patiesībā, jūtas cilvēku padara dumju, iztukšotu, noskumušu. un gribēšana salauž cilvēka prātu drupačās.
un man patiešām ir noriebies gaidīt un cerēt, ka es kādam patiešām esmu svarīga. ka mani ievēros, ka.... es būšu.
un dzīvošu reiz pienācīgi. tā, kā es vēlos. ka mani sapņi piepildīsies. ka nebēgšu un apsolīšu būt pati par sevi, būšu stipra, mīlēšu.
un tagad izkapjam ārā no ziepju burbuļa.
jā, viss, ko es sapņoju un ceru - ir tikai ziepju burbulis, kurš pārsplīst, saskaroties ar manu ķermeni. ar sienu, ar grīdu.
tādēļ es runāju,lai nejustos vientuļa, lai smaidītu. kad ar kādu runāju, ir vieglāk, jo ir sajūta - esi kādam vajadzīgs, jo ir atvēlējis savu laiku, lai arī tevi parunātos.
man ir 17, 'izbaudu' savas dzīves problēmas pilnībā. un nesajūtos par to lepna. un mana dzīve sastāv no ilūzijām, kurām nav lemts piepildīties.
neesmu pesimiste, esmu reāliste, kurai optimisms zūd.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru