cik jocīgi klausīties dziesmās, kas vēl, salīdzinoši nesen, tik daudz ko nozīmēja. cik daudz pirms gulētiešanas galvā nav skanējis kādas dziesmas meldiņš, cik bieži nav dungotas dziesmas, kamēr sēdēts uz palodzes vai siena zārdiem ar tējas krūzi rokās. un tagad, tās dzirdot, sajūtas nav saprotamas. ir brīdis, kad nesaproti - vai maz vēlies šīs dziesmas kādreiz vēl dzirdēt. varbūt tikai aiz pieklājības pret sevi jeb tomēr atmiņām. sirdsapziņa neatļauj kaut ko aizmirst.
uz galda stāv krūze ar kūpošu tēju tajā. zaļo. "Fantāzija". šodien šī ir pirmā, kas tiek pagatavota. sen nebiju izjutusi tādu mieru, kādu šobrīd jūtu mājās. nav strīdu, nav pārmetumu. ir klusums. ir tikai mūzika, sienāži, svaigs gaiss un sen nebaudītais miers. sajūta ir tāda, kā Metallica's 'Nothing Else Matters' trauslajā un maigajā mūzikā - patīkama bezgala. un tad iezogas nesaprotama pārliecība, ka viss, kas notiek, notiek par labu pārmaiņām dzīvē, kas, protams, ar pozitīvu attieksmi, ir labas. saprotams, ka es esmu parādījusi, cik liela pesimiste mēdzu būt. jebkuram cilvēkam ir savs mērs, kad nespēj vairs izturēt lietas, kas pat tuvu nav labām. gan ar laiku viss būs labi. gan jau.
esmu aizmirsu to, kāda ir sajūta tad, kad guli pļavā un vienkārši skaties mākoņos. esmu aizmirsusi to sajūtu, kad nav jāraizējas par kaut ko. vienkārši gulēt pļavā un aizmirst par apkārt notiekošo. aizmirst par cilvēkiem, lietām, sevi. būt tikai un vienīgi pļavā, kur apkārt ir vien sienāži un miers.
ir tikai viena lieta, ko es vēlos vēl šovasar baudīt - palikt pa nakti pie jūras, ietinoties pledā un dzert tēju no termosa.
šodien, tāpat kā pagājšsvētdien, pēcpusdiena tika pavadīta pie jūras. šobrīd jūtos relaksējusies no ūdens tuvuma, jūras šalkoņas un mierīgās pēcpusdienas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru