brīžiem kļūst teju vai smieklīgi, cik otrs ir.... nezinu, pat kā nosaukt- naivs, dumjš, izmisis?- ka domas maina tik ātri, cik zeķes nespēj nomainīt. smejas aiz muguras? - kāda starpība, draugs! grib izpostīt to, kas ir otram? - nu kuram tad tā negadās?! un kur tad palika piesardzība? laikam jau tā tik tiešām ir - nospļauties par otru, jo vienmēr jau būs tādas dumjas meitenītes, kuras būs blakus. ir tikai viena lieta - tās naivās meitenītes izaug un sakravā visas savas mantas, neatskatīdamās atpakaļ. jo pagātnē vairs nekas nebūs redzams.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru