sarunas sarunu galā. galu galā, esmu četriem cilvēkiem uzticības persona. sava veida psiholoģe esmu, jo šobrīd esmu tā, kas divus cilvēkus velk ārā no viņu pašu dzīvēm, kuras viņi vēlas aizmirst, dzerot. lai arī cik tuvi un labi būtu draugi, gribas viņus sist par to, ka alkohols šobrīd ir vienīgā izeja.
lai nu kā, vienas sarunas dēļ, atcerējos oktobri. precīzāk, vienu oktobra vakaru pie Annijas. asaras acīs, pinkšķēt gribas kā ellē, toties bija šampanietis un paprikas sērmuškas. tajā nedēļā vienīgais cilvēks, kas man bija blakus, bija tieši Annija. tādēļ man joprojām ir neizsakāmi liels paldies viņai par to. it kā nekas liels, bet tomēr, tas bija kaut kas nozīmīgs man.
citādi, viss ir pa vecam. esmu spiesta pakļauties visam tam, ko es nevēlos. tas tiešām spēj izvest no pacietības, ja mūžīgi jādara tas, ko liek vecāki. protams, turos pretī tam visam, bet tomēr ir lietas, kurās viņi atsakās man piekāpties un saprast, pie velna, cik ļoti tas var riebties. cik ļoti gribētos vienkārši no rīta pamosties un kaut kur braukt prom. bet nevar. tikai tāpēc, ka neveicas darba meklējumos, līdz ar to - atkarība no labvēlības. dzīve mazpilsētā tiešām nekam neder. ne šeit ir izaugsmes iespējas, ne vienkārši justies labi. vien mierina doma, ka pēc gada viss būs pavisam savādāk. pārmaiņas būs. ar pozitīvu attieksmi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru