gribu baltu mežģīņu kleitu. gribu daudz liliju. galu galā - pat vēlos viņu. vēlējos agrāk, izrādās, arī tagad ir tāpat. un viss, kas bijis pa starpai, kaut kā šķiet tagad maznozīmīgs, ja tiešām ir gandrīz tas "es gribu!" bet gribēt, protams, nav kaitīgi. gribēt var uz velna paraušanu! - tikai, vai tas būs tā vērts, ja šobrīd tas ir zināms tikai no manas puses? kārtējo reizi jāsaka tas teiciens - dzīvosim, redzēsim. bet neziņa iekšēji nogalina. palēnām vien.
un pirms gada viss bija pilnīgi savādāk... bija kaut kā jauna sākums, kurš nebija arī ilgs. patiesībā, esmu pat priecīga, ka ir tā, kā ir tagad. redzamas ir cilvēku patiesās sejas. ir redzams, ko kādam nozīmē vārds "draugs". brīvības sajūta par katru izvēli ir neaprakstāma. uz dzīve ir jābauda - cauri asarām un arī smiekliem. kas gan tā būtu par dzīves baudīšanu, ja nebūs asaru?
izdomāju, ka šai vasarai ir jāsmaržo pēc vēsa gaisa, pēc tikko pļautas zāles un siena, pēc draugu smiekliem un mūzikas, un zaļumballēm.... un jauniem sākumiem, kuriem nebūs beigu.
pavisam oficiāli varu pateikt, ka neviens albums šovasar nespēs stāties pretī Prāta Vētras "Vēl Viena Klusā Daba", jo šis albums piestāv vasaras naktīm, kad ir neērti naktī gulēt, jo ir gaišs un gaiss - neaprakstāmi burvīgs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru