nudien, vai tomēr saslimšana, vai tomēr medikamentu retās blakusparādības ir skārušas mani tik tālu, ka pēc izspodrinātas mājas un samazgātas veļas, prāts sāk arvien vairāk nelikt mieru. un, ja esmu reiz tik atklāta, tad tas jau mani nekad mierā neliek.
toties, jā, sasāpētas lietas jau mieru neliek. un kāpēc lai liktu? apzināties to, ka Tevi aizvieto ar kādu citu, daudz labāku, daudz perfektāku jebkādā jomā (jo es taču strādāju, mācos, dzīvoju savu dzīvi atsevišķi no vecākiem, viņiem 'uz kakla' nesēžot), ir diezgan smacējoši. tas ir arī tas brīdis, kad saproti, cik liekulīgi cilvēki ir bijuši blakus un uzdevušies par draugiem. iespējams, ka tikai tagad esmu sapratusi, ka tie, kas dzīvē izskatās tik pareizi un nevainīgi būs tie, kas tik tiešām iedur dunci mugurā, atstājot tevi pilnīgi vienu. tāpēc jau arī skeptiskums pret cilvēkiem ir radies - tikai tādēļ, ka dzīvē ir pazīstami pārāk daudz liekuļu, kuri Tev acīs pateiks, ka Tu būsi tas pats labākais, kaut aiz muguras izraks bedri.
dārgie, mīļie, jaukie, viss, ko varu pateikt - tādas nodevības nāk atpakaļ. un, kā izskatās, tad trīskārtīgi. protams, skan drausmīgi ļauni, bet... dzīve ir dzīve. viss sliktais, kas ir nodarīts, nudien nāk atpakaļ. varbūt arī kādreiz sapratīs, ko cilvēki nodara otram, uzskatot, ka tas, ka cilvēks mainās, ir tikai un vienīgi slikti. iespēja, protams, ir maza, bet vienmēr ir iespēja pārmācīt ar kādu ķieģeli vai lāpstu sejā :)
man tik bieži ir teikts, ko es daru nepareizi, norādīts un vēl bakstīts ar pirkstu, kā dzīvoju un kāpēc, ka nu ir tā reize, kad saprotu - ko tāda bakstīšana dod cilvēkam, kas jau sen ir nožēlojama niecība?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru