ka būšu spiesta iztikt pēc operācijas. pēc pāris gadiem. bet pēc pāris gadiem būšu studente. tad arī nebūs nekāda nauda operācijai. un tagad,... tagad vienkārši jāizliekas, ka viss ir kārtībā, ka es varēšu, kārtējo reizi, iztikt pēc tā, kas patiešām ir nepieciešams. sad as fuck, bet pāris gadu laikā es sāku mācīties dzīvot tā, kā nedrīkst - izlikties, ka viss ir lieliski, kaut patiesībā aiz tā "lieliski" drausmīgi gribas kaut mēnesnīcā. ja vien ārsta ziņas būtu vienīgās, kas riņķo pa manu prātu cik gan tas būtu lieliski! bet, tā jau dzīvē nenotiek. lai saņemtu labas ziņas, ir jāiet cauri ērkšķiem, jāguļ nātru un stiklu pilnās bedrēs, jākrīt, jāklūp un jācieš ļoti daudz. to esmu sapratusi. lai notiktu kaut kas patiešām labs, ir jācieš ļoti daudz. patiesību sakot, neko labu neesmu dzirdējusi gandrīz vairāk kā pusgadu. paspēju pierast, ka ne visiem kaut kas labs ir paredzēts. tādēļ kuļos tālāk. tiesa, daudz laika pavadot pie mācību grāmatām un kladēm, lai nepievērstu tam uzmanību.

mājupceļā no poliklīnikas atcerējos arī to, ko man daudzi ir teikuši - ja viss tas, kas ar mani / manā dzīvē notiek, tad ir pienācis laiks kaut ko MAN mainīt. nu tad tā, mīļie mani, jūs varētu pastāstīt to, kā tas ir iespējams, ja tiešām ir tāda bedre, no kuras vienkārši nevar izrāpties un virve arī ir sairusi. kā ir iespējams mainīt kaut ko, ja visas prioritātes, kuras man ir bijušas svarīgas, ir jāliek otrā plānā, pirms tam palīdzot citiem? kādā veidā es kaut ko varu iesākt? 

un, ņemot vērā to, cik bieži kas tāds bijis jādzird, tas ir tas iemesls, kādēļ daļa cilvēku ir palikuši vecajā gadā. nav iedvesmojoši, ja blakus ir kāds, kurš, vārda tiešā nozīmē, kļuvis par mēslu, nemitīgi atkārto, ka ir jāmainās un man (un tikai vienīgi man), tad rodas vēlme acīs paskatīties un pasmaidīt, sakot - lai mēs būtu vienlīdz lieli mēsli? patiešām vēlos saprast, kādēļ mūžīgi pievelku tādus cilvēkus, kuri ir tādi - nelietīgi izmantotāji, liekuļu un tādi, kurus vienkārši svītrot ārā no savas dzīves lapaspusēm. protams, sāp tas, ka kāds jāsvītro ārā, bet ja es tāda, kāda esmu, neesmu vajadzīga, tad vienkārši nav citu iespēju. jāstrādā un jākāpj pāri dažiem līķiem, kuri sākuši pūt, jo kāds nav paspējis tos aprakt. šis "kāds" laikam esmu vien es pati.

varbūt rītdiena būs gaišāka. 

un varbūt - arī nedaudz skaistāka.

tādēļ - arlabunakti, jo miegs palīdz nedomāt. tiesa, tikai uz dažām stundām.

tā mana melnā rutīna

neesmu bijusi savā 'istabā' jau vairāk kā mēnesi. reizes sešas esmu mēģinājusi te ielikt ierakstu, bet tāpat izdzēsu un aizgāju gulēt. as always, right? right.

tātad, 

pa mēnesi ir noticis daudz. aizstāvēts zinātniski pētnieciskais darbs, kurš tika novērtēts uz 9 un sūtīts tālāk uz novadu. neesmu par to priecīga, jo atkal mana balss kaut kur pazudīs un bubināšu kaut ko zem deguna.

joprojām gribu ar lāpstu pa kaklu iekraut pāris cilvēkiem par to, ka uzskata, ka es tieši uz tiem konkrētajiem esmu dusmīga. tas nekas, ka man darbu ir tik daudz, ka ārdos uz puspasauli. 

secināju, ka 24 stundas pietiek dienā.. ja tu, cilvēk, neguli. ja divas naktis nav gulēts, trešajā labāk spogulī neskatīties. īpaši tad, ja jāmocās ar temperatūru.

joprojām uzskatu, ka Valentīndiena nekam neder.jāmīl ir katru mīļu dienu, ne tikai vienu reizi gadā! 

