summertime sadness?

(24.08.)

*smaga nopūta*

pirms vairāk kā nedēļas rakstīju to, kas man tik ļoti pietrūkst, ko pat īsti vairs neatceros. tomēr brīnumi notiek, to es varu droši teikt. notiek, pa īstam. gandrīz viss kā uz burvju nūjiņas mājienu - no nekā ir kaut kas jauns. un jā, arī patiesi skaists. laikam tās pašas skaistākās lietas ir tikai jūtamas un nosacīti taustāmas. :) lai nu kā, ir jauns sākums un ir atkal jaunas sajūtas.

šīs nedēļas laikā esmu paspējusi būt fantastiskā salūtā (jā, laikam tie mani vienmēr fascinēs ar savu krāšņumu), pieiet pavisam tuvu Brīvības piemineklim naktī, baudīt lielisku atmosfēru ar fantastiskiem cilvēkiem, runāt par mūziku un mākslu, dziedāt pie dziesmām, kad visi esam tikko kā pamodušies, esmu arī lutināta kā princese. esmu pavadījusi lielisku nedēļu ar lieliskiem cilvēkiem, kuri brauca pie manis ciemos... lai arī ir tiešām daudz lietu, kas vienkārši neizdodas.. kaut kas nedaudz izdodas. un tas jau ir daudz. pa solītim vien, pa solītim vien, līdz būs tā, kā būs vajadzīgs.

 

joprojām.. ļoti, ļoti.

lēnām malkoju melno tēju un klausos mūziku, ieklausoties katrā vārdā un notī. es joprojām nesaprotu, ko rakstīt, kāpēc rakstīt un kā rakstīt.

zinu tikai to, cik ļoti man pietrūkst visa. ja ne cilvēki, tad sajūtas. ļoti, ļoti pietrūkst sajūtas. tās, kuras bija maigas un liegas. pieskārieni pēc pieskārieniem, smaržas pēc smaržām... man pietrūkst visu patīkamo sajūtu. esmu aizmirsusi to, kā ir tad, kad viss vienkārši ir labi. esmu aizmirsusi, kā ir tad, kad kāds izrāda rūpes, nav vienaldzīgs. esmu vienkārši noslēgusies un nespēju laist kādu sev klāt... kaut alkstu pēc... kaut kā līdzīga mīlestībai. ne jau kaut ko, kas līdzinās "...un viņi dzīvoja laimīgi mūžīgi mūžos", bet gan tieši uzmanības un rūpēm. kādu, kurš spētu tikt ar mani galā, jo pati vairs nespēju sevi savākt. es ļauju sev krist bezmiegā, naktīs negulēt un klusi kliegt spilvenā visu, kas sāp un neliek mieru. brīžiem šķiet, ka spilvens ir uzticības lieta, jo vismaz lietas nepieviļ. lietas nepārmet, ka kādreiz iesākas kaut kas ar : "zini, arī man ir slikti". 

cilvēki, kuri paši ir milzīgi pesimisti, man nepārtraukti kliedz virsū to, ka esmu pie visa vainīga. pie visa ir vainīga mana attieksme, pie visa ir vainīga mans pesimisms. un ziniet kādēļ kliedz? - jo vienmēr atrodos es. meitene, kurai, redz, viss iet perfekti. smaida, smejas, atbalsta. un realitātē - kuram gan interesēs patiesība? rakstot šo visu, atcerējos, cik ļoti man iedūrās vārdi - "Tu esi pārāk pesimistiska. nevienam tādas nepatīk". brīdī, kad pasaule bija pussabrukusi, laikam vien varat iedomāties, cik drausmīgi es jutos. un tagad atkal - es uzklausu visu, kas kādam ir sakāms, bet galu galā, kad es sāku teikt to, kas ar mani ir noticis... birst pārmetumi kā no krellēm, kas tikko tikušas pārplēstas. kad mani pēdējo reizi kāds uzklausīja tā, ka pēc sarunas jutos atvieglota? man vienkārši ir bail kādam teikt, kā es jūtos, kā... kas notiek. drīzāk tās nav bailes, bet vienkārša nevēlēšanās dzirdēt pārmetumu kaudzes. kādēļ man būtu jājūtas vēl sliktāk nekā pirms tam? un problēmas tā arī paliek neatrisinātas. vienkārši esi spiests klusēt, jo nesaproti, kādēļ blakus atrodas cilvēki, kuriem nespēju pateikt to, vai esmu laimīga, vai nelaimīga. nevienam nestāstu to, kas ir jauns vai jau vecs, jo nesapratīs. nesapratīs, kādēļ kāds tiek atrasts vai aizmirsts. un tā es kļūstu par savas dzīves ķīlnieci, jo nedrīkstu runāt. tas viss, kas notiek, vienkārši sakraujas kaudzītē.

un kuram gan interesēs tas, ka kļūst grūti noskatīties tajā, ka dzīve vienkārši neizdodas? kuram gan interesēs, ka kļūst smagi noskatīties tajā, ka citi ir laimīgi, bet tu, cilvēk', kurš uzklausa visus, paliec maliņā? 

varbūt tā ir arī mana problēma - es visus uzklausu. es uzklausu cilvēkus, kuriem, iespējams un visticamākais, neesmu pat vajadzīga. ak,.. vienkārši. tas ir viss. 

kam gan interesēs?

savus čukstus mēs uzdāvināsim lietum

(7.08.)

paspēt sevi apbēdināt, likt kārtējo reizi vilties... var ļoti ātri. šovakar man tas prasīja precīzi 5 minūtes. un noteikti, ka būs ilgi pārdzīvojumi. man bērnībā Ganga teica, ka es visu pārāk ņemu pie sirds. viņai joprojām ir taisnība, viņa nekad nekļūdījās, kad runāja par mani.

