pūš no ziemeļiem vējš, un no ziemeļiem nākam mēs... klausos Vēl vienu kluso dabu. tik ļoti pietrūkst mierīgas mūzikas. pietrūkst nedaudz arī miega, kura šajās dienās bija maz. un būšu pavisam atklāta - pietrūkst laiks. nopietni, 24 stundas diennaktī ir par maz, lai izmācītos, atpūstos, mācītos un varētu izgulēties. joprojām meklēju ideālo variantu, zelta vidusceļu, lai vienkārši visam pietiktu laika, lai nebūtu sasodītu problēmu ar piecelšanos no rītiem, kad nav vairs laika, lai pagatavotu kafiju. ja pietiek laiks, lai pagatavotu kafiju, tad nebūs laiks, lai to mierīgi izdzertu un izbaudītu tumšos rudens rītus. galu galā, sasodīts, es nezinu, ko iesākt!
jā, rudens kā rudens. rudens ir iestājies. sēta smaržo pēc mitrām kļavu lapām, āboliem kastēs pie mājas un smaržo pēc lietus. rīti ir pilni ar krēslu, vakaros jau ātri iestājas tumsa. sveces, tēja, miers. izskatās, ka vēl kādu brīdi man būs jādzīvo tīrākajā skriešanā, bet esmu jau pieradusi. gribu lēkāt pa peļķēm, gribu vārtīties kļavu lapās, gribu pēc tam sildīties zem segas ar karstu tēju. joprojām vēlos sēdēt uz jumta un smieties par visu, kas notiek.
šodien sapratu, ka man tomēr patīk runāt. es varu runāt mierīgi, man vairs nav iebildumu. varu runāt, neizvairos no tā. pat no sevis neizvairos. esmu es.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru