lampiņas mirdzumā atspīd kāda smaids

bet tomēr šis ir tikai ceļojums pagātnē, atmiņās.
šodien, kad kārtoju bildes albumā, uzdūros visam, kas bija noticis - kad smējos, kad smaidīju, kad raudāju, kad dusmojos. es uzdūros visam, kas veidoja mani, manu personību. manu smaidu, manas asaras, manus pārdzīvojumus. MANI. albumu esmu sakārtojusi un pārdomāju pagājušo vasaru. bija taču tik labi.
kas notika, es pati nesaprotu.
kādēļ šim gadam bija jāizvēršas tik pretīgam, ka es nespēju pateikt, ka šis gads bija labs manā dzīvē? kāpēc? kāpēc...
šogad neizdarīju nekādu spēcīgu kļūdu, par kuru sevi varētu šaustīt un sev pārmest visu, ko esmu izdarījusi vai neizdarījusi, bet cietu ļoti. labi, paldies, man ir dota dzīvība, bet ar to vien nepietiek. jā, cilvēkam nekad ar kaut ko vienu nepietiek un cenšas iegūt vēl kaut ko klāt. un ziniet? - pareizi dara tas cilvēks. viņš izvirza sev mērķi tiekties. tiekties pēc saviem mērķiem, tiekties pretī saviem mērķiem. un nevar pārmest kādam, ka viņš kaut ko vēlas, jo cilvēkam ir svarīgas viņa vēlmes, jo tas veido viņu pašu.
nedaudz novirzījos no paša temata, bet sapratāt to, ko es rakstīju? es ceru.
protams, kādam citam ir vēl grūtāk kā man, bet es neteiktu, ka man arī būtu viegli. neviens nevar iedomāties to, ka ir tad, kad nav vairs spēka cīnīties, lai būtu viss kārtībā. lai būtu veselība beidzot tāda, kā visiem normāliem cilvēkiem. pat tad, ja neesmu normāla, es vēlos būt tāda, kā visi pārējie - ar sakārtotu dzīvi, domām, veselību, mācībām. es nečīkstu. man riebjas tas, ka daudzi nesaprot to, ka ir tad, kad gribasspēks vairs nav. es zāles nedzeru, jo nav jēgas. patiešām. es varu dzert, varu nedzert. tāpat nekas neizmainās. un kāda jēga aizbraukt uz Torņakalnu pie daktertantes, lai dzirdētu varbūtību?

man nepatīk būt tāda pesimistei, bet ne vienmēr tas optimisms būs.

apinītis

• sakārtota istaba (done!)
• ieslēgtas lampiņas, lai smukāk un patīkamāk (done!)
• svētdienas nodarbes sevis labad (done!)
• vakara tēja (still loading)
• sim karšu pārlikšana no viena telefona uz otru (done!)
• modinātājs (done!)
• sakārtots prāts (error)

 cik patīkami pēc ilgiem laikiem paņemt segu, ieritināties dīvānā, paņemt netālu esošo žurnālu, ieslegt lampu un izbaudīt klusumu, kas sen nav bijis.
sapņos turpinu skriet. krāsas nesaskatu. huh?

MERRY CHRISTMAS, EVERYONE!

pag, tie šogad daudziem nav laimīgi. bet tomēr - priecīgus un laimīgus svētkus par spīti visam. ja nav šogad šie svētki laimīgi, tad visi pārējie būs. nedrīkst būt nemaz savādāk, kaut brīžiem viss ir pavisam savādāk un nav tā, kā vajadzētu būt.

svētu sajūtu varu mērīt Sibīrijas mīnusos. jā, tiešām, tik ļoti es nevēlējos šos svētkus. nedaudz sajūtas bija tad, kad baznīcā trešdien dziedājām. un viss. un tās nebija pat 5 minūtes. jā, eglītes arī nav, jo brālis,redz, uz mežu negribēja iet sniega dēļ. labi, ir daudz, bet tomēr. viņam nekad neko nevajag. 

un es atkal biju aizmirsusi, ka man ir klase. nice. cik es jauka. bet šobrīd ir dažas problēmas, kas ļoti uztrauc, ka saprātīgi domāt negribas. 

rīt bliežu iekšā savu pasakveidīgo rakstu, pirms klade atkal mistiski nozūd, ka to darīja dažas stāsta lapas. 

jādodas atpakaļ rutīnā - jāiet gulēt - jānoguļ līdz 12'' dienā - jāsadzeras tējas - jātaisa lakats - atkal tējas - ūdens - miegs.

arlab-b-bunakti!

is that alright to feel used?

un atkal sēžu ar asarām acīs. varu vien pasmieties par to, ka man melanholija ir iepatikusies līdz pēdējam, ka man patīk mani dziesmu vakari, ka man patīk vientulība. man šķiet, neviens šobrīd nevar iedomāties, cik patīkami bija bērnībā paslēpties zem rakstāmgalda un tad šķita, ka neviens nevarēs tevi šeit, zem rakstāmgalda atrast, ka esi mācējis tik labi noslēpties no visiem pārējiem. un tad, kad tevi atrada, tad tu atkal biji priecīgs, jo tu zināji, ka meklēja, ka esi bijis vajadzīgs. 

man šobrīd ir šī vēlme paslēpties zem galda. vienkārši tāpat pasēdēt. kā agrāk, bērnībā. sēdēt savās atmiņās.

zinu, atmiņās sēdēt nedrīkst - bojā dzīvi, ja dzīvo vienīgi atmiņās, bet man ir vienalga - man manas atmiņas ir svarīgas, jo tie ir bijusi brīži, kurus ir vērts saukt par atmiņām. un nav svarīgi - labas vai sliktas, galvenais, ka manas.

melanholija grauž dvēseli un man šobrīd par to ir vienalga.

such a silent scream of yourself

"bet ko man darīt?"

"es nezinu.domā pati."

man patiešām ir noriebies domāt. interesē tas kādu? protams, nē. pēc šī vakara sarunas ar mammu, rodas vēlme paņemt segas un doties uz bēniņiem sēdēt un neko nedarīt, nesazināties, atslēgties no ārpasaules, noslēgties, izmest visas sakaru ierīces. un viss.

te tev nu bij' - parunājies ar mammu, ja? neko tas nedod. īsas, strupas atbildes un lielākā neziņā un nesaprašanā, kā pirms tam.

jēgas šeit nav.

leave lie to the liars!

krūze tukša, uzrauta uzacs. sakars?
protams, tā taču esmu es.
cilvēks, kurš atkal sācis baidīties no cilvēkiem. atkal, atkal. tas ir biedējoši. vakardiena biedējoša. rīts, pēc murgiem, biedējošs.
vai esi kādreiz no kāda tik ļoti nobijies, ka nespēj nekur iziet un labprāt paliktu turpat, kur esi?
huh?
viss šķiet pārāk biedējošs.

kāpēc tavas lūpas tā mazliet trīc?

cibric, cibric!

*fonā tiek uzliktas Dzelzs Vilka dziesmas un iet pakaļ pēc tējas*

šodien man bija sniega diena.un pamatoti - pie pagraba un šķūņa sniegs ir manā garumā. haha, jautri, patiesībā. pat nezinu, kas darās tālāk, bet stirnām ir ļoti grūti tikt. žēl viņu, bet tāda ir dzīve.

un ja godīgi, tad šobrīd varētu iziet ārā un sēdēt sniegā, skatoties debesīs. ārā ir tāds miers, tik jauks vakars... bet kurš tev dos? neviens, pareizi. jāgaida vien rītdiena, kad jāčāpo vien būs uz pilsētu, kur jānopērk papīri, lai izgatavotu kartiņu. skolā labdarības nedēļa, kurā jāpiepilda glābējpaka, kurai klāt jāpievieno kartiņa. un man pat ir ideja, kādu varētu izgatavot.

patiesībā, es nesaprotu, kādēļ rakstu šobrīd. te, tagad, šeit. manas domas ir.. idiotisms, manas domas ir pārāk nesaprotamas, lai kaut kas šobrīd būtu no manis saprotams. nu labi, mani reti var saprast, bet tomēr - tagad ir ļoti reti īpašs gadījums, ka nesaprotu, kā vispār šeit top teksts. automātiski, noteikti, ne? šobrīd patiešām nicinu savas domas. bet vismaz pa šo laiku mani mati izžuva. lampas tomēr silda (un žāvē!) lieliski.

ak jā, vai cilvēki patiešām ir jocīgi līdz pēdējam? vai patiešām man tikai tā šķiet? vai tiešām Ziemassvētki sastāv no tā, ka tīri maciņu ārā viss? mani vien šausmina doma, ka Ziemassvētku ballei vajadzīga kleita,bet neviena nav lētāka par divdesmit latiem. kur vēl tas, ka mammai tieši pirms Ziemassvētkiem jāiet auto apskate. tātad, priecīgus Ziemassvētkus! šeit runā mans brālis Ironija un Sarkasms kopā. bet man patiešām šķiet reti muļķīgs jautājums - ko tev uzdāvināja Ziemassvētkos? nu kam to? patīksmināties un palielīties? jūtos skopa. vai taupīga, neatšķiru atkal, bet man šķiet, ka svarīgāk ir ģimenes kopā būšana, vai ne tā? nē, es necenšos kādam nosist svētku garu, vienkārši, visi runā tikai par materiālām vērtībām, ne par ģimeni. der padomāt. varbūt šo visu man uzsit vēl vairāk tas, ka šovakar filmu skatījos pa TV1000. "Christmas Cottage" - pusi filmas noraudāju. zemteksts - gaisma un mīlestība ir mūžīga. un ne tāda mīlestība, kā 7.klases meitenes saprot (vai tomēr nesaprot).mīlestība pret sev tuviem cilvēkiem, cilvēkiem, kas viņiem dzīvē kaut ko nozīmē. un vispār, mīlestība ir ļoti dziļš jēdziens, kas jāizprot pašam. mīlestībai nav nekādu definīciju, ja vien definīcijas skaitās tas, ko tu sajūti. un tagad apjuku, -vai maz esmu pareizi uzrakstījusi teikumu.

ak jā, un viņš ir idiots. vai riebeklis. nu labi, abi divi kopā, pieskaitot vēl kādu mošķi, kas sanāk, kad sapārojas divas īpašības.

un kādas pēcpusdienas tējas laikā, ar Pečiņcuncuriņu, viņš tiks pārrunāts. lai gan, nav pelnījis, ka par viņu domāju un runāju (-šu.)

song for your soul

vismīļākie Ziemassvētki man bija pirms trim gadiem - 2007.gadā. tad brālis vēl mācījās un bija jābeidz skola, bet viņš vēl strādāja Rīgā. sanāca, ka viņš arī tad strādāja - 25.decembrī, bet vakarā brauca pie mums nedaudz pasvinēt svētkus savās mājās, jo Ziemassvētki tomēr ir ģimenes svētki, kad visi ir kopā. atbrauca ar Rafaello kasti un vīnu, un tad visi sēdējām - oma, mamma brālis un es, pārrunājām daudzas svarīgas un nesvarīgas. bija tik mīļi, jo ilgi vēl nosēdējām augšā, līdz kādiem pusvieniem noteikti. tad bija tik jauka kopības sajūta - visi kopā, ir viss! 

ko es ar šo vēlējos teikt? - Ziemassvētki ir ģimenes laiks. laiks, kad tiešām visiem jābūt kopā.lai arī kuros citos svētkos nebūtu, bet Ziemassvētkos ir jābūt kopā. tie arī ir gada klusākie svētki. ģimene ir svarīga, lai arī ko citi teiktu. un kāda nozīme tam, ko citi saka? svarīgi ir tas, kas ir svarīgs tev  -ģimene taču tev ir svarīga, vai ne tā? atzīšos, Ziemassvētki man nepatīk. tā vienkārši ir sagadījies. nav man vairs tā svētku īpašā sajūta, kāda bija bērnībā, kad gājām uz mežu pušķot eglīti un skaitīt pantiņus pie tādas eglītes. un šogad - kad omas vairs nav, nav pat tā sajūta, ka vēlētos tos svētkus īpaši. oma tomēr bija visu balsts, cilvēks, kas visus turēja kopā, bija visiem mīļš cilvēks... būs dīvaini pušķot eglīti, kad nebūs viņas vērtējums tam visam. šogad viss ir dīvaini. bet tāda jau ir dzīve... nāvei neko nevar padarīt. tā ir un viss. jā, man sāp tas, ka omas vairs nav. jau pusgadu. sāpes ar laiku mazināsies,  tikusi jau pāri esmu, bet tomēr... viņas visiem pietrūkst. to jūt, ka viss ir izmainījies. pat mājas aura, kopš viņas vairs nav. jocīgi, tā nu tas ir.

tādēļ - svētkus pavadi kopā ar sev svarīgiem cilvēkiem, jo zini - viņi mīl tevi, pat ja to nesaka. tas ir jūtams, tas ir saprotams...

krīt drānas un asaras

opā, decembris, bet šeit vel nebija nekas rakstīts. tā iet, kad brauc uz koncertlekciju un mokas skolā.

bet šodienas galvenais temats [cik nu galvenais, bet viņiem abiem gan ir diezgan svarīgs] ir smuki un apaļi 11 mēnesīši! bučas, jums, čabuļi!

tipiskās diagnozes Linda [nedaudz citēts Kripiņš un Līga] ir saķērusi dikti smuku angīnu, tādēļ vakar nogulēja un nosēdēja mājās, kamēr bija tik skaista saule. repsektīvi, man ir iekavēta angļu valoda, bet to rakstīšu pirmdien [jo man nav izvēles, jāiet uz skolu] pirms matemātikas konsultācijām 15:10. uh, jāsarauj un jāveseļojas.

vakar parunāju ar Līgu pa telefonu, savā ziņā, pēc seniem laikiem. tiešām, gandrīz smaidīju visu laiku. tik jauki parunāties.

tātad, ceturtdien, 2.decembrī, mums atkal bija koncertlekcija.kādēļ atkal? - bija jau 11.novembrī, tik bieži kaut kā nesaista. tēma - "Mīlestības madrigāls" [un varam nepiesieties nosaukuma, jo es patiešām neatceros, kā sauca]. biju gaidījusi kaut ko patiešām salkanu, bet bija fantastiski! tik tiešām. "Mazā bilžu rāmītī" izpildījums ar kori "Kamēr"...ak, tas tiešām bija fantastiski! un vēl tagad zinu par kādu grupu vairāk - SPB, šo grupu iesaku paklausīties. vienīgais trūkums, kas bija - bija mūzika par skaļu, dziedātāja dziedātos vārdus es pilnībā nesapratu. un ne es vienīgā tā domāju. bet nu - cepuri nost lekcijai! tiesa, pirms nonācām Lielajā Ģildē, brīdī, kad kāpām ārā no autobusa, kad man teica, lai nepaslīdu, paslīdēju ar iespiegšanos. neviena ausis netika traumētas. es ceru, patiesībā. bet nedzirdēju, ka kāds atkal kaut ko purpinātu. cik kaitinoši, ja cilvēki ir tik sasodīti lieli pūpēži un paši ir neciešamāki par manu spiegšanu slīdēšanas laikā. 

kas vēl noticis? -nekas īpašs. cenšos izdomāt vizuālās mākslas vajadzībām 'savas firmas' logo. un domas rodas, protam. tikai nekad nav laika tās realizēt uz papīra.

vēl  naktī pārdomāju vienu lietu, ko viņš man teica - 'ja mēs kādreiz..' un pie šīs vietas atkal paliek tā nedaudz dīvaini. un kādēļ, atkal nezinu. laikam jau tādēļ, ka kaut kas būtu bijis, bet tomēr nē. atkal nē. kā jau parasti, diemžēl.

un vēl kāds jautājums man neliek mieru. ''tev jābūt laimīgai''. un ja nu kādam to pasaka, bet viņš nav laimīgs dzīvē? vienkārši - nav un viss. un ko tad?