mental disorder

Jāņi ir nosvinēti godam, Annijas izlaidums arī. jautājums - pie velna, kur tas laiks vispār steidzas? ne jau tas var kaut ko nokavēt, bet gan mēs, paši cilvēki, kurus laiks izmanto savām afērām.
lai nu kā arī būtu, sēžu atkal ar ierasto - nezinu, ko gribu. pat stāvot pie tēju plauktiņa, nevaru izdomāt, kādu tēju labāk paņemt vai pagatavot. dzīvoju tīrākajā haosā, kuru, visticamāk, pati vien esmu savārījusi. ja domāju optimistiski, tad tā arī ir māksla - novest visu haosā un vājprātā. nu ja, esmu māksliniece.
šodien ir kārtējā slinkošanas un pūšanās diena. vienīgā lieta, ko esmu pienācīgi izdarījusi - paņēmusi divas obligātās literatūras grāmatas, nopirkusi salvetes, kladi, pildspalvas un krekliņu. pārējo dienu esmu kaut kā izvilkusi. jo nekam nespēju kārtīgi saņemties. vienmēr atrodas kāds iemesls, lai nesaņemtu sevi rokās un tā.
apsolu sev, ka vienu dienu nogulēšu visu dienu gultā un neko nedarīšu. tas būs sasodīti awesome!

par to sapni, kas būtu tik īsts

bet sapņi ir sapņi. bija un kaut kur pazuda. tāpat kā krītošās zvaigznes, kuras pazūd nebūtībā. 

par to, ka neraksta, jo ir labi bez tevis. vienmēr kādam būs labi, vienmēr kāds nebūs tad, kad būs vajadzīgs. un otrs pat neapzināsies, ko kādam nozīmē.

gribulītis numur divi

gribu baltu mežģīņu kleitu. gribu daudz liliju. galu galā - pat vēlos viņu. vēlējos agrāk, izrādās, arī tagad ir tāpat. un viss, kas bijis pa starpai, kaut kā šķiet tagad maznozīmīgs, ja tiešām ir gandrīz tas "es gribu!" bet gribēt, protams, nav kaitīgi. gribēt var uz velna paraušanu! - tikai, vai tas būs tā vērts, ja šobrīd tas ir zināms tikai no manas puses? kārtējo reizi jāsaka tas teiciens - dzīvosim, redzēsim. bet neziņa iekšēji nogalina. palēnām vien.

un pirms gada viss bija pilnīgi savādāk... bija kaut kā jauna sākums, kurš nebija arī ilgs. patiesībā, esmu pat priecīga, ka ir tā, kā ir tagad. redzamas ir cilvēku patiesās sejas. ir redzams, ko kādam nozīmē vārds "draugs". brīvības sajūta par katru izvēli ir neaprakstāma. uz dzīve ir jābauda - cauri asarām un arī smiekliem. kas gan tā būtu par dzīves baudīšanu, ja nebūs asaru?

izdomāju, ka šai vasarai ir jāsmaržo pēc vēsa gaisa, pēc tikko pļautas zāles un siena, pēc draugu smiekliem un mūzikas, un zaļumballēm.... un jauniem sākumiem, kuriem nebūs beigu.

pavisam oficiāli varu pateikt, ka neviens albums šovasar nespēs stāties pretī Prāta Vētras "Vēl Viena Klusā Daba", jo šis albums piestāv vasaras naktīm, kad ir neērti naktī gulēt, jo ir gaišs un gaiss - neaprakstāmi burvīgs.

attopies, stipriniek!

neesmu tā arī sapratusi, kādēļ man ir tā neticība tam, ko kāds saka. kaut vai tas, ka mani nosauca par skaistu. galvā, protams, ir tas - citas ir skaistākas par mani! vai par to, ka būs labi. nekad negribu otram ticēt. laikam jau tam pamatā ir labs iemesls. parasti visam atrodas iemesls - kādēļ tā ir, kādēļ tā nav. 

un vispār, cilvēki ir ļoti aizspriedumaini. atliek vien pateikt, ka patiešām gribu izdurt pīrsingu, lai sāktu viebties un šķobīties. interesanti, pēc cik ilgas šķobīšanās krunkas atstāj jebkādas pēdas šķobeklī? well, šis ir mans ķermenis, ar kuru dzīvoju ik dienu. man šķiet, ka tās ir manas tiesības darīt to, ko vēlos ar to. jā, kaut sadurt pīrsingus vai notetovēt savu ķermeni. tas pats ir arī ar mūzikas gaumi. saprast īsti nevaru - jocīga es vai jocīgi apkārtējie, ja nespēj pieņemt to, ka katrs esam atšķirīgi, ka katram ir tiesības kļūt par personību, pilnīgi vienalga kādā veidā, bet kļūt. un tas ir skumji, ka netiek pieņemts tas, ka ir atšķirības. mūžīgais vienīgais modelis - tāds un šitāds. nedod dievs, ka būsi atšķirīgs! izsvēpēs ātri un ar visām mantām.

vai pietiek pateikt, ar ko reiz esi bijusi pazīstama. būs tracis no visām pusēm. galu galā - vainīga esi pati. kādā veidā, to arī neizprast. bet esi. bez paskaidrojumiem atstāt un notīties. 

tas viss ir tik ierasts, ka normāli šķiet ar to saskarties ikdienā. diemžēl? - diemžēl. ātri noriebjas šāda veida rutīna.

bet ja par ko patīkamu - izbaudīju Rīgas skaistumu pilnīgā slinkošanas maratonā. nosvinējām Elīnas izlaidumu, kur es slēdzos ārā no vermuta. tā teikt, nedzert neko, ja pirms tam dzerti pretsāpju līdzekļi. bet... jā, Rīga IR ļoti skaista. īpaši naktīs, kad cilvēku ir ļoti maz. protams, ja tie vispār parādās uz ielām. 

pļavā zied margrietiņas. mēģināju pat zīlēt. sanāca, ka nemīl. bet tāpat nezinu, kā ar to zīlēšanu ir. precīzāk, kad tā zīlēšana darbojas - konkrēti Jāņos vai visu laiku, kad margrietiņas zied.

mežģīņu kleitas nevar būt par daudz. tādēļ skapī man ir vēl viena mežģīņu kleitiņa. gaidu tikai jebkādu iemeslu, lai to vilktu mugurā.

man patīk būt sievišķīgai. tas nebūt nenozīmē, ka nevēlos atkal sarkanas kediņas, tad vienkārši nozīmē, ka man patīk būt tādai, kādai man patīk būt - gan ar kosmētiku, gan bez tās.

man... man vienkārši gribas lilijas. uzdāviniet kāds, lūdzu!

starp citu

jo biežāk runāju, jo viss kļūst nesaprotamāks. toties es pārdomāju daudz vairāk. par tiem cilvēkiem, kas bija reiz mani draugi, bet kuri kļuva par tiem, kas paiet uz ielas garām, neatskatoties. par tiem, kas reiz bija vissvarīgākie, bet tagad kļuvuši par svešiem.

jo vairāk runājam, jo vairāk pārdomāju.

vēl pārdomāju to, ar ko šodien saskāros. par visu to labā novēlēšanu. un pieklājību, kas ved iekšā mēslu bedrē. jau sen runāts par šo visu, bet tās ir lietas, kas negrimst. kāds laikam pasviedis to oranži sarkano glābšanas riņķi, līdz ar to - tiek biežāk pieminēts. jocīgi tā, bet tā jau tajā dzīvē ir. kāds tiek glābts ar riņķi, kādam iekrauj ar boju, lai to neizglābtu. pilnīgi normāls dzīves modelis. mūsdienu modelis.

šobrīd uz mana galda atrodas karsta tēja. lielā, puķainā krūzē. krūze tika pirkta par smieklīgu naudu - par 49 santīmiem. bet patīk tāpat.

šodien tā arī nesapratu, kādēļ vispār uzturu šo emuāru, ja īsti nerakstu. bet man vienmēr ir vajadzīgs kaut kas, pie kā sevi noturēt, lai viss turpinātos. savā ziņā - iesāktais jāpabeidz. bet šajā gadījumā - iesāktais tikai turpināsies. 

modinātājs uzlikts uz 7:30. tas ir tā normāli, lai pirms vilciena, kas iet īsi pirms pusdivpadsmitiem, varētu vēlreiz pārskatīt līdzņemamās lietas, pārskatīt, ko vilkt, izmazgāt matus un justies kā cilvēkam, izbaudot rītu un karstu tēju. ak jā, rīt pēc diezgan ilga laika, dodos ciemoties uz Rīgu. patiesībā, patīkams satraukums, jo pēdējo reizi, kad biju ārpus Tukuma robežām, braucu ar kori uz jaukto koru salidojumu "Mēs lidosim!" Saldū. 

tādēļ pašsaprotami ir tas, ka priecājos atkal kaut kur doties ar vilcienu.

un..

patiesībā, lai arī kāda šī nedēļa ir bijusi... esmu sapratusi, ka svešiem cilvēkiem brīžiem var nedaudz vairāk uzticēties nekā tiem, ar kuriem tu nepārtraukti esi kustībā. tas laikam ir šīsnedēļas lielākais pozitīvs.

arī tas, ka vienmēr būs kāds, kuram nebūs grūti uzklausīt pat lielākos sviestus no dzīves līkločiem.