jo biežāk runāju, jo viss kļūst nesaprotamāks. toties es pārdomāju daudz vairāk. par tiem cilvēkiem, kas bija reiz mani draugi, bet kuri kļuva par tiem, kas paiet uz ielas garām, neatskatoties. par tiem, kas reiz bija vissvarīgākie, bet tagad kļuvuši par svešiem.
jo vairāk runājam, jo vairāk pārdomāju.
vēl pārdomāju to, ar ko šodien saskāros. par visu to labā novēlēšanu. un pieklājību, kas ved iekšā mēslu bedrē. jau sen runāts par šo visu, bet tās ir lietas, kas negrimst. kāds laikam pasviedis to oranži sarkano glābšanas riņķi, līdz ar to - tiek biežāk pieminēts. jocīgi tā, bet tā jau tajā dzīvē ir. kāds tiek glābts ar riņķi, kādam iekrauj ar boju, lai to neizglābtu. pilnīgi normāls dzīves modelis. mūsdienu modelis.
šobrīd uz mana galda atrodas karsta tēja. lielā, puķainā krūzē. krūze tika pirkta par smieklīgu naudu - par 49 santīmiem. bet patīk tāpat.
šodien tā arī nesapratu, kādēļ vispār uzturu šo emuāru, ja īsti nerakstu. bet man vienmēr ir vajadzīgs kaut kas, pie kā sevi noturēt, lai viss turpinātos. savā ziņā - iesāktais jāpabeidz. bet šajā gadījumā - iesāktais tikai turpināsies.
modinātājs uzlikts uz 7:30. tas ir tā normāli, lai pirms vilciena, kas iet īsi pirms pusdivpadsmitiem, varētu vēlreiz pārskatīt līdzņemamās lietas, pārskatīt, ko vilkt, izmazgāt matus un justies kā cilvēkam, izbaudot rītu un karstu tēju. ak jā, rīt pēc diezgan ilga laika, dodos ciemoties uz Rīgu. patiesībā, patīkams satraukums, jo pēdējo reizi, kad biju ārpus Tukuma robežām, braucu ar kori uz jaukto koru salidojumu "Mēs lidosim!" Saldū.
tādēļ pašsaprotami ir tas, ka priecājos atkal kaut kur doties ar vilcienu.
un..
patiesībā, lai arī kāda šī nedēļa ir bijusi... esmu sapratusi, ka svešiem cilvēkiem brīžiem var nedaudz vairāk uzticēties nekā tiem, ar kuriem tu nepārtraukti esi kustībā. tas laikam ir šīsnedēļas lielākais pozitīvs.
arī tas, ka vienmēr būs kāds, kuram nebūs grūti uzklausīt pat lielākos sviestus no dzīves līkločiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru