(7.08.)
paspēt sevi apbēdināt, likt kārtējo reizi vilties... var ļoti ātri. šovakar man tas prasīja precīzi 5 minūtes. un noteikti, ka būs ilgi pārdzīvojumi. man bērnībā Ganga teica, ka es visu pārāk ņemu pie sirds. viņai joprojām ir taisnība, viņa nekad nekļūdījās, kad runāja par mani.
(9.08.)
cik ilgi cilvēks cīnās? cik ilgs laiks nepieciešams, lai pateiktu, ka viss ir kārtībā; ka nav jāuztraucas? kāpēc nekas neizdodas un kādēļ ar visu ir jācīnās vienatnē?
agrāk bija vieglāk cīnīties ar visu. tagad vienkārši nolaižas rokas un gribas pārvilkt segu pāri galvai. ar laiku cīnīties kļūst grūtāk un grūtāk. es zinu, ka nekļūs vieglāk, bet man jau vairs nav spēka cīnīties par to, lai es spētu dzīvot kā cilvēks.
(11.08.)
ārā līst lietus. smalkam lietus lāsītēm, kas ik pa brīdim piekļaujas loga rūtij. aukstas, maigas un vientulīgas lietus lāses, kuras sevi atdod zemei.
palēnām sākas rudens. vasaras vakari manāmi kļūst vēsāki, ātrāk satumst. rodas arvien lielāka vēlme pēc pleda un termosa ar karstu tēju. rodas vēlme ieritināties blakus kādam un vienkārši gulēt, bet realitātē - nav neviena, kam varētu tā vienkārši pieglausties klāt un gulēt. es zinu, ka tā ir labāk. labi, es vairs nezinu, kā ir labāk. varbūt, ka nemaz arī neesmu zinājusi. esmu vienkārši dzīvojusi ar sajūtām.
es, laikam, gaidu nākamo nedēļu. un aiznākamo. viss. tas laikam arī ir viss.
"mēs kāpsim tikai uz augšu, lai kristu tikai uz leju, un, pirkstu kauliņiem knaukšķot, es sagrābšu tavu seju"
- K. Elsbergs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru