song for your soul

vismīļākie Ziemassvētki man bija pirms trim gadiem - 2007.gadā. tad brālis vēl mācījās un bija jābeidz skola, bet viņš vēl strādāja Rīgā. sanāca, ka viņš arī tad strādāja - 25.decembrī, bet vakarā brauca pie mums nedaudz pasvinēt svētkus savās mājās, jo Ziemassvētki tomēr ir ģimenes svētki, kad visi ir kopā. atbrauca ar Rafaello kasti un vīnu, un tad visi sēdējām - oma, mamma brālis un es, pārrunājām daudzas svarīgas un nesvarīgas. bija tik mīļi, jo ilgi vēl nosēdējām augšā, līdz kādiem pusvieniem noteikti. tad bija tik jauka kopības sajūta - visi kopā, ir viss! 

ko es ar šo vēlējos teikt? - Ziemassvētki ir ģimenes laiks. laiks, kad tiešām visiem jābūt kopā.lai arī kuros citos svētkos nebūtu, bet Ziemassvētkos ir jābūt kopā. tie arī ir gada klusākie svētki. ģimene ir svarīga, lai arī ko citi teiktu. un kāda nozīme tam, ko citi saka? svarīgi ir tas, kas ir svarīgs tev  -ģimene taču tev ir svarīga, vai ne tā? atzīšos, Ziemassvētki man nepatīk. tā vienkārši ir sagadījies. nav man vairs tā svētku īpašā sajūta, kāda bija bērnībā, kad gājām uz mežu pušķot eglīti un skaitīt pantiņus pie tādas eglītes. un šogad - kad omas vairs nav, nav pat tā sajūta, ka vēlētos tos svētkus īpaši. oma tomēr bija visu balsts, cilvēks, kas visus turēja kopā, bija visiem mīļš cilvēks... būs dīvaini pušķot eglīti, kad nebūs viņas vērtējums tam visam. šogad viss ir dīvaini. bet tāda jau ir dzīve... nāvei neko nevar padarīt. tā ir un viss. jā, man sāp tas, ka omas vairs nav. jau pusgadu. sāpes ar laiku mazināsies,  tikusi jau pāri esmu, bet tomēr... viņas visiem pietrūkst. to jūt, ka viss ir izmainījies. pat mājas aura, kopš viņas vairs nav. jocīgi, tā nu tas ir.

tādēļ - svētkus pavadi kopā ar sev svarīgiem cilvēkiem, jo zini - viņi mīl tevi, pat ja to nesaka. tas ir jūtams, tas ir saprotams...