un jā, tā ir slikta ideja man dot kokteiļus ar šņabi. gandrīz sāku rakstīt muļķības caur īsziņām. vienu izdarīju, bet ko nu vairs. vairāk jau šokē tas, ka tas cilvēks man atbildēja. tikai man nebija vēlme turpināt sarunu, ja pats nespēj tādu uzturēt. ja cilvēks saka vienu, dara otru aiz muguras, tad tiešām ir tā vēlme kārtīgi iekraut ar lāpstu. kādu mācību iegūtu.

ja vien jūs spētu iedomāties, cik ļoti man pietrūkst sarunu.. par dzīvi, par iespējām, par sapņiem un cerībām. ja vien nebūtu bailes runāt, tad runātu. bet nav jau vairs vērts. kārtējo reizi jāpierod, ka tomēr cilvēki mēdz būt vislielākās pēcpuses Visumā.

bet vismaz viens smaids rada divus smaidus pretī. man tiešām šķiet, ka brīžiem šī dzīve ir sasodīti skaista.

sabiedrības plikumi

ja kādreiz tikšu pie morfija (kurš man šobrīd ir pat ļoti nepieciešams), rakstīšu par sarkaniem vienradžiem, kuri dzīvo uz jumtiem, pīpē zālīti, dzer sarkanvīnu un greipfrūtu tēju. neviens taču nav iedomājies, ka tādu nav. tādēļ radīšu savus sarkanos vienradžus, kuri būs lielākie bohēmisti, kādi vien ir dzirdēti! šie vienradži varētu būt tie, kas spētu aizpildīt sabiedrības plikumus.

say it's okay not to be okay

jāsāk ar sveicienu Jaunajā gadā, jo to es vēl neesmu izdarījusi. tātad - sveiciens Jaunajā, Melnā Pūķa gadā!

ceru, ka šis gads ir sagaidīts ar pozitīvām emocijām un tiešām jaukiem cilvēkiem blakus.

šo gadu, tāpat kā divus iepriekšējos, sagaidīju pie Līgas. šoreiz bija sajūta, ka mēs drīzāk līgojam un jāņojam, ne Pūķi gaidām. bet neskatoties uz to, ka gulēju es četras stundas un pēcāk garlaikojos viesistabā pie E! kanāla, Jaunais tiešām sagaidīts ar lielu jautrību un jā, tīri interesantiem un ģeniāliem momentiem, kā, piemēram, dzelteniem cūciņu bokseršortiem dažādās pozās. 

un nekad nepieļaujiet to, ka ir kāda ārsta kļūme, kaut ko nepamanot. pie pašreizējā murga pievienojas nākamais. kā es tikšu galā, es nezinu. zināt īpaši arī ne. šoreiz būs grūti. bet būs jātiek galā. vismaz zinu vienu - pēc kaut kā patiešām pretīga un slikta, nāk kaut kas labs. ar ilgu gaidīšanu, bet nāk. varbūt. ja pirms tam nepiesteidzas nākamās sliktās ziņas. it kā esmu pieradusi pie tādām, bet katra nākamā reize, kad tādas izdzird, rodas sabrukumi - gan fiziski, gan morāli. pieradums, pieradums. tādēļ daži saprot, kādēļ tik nepierasti dzirdēt kaut ko labu.

bet neskatoties uz visu.. es tomēr esmu te. klumpačoju pa pasauli, guļu pļavā un saldēju nieres, kā arī izstaigāju vietas, kuras nebija izstaigātas kopš vasaras un pat bērnības. pastaiga ar suni izvērtās nelielā atmiņu pārskatīšanā. ziniet, kā ir ar atmiņām? - tās nepagaist. tās uz brīdi tiek aizmirstas. un tad kaut kas tās atsauc atmiņā. gan patīkami, gan tomēr - skumji.

un otrdien iekāpju savā pirmajā pilngadībā. īpašā sajūta tā kā nebūtu. ir tā, ka atkal palieku par gadu vecāka. un īpaši gudrāka nekļūstu. sēžu tajās pašās bedrēs, kur esmu sēdējusi.

un vēl - pēc mēneša ir diezgan nopietna konference - jāaizstāv savs Zinātniski Pētnieciskais Darbs, kuram, ziniet, nekas neiet uz priekšu, ja neskaita to, ka ir savākta informācija darbam. par to, ka viss jāsaliek kopā Word'ā, pat domāt negribas. tādēļ, pirms darba prezentēšanas, lieti noderēs 100 grami kaut kā stipra, jo nervi aizlēks prom un pametīs mūs abas ar Maiju aktu zāles vidū. bet ZPD nolikums, kādā kārtībā visam jābūt un kam, ir pilnīgs kosmoss. viss kaut kas iekšā un pārāk plaši, lai saprastu, ar ko vispār ir jāsāk.

tādēļ - mīļie lasītāji, kuriem ir ZPD februārī - V E I K S M I! tā būs ļoti vajadzīga!