tieši tā, dzīve sākas aiz palodzēm. ir tikai jāsaņemas lekt ārā no ierastajiem logu rāmjiem, lai ļautos dzīvei.
ja, es sāku biežāk ienākt šeit. žēl, ka tikai juceklis ir tāds, ka nerakstu neko. man šķiet, ka savā prātā esmu izfantazējusi visu, tikai neesmu to visu datējusi. parasti konkrētajā brīdī nav vēlme runāt, kur nu vēl rakstīt. vai arī dusmas ir tik lielas, ka nav vēlme izgāzt žulti uz visu pasauli. jāmāk sevi savaldīt.
tātad, kā man iet?
paldies, man iet. ļoti lēni, stāv viss uz vietas un tā. kā parasti, nekas. ir tikai viena lieta, par kuru šodien tā aizdomājos,kad devos uz skolu. respektīvi, tad, kad esmu atvērusies visam jaunajam, dzīvoju tā, kā visu laiku man vajadzētu dzīvot... eņģelīši sadodas rokās un piekāš. tad, kad patiešām priecājos, ka kaut kas notiek uz labu, notiek viss pretējais. darbi, darbi.. kā jau ierasts. tikai šoreiz pat ieķērās tā neizdošanās. jā, varbūt vienkārši nav lemts... bet, sasodīts! - tas ir sasodīti kaitinoši, ja mūžīgi tā notiek. sapriecāties un sēdēt atkal uz zemes, saprotot, ka tiešām ir tik daudz lietu, kuras tiešām nevēlas notikt, piepildīties un vienkārši būt. tad kas vispār grasās notikt... ja notiks? ja notiek kaut kas pozitīvs, tad būs pūliņi, lai nekas nebūtu īsti pozitīvs.
es pārāk daudz domāju. es nedrīkstu domāt par to, ko man pastāsta. nekad neesmu drīkstējusi, jo tās lietas, ko uzzinu - vai nu paceļ... vai grūž bedrē, no kuras piecēlos. šoreiz - grūž bedrē, jo es domāju, ka tomēr cilvēki ir labi. kārtējo reizi kļūdījos. it kā dabiska lieta, bet tomēr, ja tu saproti, ka esi izmantots līdz pēdējam, šaubos, ka tu vēlies vēl par to cilvēku ko dzirdēt, kur nu vēl redzēt. ir jāsaņemas, zinu. bet es esmu saņēmusies. es zinu, ko vēlos... kad pēdējo reizi bija tā, ka es skaidri zināju to, ko vēlos no visas sirds? labu laiku atpakaļ.
skumji.
skumji ir tas, ka cilvēkiem ir tendence pārvērsties tādos, ka kauns atcerēties, ka vispār viņu pazini. ja pazini.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru