JUST FOR ONCE, I WANT SOMEONE TO BE AFRAID OF LOSING ME!

gandrīz četras stundas esmu augšā un tāpat atkal esmu nonākusi pie secinajuma, ka mani kaimiņi ir patiešām jocīgi. jā, jocīgāki pat par mani. tikko viens pa ceļu rāpoja pakaļ sunim. skats jau pa rubli. un kaut kas interesantāks vismaz ir par sēdēšanu istabā. vajadzētu jau doties pastaigā (ko vēlāk noteikti darīšu un nedaudz pafotogrāfēšu), bet garastāvokļa tomēr nav un nav. pamatoti, bet gan jau. gan drīz viss būs labi. 

vakar bija kārtīga saruna ar Taurenīti. esam izrunājušas savus sapņu vīrušies pēc gadiem pieciem (varbūt pat ātrāk, dzīvosim - redzēsim). un sodien sāku domāt - vai tādu vīriešu dzīvē vispār ir? respektīvi - mūsu aprakstīti? kaut kas uz to pusi ir, bet tieši tā, kā mēs aprakstījām... ja meklētu, varbūt pat atrastu. vēl laiks ir. vēl viss priekšā.

...ja vien atkal nav par vēlu...

un šobrīd neatteiktos no kārtīgas muguras masāžas. derētu atsākt iet pie Akmeņkalnes. kad būs lieki četri lati par divām apmeklējuma reizēm nedēļā.

pretrunas ar sevi

patiesībā, jūtas cilvēku padara dumju, iztukšotu, noskumušu. un gribēšana salauž cilvēka prātu drupačās. 

un man patiešām ir noriebies gaidīt un cerēt, ka es kādam patiešām esmu svarīga. ka mani ievēros, ka.... es būšu.

un dzīvošu reiz pienācīgi. tā, kā es vēlos. ka mani sapņi piepildīsies. ka nebēgšu un apsolīšu būt pati par sevi, būšu stipra, mīlēšu.

un tagad izkapjam ārā no ziepju burbuļa.

jā, viss, ko es sapņoju un ceru - ir tikai ziepju burbulis, kurš pārsplīst, saskaroties ar manu ķermeni. ar sienu, ar grīdu.

tādēļ es runāju,lai nejustos vientuļa, lai smaidītu. kad ar kādu runāju, ir vieglāk, jo ir sajūta - esi kādam vajadzīgs, jo ir atvēlējis savu laiku, lai arī tevi parunātos.

man ir 17, 'izbaudu' savas dzīves problēmas pilnībā. un nesajūtos par to lepna. un mana dzīve sastāv no ilūzijām, kurām nav lemts piepildīties.

neesmu pesimiste, esmu reāliste, kurai optimisms zūd.

lampas spuldze

lai arī cik reizes nestu uz mammas darbistabu pildspalvas, nevienas, NEVIENAS pašas nekad šeneatrodas. un arī šobrīd, kad tāda ir ļoti nepieciešama. 

tomēr runa nav par nieka pildspalvām.

esmu saķērusi kaut kādu sasodītu gripas paveidu un šobrīd mocos ar šķaudīšanu, deguna šņaukšānu, pat klepošanu. par temperatūru un muguras laušanu nerunājot nemaz. vot, ķiplokmaizītes palīdzēs imunitātei! mhm, tas arī ir no tēmas - šīs antibiotikas nemaz to imūnsistēmu tik ļoti nepazemina. visu cieņu manai ģimenes ārstei, bet tās antibiotikas pazemina tāpat.

manā dzīvē nekā jauna nav. dzīvoju tajā pašā vecajā rutīnā : skola - mājas- skola - audēji - mājas. un tā visu laiku. tagad slimošana ir izklaide - jo pirmdien jāskatās 11.klašu ZPD prezentācijas. pirmdien kaut kā jāaizvelkas, bet otrdien - labi, skatāmies vēl to, kā būs. neko nevar paredzēt nākotnē.

February 14th

ir Valentīndiena. un pret šo dienu man ir 0 emocijas. nu un, ka visi kā apmāti skrien ar sarkanām sirsniņām? atzīšos, nevienu Tukumā neredzēju mīlestības pārpilnu. pat veikalā nedzirdēju nevienu mīlas dziesmu, atšķirībā no 2010. gada Valentīndienas.

protams, būtu jau jauki saņemt rozi no sev mīļa cilvēka, ko tur liegties? tā ir taisnība. un atzīsimies - noteikti ir kāda, kura patiešām vēlētos, lai uzdāvina rozi. bet nav. bet būs. vēlāk. būs, būs. 

tagad sevi saskumdināju, kaut arī visu dienu bija patiešām labi.

bail saskaitīt savas iespējas, kuras palaidu gar degunu. varbūt pat ir labi, ka palaidu. bet.. varbūt tomēr vajadzēja izmantot?

kas bijis, bijis. neko darīt. jāsaslauka izlietais ūdens no spaiņa, jānoliek slota atpkaļ stūrī. viss.

jāmeklē kāda sega, jo ir auksti. ar divām segām šonakt salu. plusā, jāmeklē, ko rīt vilkt, ali nenosaltu.

see ya'!

un sildieties!

as I wait forever

kā es vēlos visas tās vakara sarunas, kuras mums bija gandrīz katru vakaru. bezjēgā runāt, smieties, dzīvot. manam prātiņam tādas sarunas joprojām ir vajadzīgas. tomēr sasodītā skola un nogurums dara savu.

un es jūtu, ka esmu mainījusies uz negatīvo pusi. kā tieši, nezinu. bet jūtu.

mammai paredzētā šallīte jauki aužas uz priekšu - pa pāris stundām noaudu nedaudz pāri metram. *jūtas lepna*

brālim vēdergripa, šodien viņš uz saviem kursiem pat neaizgāja. čīkstēja, ka es viņam "pliekanu tēju'' dodu. starp citu, piparmētru tēja ar nedaudz ķimenēm, ir garšīga. pat priekš manis, kam ķimeņu tēja ir šausmas. es saprotu, ka vīrieši ir tiešām nevarīgāki, kad ir saslimuši (starp citu, tas tiešām ir pierādījies psiholoģijā!), bet mans brālis tiešām sāk kaitināt, jo man ir jārūpējas par viņu. manos mērķos vēdergripa neietilpst. bet lai jau. kad man būs gripa, brālis būs spiests man izdabāt. ;D

šodien jūtos kā urla, jo man ir milzīgs T-krekls (loti līdzinās tiem, ko kādreiz Kaulicu Toms velk) un trennuškas, bet man ir vienalga - ir piektdiena, ir vakars. un, pie velna, mani tāpat neviens neredz. labi vien ir. sāktu vēl smieties. bet šāds mājas apģērbs ir ļoti ērts. oi,oi,oi, cik ērts!

pārstāšu domāt par viņu. ar šo vakaru. ļaušu dzīvot sev un dzīvot viņam.

sometimes I wish I could go for it

ir lietas, ko es kādreiz izpratīšu, un ir lietas, kuras es tiešām neizpratīšu. nu kāds prieks ir jautāt nepārtraukti vienu un to pašu jautājumu? kādu reizi,- labi, pieņemams, ja nesatieku katru dienu, vai satieku katru otro, trešo dienu. bet, ja katru dienu? baldriānus prasās. un arī plāksteri, jo smuki noskrāpēju kāju virtuvē pret skapīti. ļauni tie skapīši, ļauni. bet tāda ir skapīšu daba. par viņiem reti atceras kāds.

pulkstens rāda jau 22:29, un man vajadzētu mācīties rītdienas ģeogrāfijas ieskaitei, bet nakts jau ir samērā gara. un rīt ir divas angļu valodas. kas neiespējams? labi, daudz kas ir neiespējams, bet šis  -lasīt ģeogrāfiju angļu valodā, ir iespējams. bet, kamēr ieraksts nebūs tapis, nekur neiešu. 

...varbūt.

šodien pabeidzu lasīt, jau reiz pieminēto, Daces Rukšānes grāmatu "Kāpēc Tu raudāji?"  kādēļ mani ši grāmata fascinēja? nebija ierastais romāns - iemīlējās un dzīvoja laimīgi kopā uz mūžu. šeit bija realitāte. spēcīga realitāte. īstenība. sēžot virtuvē [jo šovakar atkal tika iekurināta plītiņa], sāku nedaudz pārdomāt - mana dzīve kaut kā līdzinās grāmatas varones Katrīnas dzīvei. pavisam nedaudz. un tas šķita jocīgi, jo viņa sadūšojās pa reizei zvanīt Oļegam, klamēr es nevaru saņemties viņam aizrakstīt. un ja kādreiz saņemtos, ko tad es viņam jautāju? "čau, kā tev iet? sen ar tevi nav runāts..." nu  taču nē. un šobrīd es dusmojos pati uz sevi un arī kā odziņa visam - īgņojos uz viņu. kāpēc? - jo tā ir vieglāk. vieglāk ir dusmoties uz otru un vainot viņu, nekā pašu. vēl precīzāk - savu muļķīgo prātu. un to, ka ļoti pieķeros ikvienam šajā dzīvē.

tā nu tas reiz ir.

varētu jau spītīgi piecirst kāju pret zemi un teikt, ka tās visas ir pēdējās muļķības, izdomājumi. bet patiesība ir tāda, ka tā jau arī ir patiesība.

ko vēl es varu piebilst? ka es kādreiz mācīšos no savām kļūdām? varbūt jau arī kādreiz mācīšos. bet pieredzi gūstu. es pat viņam varu pateikt paldies - par to, ka esmu augusi no savām kļūdām. un arī paldies par sapni, kuru man dāvāja, kaut arī tas atkal bija strīds ar manu zemapziņu. 

"ja tu būtu pie manis, tad es tevi aizvestu uz vienu lielisku vietu..."

bet neesmu. un nebūšu.

varbūt... varbūt kādreiz, labi? tikai apsoli, ka aizvedīsi.

all i see

es sāku nonākt pie secinājuma, ka man sāk nepatikt ar cilvēku sarunāties nedabiski. t.i., sausi elektroniski - skype un draugiem.lv vēstules. man ir vajadzība dzirdēt cilvēka balsi, ar kuru es runāju. jā, sarunas ir brīžiem dārgas, bet tomēr. cilvēka balsi nevar aizstāt ar skype čatu.

un vēl - smēķēšanu atbalstu tikai tādā gadījuma, ja tas ir sava veida chill out pasākums - naktī, uz balkona, kad ielas apgaismo laternas, debesīs ir zvaigznes.
un tu izbaudi šo brīdi.

es vēlos

kafiju, kura joprojām būtu karsta. pavasari, kur viss tikai sāk plaukt un ir saulaina pēcpusdiena. tulpju, narcišu, rožu pušķus. sniegpulkstenītes. krokusiņus. pavasara burvību un noslēpumus. noslēpumus. garas pastaigas. pārsteigumus. šīsnakts sapni pārvērst pēc gadiem realitātē. pierādīt to, kas es esmu un kas varu būt. šūt. zīmēt. lasīt. rakstīt. vēlēties. nopirkt Daces Rukšānes "Kāpēc Tu raudāji?" grāmatu, ne tikai tagad paņemt no bibliotēkas. zaļas tapetes. vinila plates. smieties sniegā. dziedāt no visas sirds, naktī. sēdēt uz virtuves plītiņas un malkot karstu tēju un sildīties. zaļas tapetes. aizbēgt no realitātes. dzert tekilu. un absintu. ālēties, ejot mājup. notamborēt zaļu cepuri. nopirkt vaniļas smaržas.  notamborēt melnu cepuri. neaizbēgt no attiecībām. izbeigt lolot cerības uz to, kas tiešām nekad nenotiks. salokot matus. sapīt sev franču bizes. sarkanas kedas. parunāties ar kādu.