(9.08.)

cik ilgi cilvēks cīnās? cik ilgs laiks nepieciešams, lai pateiktu, ka viss ir kārtībā; ka nav jāuztraucas? kāpēc nekas neizdodas un kādēļ ar visu ir jācīnās vienatnē?

agrāk bija vieglāk cīnīties ar visu. tagad vienkārši nolaižas rokas un gribas pārvilkt segu pāri galvai. ar laiku cīnīties kļūst grūtāk un grūtāk. es zinu, ka nekļūs vieglāk, bet man jau vairs nav spēka cīnīties par to, lai es spētu dzīvot kā cilvēks.

(11.08.)

ārā līst lietus. smalkam lietus lāsītēm, kas ik pa brīdim piekļaujas loga rūtij. aukstas, maigas un vientulīgas lietus lāses, kuras sevi atdod zemei.

palēnām sākas rudens. vasaras vakari manāmi kļūst vēsāki, ātrāk satumst. rodas arvien lielāka vēlme pēc pleda un termosa ar karstu tēju. rodas vēlme ieritināties blakus kādam un vienkārši gulēt, bet realitātē - nav neviena, kam varētu tā vienkārši pieglausties klāt un gulēt. es zinu, ka tā ir labāk. labi, es vairs nezinu, kā ir labāk. varbūt, ka nemaz arī neesmu zinājusi. esmu vienkārši dzīvojusi ar sajūtām.

es, laikam, gaidu nākamo nedēļu. un aiznākamo. viss. tas laikam arī ir viss.
 

 "mēs kāpsim tikai uz augšu, lai kristu tikai uz leju, un, pirkstu kauliņiem knaukšķot, es sagrābšu tavu seju"

- K. Elsbergs

tu saki 'nē', bet tās ir citas emocijas

cik jocīgi klausīties dziesmās, kas vēl, salīdzinoši nesen, tik daudz ko nozīmēja. cik daudz pirms gulētiešanas galvā nav skanējis kādas dziesmas meldiņš, cik bieži nav dungotas dziesmas, kamēr sēdēts uz palodzes vai siena zārdiem ar tējas krūzi rokās. un tagad, tās dzirdot, sajūtas nav saprotamas. ir brīdis, kad nesaproti - vai maz vēlies šīs dziesmas kādreiz vēl dzirdēt. varbūt tikai aiz pieklājības pret sevi jeb tomēr atmiņām. sirdsapziņa neatļauj kaut ko aizmirst.

uz galda stāv krūze ar kūpošu tēju tajā. zaļo. "Fantāzija". šodien šī ir pirmā, kas tiek pagatavota. sen nebiju izjutusi tādu mieru, kādu šobrīd jūtu mājās. nav strīdu, nav pārmetumu. ir klusums. ir tikai mūzika, sienāži, svaigs gaiss un sen nebaudītais miers. sajūta ir tāda, kā Metallica's 'Nothing Else Matters' trauslajā un maigajā mūzikā - patīkama bezgala. un tad iezogas nesaprotama pārliecība, ka viss, kas notiek, notiek par labu pārmaiņām dzīvē, kas, protams, ar pozitīvu attieksmi, ir labas. saprotams, ka es esmu parādījusi, cik liela pesimiste mēdzu būt. jebkuram cilvēkam ir savs mērs, kad nespēj vairs izturēt lietas, kas pat tuvu nav labām. gan ar laiku viss būs labi. gan jau.

esmu aizmirsu to, kāda ir sajūta tad, kad guli pļavā un vienkārši skaties mākoņos. esmu aizmirsusi to sajūtu, kad nav jāraizējas par kaut ko. vienkārši gulēt pļavā un aizmirst par apkārt notiekošo. aizmirst par cilvēkiem, lietām, sevi. būt tikai un vienīgi pļavā, kur apkārt ir vien sienāži un miers.

ir tikai viena lieta, ko es vēlos vēl šovasar baudīt - palikt pa nakti pie jūras, ietinoties pledā un dzert tēju no termosa.

šodien, tāpat kā pagājšsvētdien,  pēcpusdiena tika pavadīta pie jūras. šobrīd jūtos relaksējusies no ūdens tuvuma, jūras šalkoņas un mierīgās pēcpusdienas.

pour some sugar on me

vakar nācās secināt to, ka vilties cilvēkā, kurš, pēc būtības, nav nekas manā dzīvē. tomēr - sanāca vilties. lai gan, pati vien vainīga esmu, ka cenšos ticēt tajā, ka ikvienā cilvēkā ir kaut kas labs. tik un tā - ja cilvēks saka, ka ir draņķis, noticiet. nemelo.

lai nu kā, melnā strīpa, kura pārtapusi melnajā caurumā (mani sūcot iekšā), neatkāpjas. laikam tiešām ir tā - ne visiem viss lemts. vienmēr būs kāds, kuram būs viss, kamēr otram... varbūt tikai viņš pats.