esmu izdarījusi to,ko jau sen vajadzēja izdarīt. jā, es beidzot sadedzināju dzejoļu kladi un trīs stāstu klades. un nenožēloju. drīzāk - tagad jūtos daudzreiz labāk. sadedzināju arī dienasgrāmatu. sadedzināju savu pagātni,kuru nevēlējos paturēt pie sevis. un savas muļķības vismaz kaut kā var aizmirst. nu, nedaudz. ļoti nedaudz.
un šobrīd es vēlos ticēt tam,ka viss, kas notiek, notiek uz labu! beidzot jātic.
naktīs turpinu negulēt. ne vien tādēļ,ka kaklā būtu tā interesantā sajūta - ka caurule būtu iedurta krūtīs, bet tādēļ, ka nemiers neliek mieru. un tam,ka sirds pilienos ir liels daudzums nomierinošo zāļu, ir meli. nu vai arī man ir pagadījušies tie kreisie, jo nepalīdz. ne sirdij, ne aizmigšanai. kur nu vēl mierīgam prātam.
vispār, prāts kādreiz ir mierīgs?
un galu galā - es vēlos tējas sarunas par dzīvi, kā tādu. brīvlaikā?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru