ir tās reizes, kad ar kārtīgu izraudāšanos vienkārši nepietiek. šķiet, ka varētu raudāt mūžigi un tāpat nepietiktu. situācijās, kad pats vairs nesaproti, ko iesākt, ir apjukums un arī bailes, saprotu, ka bēgšana nelīdzēs, jo... nav jau kur īsti aizbēgt. tev ir jāpaliek uz vietas kā stabam, gaidot, kad viss sakārtosies, jo juceklī nevar sakārtot domas. un domu ir daudz. iespēju, nedaudz mazāk. lai arī saprotot, kāds būs gala iznākums, nespēj savākt sevi rokās un uzdrošināties. sāp visiem. vienmēr kādam sāpēs.
un laikam tas ir tas, kas rauj bedrēs, nedodot nevienu pašu, kas tevi no tās vilks ārā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru