ir viena lieta, ko es labi atceros no marta tikšanās, kad skolā bija žurnāliste Laura - ka nekad nevari zināt, kas notiks, pat ja tev kāds sāks sekot twitterī. tiesa, pozitīvā nozīmē. viņas gadījumā tas bija kāds jauns sižets un jauni kontakti, toties man viss ir savādāk - vienkārši jauni kontakti intereses un pārsteiguma pēc. tas tā, iesākumam.
šī nedēļa ir bijusi tieši tāda, kāds bija mans pirmais pavasara tauriņš - raibu raiba. sākot ar laisku nedēļas nogali, kur mācījos dzīvot bez steigas, turpinot ar milzīgām sēnēm lietussargu izskatā un iejušanos studenta ādā, kad semināra laikā meditatīvi jāietur zupas pauze. turpināju ar jauniem iespaidiem un iespējām. vai iespējām atradīsies arī pielietojums dzīvē, to vēl tikai manīs. tādēļ, tagad viss, ko varu darīt... ir vienkārši gaidīt un skatīties, kā viss turpināsies. tādēļ mierīgi varu malkot tālāk savu tēju un gaidīt.
rīt būs svētdiena. un šī būs pirmā svētdiena, par kuru es priecāšos. ziniet, kādēļ? - viena murgaina nedēļa būs pagājusi. pēc tā, ko šonedēļ esmu uzzinājusi, nepavisam negribas ticēt, kas notiek. ka cilvēks, kurš rādīja ceļu mākslā, ko sniedz mūzika, vienā brīdī cīnīsies par savu dzīvību. cilvēks, kurš pats ir centies man palīdzēt ar veselību. un tad atkal var nonākt strupceļā un cenšoties saprast, nu kāda sasodīta velna pēc notiek tā? tomēr viss ir bāžams tikai vienā atvilktnē - zem nosaukuma "dzīve". un vienkārši jāaizbildinās ar frāzi "tā vienkārši notiek". starp citu, jo biežāk šo frāzi izmanto, jo trulāka un nožēlojamāka tā sāk šķist. derētu atrast kaut ko jaunu saviem aizbildinājumiem. ar laiku, ar laiku. haha, varbūt.
pirmā lieta, kas jāsāk īstenot - sākt izmantot mazāk sarkasmu. bet sarkasms ir pārāk jautra padarīšana, ka grūti atteikties.
ā, šodien rakājos adresēs, kas ir saglabājušās un uzmetas uz kādu atslēgas vārdu. loze krita emuāra vietnei, kuru raksta (vismaz rakstīja) kāds mans draugs - nu patiesībā es īsti, nezinu, vai esam joprojām sava veida draugi, bet tas tā - no off topic tēmas. pārlasot ierakstus, atdūros pret vienu, kur bija dzejolis, no kura izceļas tieši divas rindiņas : "Atrodi to kripatiņu dzīvei, / Kas dos ko vairāk nekā es." centīšos nebūt egoiste un nedomāšu, ka tas tika tēmēts uz mani. the reason why tas izcēlās, ir pavisam vienkāršs - mūsos visos ir tas "viņš ir labāks par mani, ko tad es" jeb pasīvais un pelēkais latvietis. tas ierastais latvieša modelis. neviens neuzdrošinās atzīt to, ka mēs jau esam pietiekami labi. ka sniedzam maksimāli to visu labāko. tik ņerkst, ka cits būs labāks. mīļie mani, kā audzinātāja teiktu - cuncuriņi, nelieciet sevi zemāk. ja kāds jums no sirds saka, ka viss tiešām ir tā, kā vajag, tad noticiet. ir lietas, par kurām tiešām nespēj melot. patiesībā, gribās ticēt, ka nevar melot. ja cilvēks ir mēsls, tad to pateiks acīs.
un man vienkārši gribas ticēt, ka visi cilvēki ir labi. kaut sirds dziļumos. tomēr es neticu līdz galam. tāpat kā atļaujos pārtraukt sevis izmantošanu. patiesībā, ceru, ka te bez ķieģeļa palīdzības reiz pieleks. bet tiešām - ja cilvēks jau pats ir tīrs mēsls vai idiots, viņš nemainīsies. pastāvēs, kas mainīsies?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru