coffee break

ko Tu redzi sveces trauslajā liesmiņā? cik daudz sapņu un cik - cerību? un galu galā, kam tad īsti vairs ir nozīme, ja tev ir karsta kafija, svece, mūzika un silta sega?

ko gan Tev vēl vajag?

build a rocket boys!

nu ir pienācis laiks, kad ar karstu kafiju, aromātiskajām svecēm, siltiem džemperiem un mammas sarūpētām vilnas zeķītēm vairs nepietiek. ir atkal jāmeklē jauns veids, kā uzturēt sevī kaut nelielu siltuma devu. un šis ir arī laiks, kad vecais draugs iekaisums ir atpakaļ, paķerot savu mūža mīlestību mazasinību līdzi. un šobrīd es iztēlojos, ka esmu kopā ar Goo-Goo Dolls, piespēlējot ģitāru iekš "Iris". protams, es darīšu simtiem citu lietu, ne pievērsīšos galvenajam jautājumam - lasīt visus studiju darbus un piespiest printeri strādāt manā labā. jā, esmu kārtīgs socioloģijas students. labi, būšu precīza - socioloģijas studente. mācīšos pētīt, kāpēc daudzi negrib nākotnē kļūt par deputātiem Saeimā un kādu mūziku izvēlas klausīties jaunieši Eiropā. tas tā, lai izprastu, ko nozīmē socioloģija. daudz, daudz, daudz pētījumu, daudz noderīgas informācijas, daudz lasāmo gabalu ekonomikas pamatos un daudz negulētu nakšu un rītu, jo brīvdienas pavadu darbā. uh, cik ļooooti man patiks viss, kad sāksies elle ar referātiem un lielajiem darbiem! 

un šis ir tas brīdis, kad mans deguns ir tik ļoti pārsalis, ka gribas līst zem segas un apķert sildītāju un iegrimt saldā miegā....

vermillion pt 2

nātru dzēlieni, negulētas naktīs, rasa, peldes naktīs, izmirkšana lietū un pavisam slapjas drēbes, dziedāšana, atpūta, galu galā - pabeigta vidusskola... ja atskatās uz visu, viss ir tik bijis skaisti. bet ikdienā par to neviens nekad neiedomājas. dienas vienmēr ir pārāk pelēkas, lai tās gūtu kādu ievērības cienīgu momentu. ja kārto savā dzīvē visu pa paluktiņiem, ir vieglāk saprast, kas bijis labi un kas nē. kas vēl tikai būs. būs daudz. es zinu, ka būs vēl daudz brīnumu šajā gadā, šajā mēnesī.

pamazām tuvojas rudens. vakari kļūst nedaudz vēsāki, rudens smarža iezogas pa atvērtajiem logiem un durvīm, arvien biežāk gribas paslēpties zem segas, laicīgi tiek iepirktas aromātiskās sveces un tējas plauktiņā tiek papildinātas, kā arī grāmatplaukts tiek pie jau laicīgi papildīnāts, lai kārtīgi sagatavotos krāsaino lapu virpulim. tiek noskatītas jaunas piezīmju klades un pildspalvas, kuras vēlāk jāiegādājas jauniem rakstiem, kas ienāk pēkšņi prātā, iemūžinot uz papīra savas tā brīža sajūtas un domu ārprātu

nākamreiz akmeni tev sejā metīšu apdomīgāk

hei, hou!
un izlaidums ir sagaidīts un pavadīts bez visiem tiem, kurus es patiešām vēlējos redzēt savā vienā no beidzamajiem izlaidumiem. priekšā vēl vismaz viena, par otru - pēc tam domāsim, kad būs vismaz viena skola pabeigta. protams, neiztiku bez visiem Mērfija dzīves likumiem, neiztiku bez kārtējiem atklājumiem (ja tā padomā, šausmas, ar ko es esmu rados jeb kādas pretīgas sejas ir cilvēkiem, ar kuriem daļa no dzīves ir pavadīta kopā) un neiztiku bez pārsteigumiem. lai arī neesmu nekāda pārsteigumu mīļotāja, šis pārsteigums ir dzīvi pārvērtošs. patīkami bezgala. :)
Jāņi tika pavadīti reti mierīgi, ar salīdzinoši maz izdzertu alu un sagrieztu pirkstu, lasot Jāņu zāles, sēdēšanu siltā džemperī, cerot, ka odi nenokodīs. priekšā - Dziesmu svētki, kuri tiks pavadīti garos mēģinājumos, kā arī - izbaudot svētku dalībnieka priekšrocības, bet priekšā vēl ieskaņu koncerts piektdien, 28.jūnijā, Tukumā. tad tikai jādomā par pieteikšanos studijām. kur, nu, tur nedaudz jāpadomā.

divi soļi uz priekšu, trīs - atpakaļ

"Es izlikos, ka viņus nepazīstu

Es, rēta, izlikos, ka dzīstu"

 - Klāvs Elsbergs

mēs būsim mūžīgi jauni

mana sen kā pazudusī bohēma ir atradusies! tā bija paslēpusies vasaras vakarā tad, kad nolija lietus. vakars palika vēss, saule devās uz rieta pusi, dārzā smaržoja īrisi un rozā pujenes. un, protams, zaļos gumijas zābakos, kuros sabira daudz gliemežu. šīs vasaras svaigās smaržas ir tās, kuras pietrūkst tik ļoti. 

pleds, sarunas, smiekli. lūdzu, pamatnoteikumi, lai sāktu izjust bohēmu, kas nekad nebūs neviena citā gadalaikā.

laikam tikai tagad saprotu, cik ļoti mana dzīve ir mainījusies. pasaule, kāda man bija pirms gada, ir apgriezusies ar kājām gaisā. aizvien meklēju jaunus veidus, kā savaldīt dusmas. nesanāk nepavisam, tomēr labi, ka vēl pastāv iespēja vienkārši iziet ārā un staigāt apkārt, kamēr dusmas kaut cik norimst. 

nekas jau īsti nemainās. ir tik ļoti daudz kā, kas gulstas zem "nekad" zīmes. protams, "nekad nesaki nekad", bet, ja tā pavisam atklāti - tad ļoti daudz lietu sēž zem šī apburtā loka "nekad".

"Tiem, kuriem tu neesi vajadzīgs, nekad nedrīkst atzīt, ka viņi ir vajadzīgi tev, jo tad viss būs vēl daudz, daudz sliktāk."

- U. Rudaks

re, kas tad te?

... un otrais eksāmens ir godam aizvadīts. vēl divi, ko runāt un rakstīt. protams, gaidīt lieliskus procentus un lielisku starptautisko līmeni angļu valodā. protams, arī sarkano vidusskolas atestātu, kas pierāda, ka tev ir bijuši stipri nervi, pacietīga ģimene, izturīgs spilvens un izturīgas sienas, kuras ir dzirdējušas daudz lamuvārdu par visu iespējamo. 

šodienas labāka lieta? satiku savu pamatskolas latviešu valodas skolotāju. laikam tieši viņai es varētu teikt lielu paldies par to, ka mani iesaistīja padarīšanā, ko sauc par skolas avīzi un vispār vēl jaukāku padarīšanu - mīlestību pret domrakstu rakstīšanu un rakstīšanu vispār. paldies skolotājai Riekstiņai! vienmēr ir patīkami nedaudz parunāt un dzirdēt to, ka tomēr esmu stipra valodā un literatūrā, tādēļ nespēšu pazust pasaulē. vienmēr ir patīkami runāt un tikties ar cilvēkiem, kas, tevi ieraugot, smaida.

tieši mēnesis līdz izlaidumam. tieši mēnesis, lai izdomātu, kur atrast skaistu kleitu un kurpes par saprātīgām naudas summām, jo vel labas maksas aizies visam izlaidumam, jo vienmēr gadīsies ģimenē kāds, kuram gribēsies paspīdēt ar savām kulinārajām prasmēm (brālim parasti izdodas paspīdēt ar savam prasmēm tieši uz kādiem maniem svētkiem. nu gadās man tāds foršs brālis tomēr!). sāpīgāka tēma no visa - darbs. kad reiz cienītie darba devēji sapratīs, ka konkrētajam amatam pieredzi iegūst tikai strādājot tādā amatā?!

vispār jau... tāpat te ilgi nepalikšu. skatīts laiks, kas atlicis dzīvošanai Tukumā. cik ļoti riebīgi ir vilties savos, agrāk sauktajos, draugos. laikam tikai tagad saprotu, cik ļoti cilvēki spēj mainīties no tiem, kas ir bijuši blakus smagā posmā, ka tagad... kļuvuši sveši. es nevēlos vairs nekādu kontaktu uzturēt, jo man pietiek depresiju uzplūdi, kuros tieku iesviesta tādu cilvēku dēļ. kādēļ jācieš man un maniem mīļajiem dumju cilvēku dēļ, kuri nesaprot to, ko runā. jau tā viņiem tiek viss mutē ar karoti iebāzts, kamēr otram nav nekā un pašam ir jācīnās pilnīgi par visu, viņi vēl uzdrošinās pārmest jebko, kas tiek pateikts padomu veidā. nu labi, ja nav vēlme dzirdēt manu padomu, nevajag tad čīkstēt un pīkstēt, parādot, ka tādiem cilvēkiem vienkārši jāiemet ar ķieģeli. bet ķieģeli maksā naudu, ne visiem rodas lieka nauda ķieģeļiem. bail vien iedomāties, kādi būs viņu pēcnācēji. ja man būs bērni, tad turēšu viņus pa gabalu no to cilvēku bērniem. 

nav vērts turēt cilvēkus savā dzīvē, cerot, ka reiz tie nāks pie prāta. katrs tomēr dzīvojam savu dzīvi. 

un, ja cilvēks neieklausās tajā, ko saka, lai dara vai nedara... nav vērts zaudēt savas nervu šūnas.

es, es, Tu, Tu, mēs, mēs... esam tādi.

man ir pārāk žēl un roka īsti neceļas dzēst visus melnrakstus, kad esmu centusies rakstīt savu blogu, tādēļ visi agrākie ieraksti būs salikti šeit, kur taps tiešām pabeigts ieraksts.

12.02.13. - skatoties plānotājā, redzu, cik maz laika ir aplicis - pēdējais eksāmens tiek rakstīts 30.maijā, pēc tam tikai jāgaida izlaidums 22.jūnijā, Žetonvakars tepat pie durvīm jau klauvē - gandrīz mēnesis līdz tam. un ko tad?

darba meklējumi, papīru izņemšana, papīru iesniegšana, naudiņas noskaitīšana no sevis un tad tikai gaidīt rezultātus. lielā dzīve vidēji sāksies pēc četriem mēnešiem. un būtu melots, ja teiktu, ka man nav nedaudz bail no tā. šķiet, ka tomēr tas ir normāli, ka nedaudz ir bail par to, ka būs pašai jāstrādā, lai nodrošinātu sevi.

bet ko es daru? cenšos uzlādēt sevi ar Gacho - Tava pasaule, kas ir netipiski visam tam, kas atrodas manās mūzikas mapēs - roks, metāls / smagais metāls /  pagānu metāls, screamo... bet Gacho, Gustavo un citi tomēr ir manas bērnības pamatlicēji. un Tava pasaule vienkārši uzlādē ar to, ka savā veidā tiek parādīts tas, kā būtu jādzīvo. un arī meldiņš vienkārši prātā iesēdies.

25.02.13. - pavasaris galvā ar šo rītu. neatceros pēdējo reizi, kad būtu modusies bez sasodītajām galvassāpēm, no rīta būtu spīdējusi saule, no austiņām fonā būtu skanējusi atbilstoša mūzika.

10.03.2013. - labrīt vai labdien šajā dienā! ir saules pielieta diena, istabā ir silts, fonā skan mūzika, pa gultu izmētātas dažādas lietas - sākot ar grāmatu, beidzot ar telefonu un dūraiņiem. man šķiet, ka šo jau var nosaukt par sava veida rutīnu. ka viss ir zināms, kas būs un kā notiks, kas nebūt nav slikti. vismaz viena lieta dzīvē būs skaidra - kur atradīšos nedēļas nogalē.

biju pati aizmirsusi, ko nodara vārdi jeb - vai nu tie paceļ, vai iemet dziļā bedrē. mans padoms - pirms vispār dusmās gribi kaut ko runāt, padomā, kādas patiešām var būt tās sekas, kas rodas.

12.03.2013. - mana iekšējā dieviete. ko tad viņa īsti dara? sēž ar kājām uz galda, ar perfekti krāsotām sarkanām lūpām, vienā rokā tur sarkanvīna glāzi un smejas par tekstiem, kurus nākas gan lasīt gan dzirdēt. sākot ar lielisks dekoltē, beidzot ar - no kuras puses tad tu esi. un visa iespējamā, kas sāktos ar neķītru smaidiņu un vienkārši būtu gluži kā "ņerr". mana iekšējā dieviete virpina sarkano matu šķipsnu.

26.03.2013. - agrākais rakstīšanas prieks ir zudis. vecais labais negribu, nav vajadzības un kuru tas vispār interesē. gribu vēl košākus matus, joprojām gribu spārnu tetovējumu, gribu saprast, kāpēc ir lietas, kuras vienkārši neizdodas. vai prāts ieciklējas uz to, ka tās lietas nekad neizdosies, paraujot mani vēlreiz zem ūdens, ļaujot vienkārši tajā visā slīkt? vai arī vienkārši nav lemts tajā visā iedziļināties, pametot gaisā visus pierakstus, lineālus, zīmuļus, pildspalvas un dzēšgumijas. galu galā - kāpēc vieniem ir dots vairāk nekā otriem? un kāda velna pēc tad tiek runāts par to, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi.... bet daži ir vienlīdzīgāki par citiem?

viss ir pārlieku raibs. raibas emocijas, raibi cilvēki. viss, kas notiek, ir pārāk raibs priekš manām acīm un prāta. nespēju brīžiem aptvert to, kas ir noticis. bet tāda ir tā dzīve, un ko Tu, cilvēk, tai vari padarīt?

neko, vai ne?

7.04.2013. - šodiena - jo tālāk, jo trakāk. jo mācies tālāk, jo saproti, cik lielā ķezā esi.

notiek ļoti daudz. notiek, protams, tas, ko tu pat nevēlies, bet visiem jau vienmēr ir galva uz pleciem, lai domātu... domātu par savām vajadzībām, ne par pārējiem.

i mean, pateicoties savai skolai, esmu uzzinājusi to, ka pie manas ģimenes neskaitās brālēni, onkuļi, tantes, kā arī draugi. 

esmu sapratusi, ka nav nozīmes tam, ko tu dari pēc vislabākās sirdsapziņas, jo par to tāpat visiem būs nospļauties par to, ko esi darījis. vērtēs pēc visu padarītajiem darbiem. un vājprātā būs slikti.

kopumā - viss te iet pilnīgā sviestā. pietiek ar to, ka man jau ir neērti teikt, ka esmu no Tukuma, jo tad jau ir tādi jocīgi acu skati pavērsti. par garlaicību sūdzēties nevar. 
starp citu, vakar sapratu, ka iebraucu lielākās auzās ar izglītības iegūšanu pēc vidusskolas. respektīvi, sasodīts, kur tad īsti mācīties?! ok, pēc atvērtajām durvīm LKA LKK, kur biju visatšķirīgākā - biju nīgra, neizgulējusies, gribēju spļaut sarkastiskas piezīmes un pavisam noteikti, ka ne smaidīga - sapratu, ka tur kaut kā īsti savu vietu neatradīšu. zinu skaidri vienu lietu - tur mācās tiešām cilvēki, kam radošums asinīs plūst un ir potenciāls būt pamanītiem Latvijā un pasaulē. tas gan. bet es vēl meklēšu savu vietu šajā pasaulē.
fonā skan Špogulīt, spogulīt"... vasaras nakts vien prātā, ja atceries to, ka bija pavadīta fantastiska nakts bohēmā ar sarunām, smiekliem, alu, ģitāru un latviešu dziesmām. 
un tagad tik saprotu, ka man ir vajadzīgas vasaras ar jauniem sapņiem, ticību, cerību, negaidītiem dzīves pavērsieniem un bohēmu. tāda bohēma, kāda ir vasarā, nekad nebūs citā gadalaikā.

7/2/13

Es skatos uz vilcieniem aizejošiem,

Skatos, kā vientuļā naktī tie dodas nekurienē

Un cenšos nedomāt par cilvēku tukšajām sejām,

Kuras maldās, meklējot kādu.

Es cenšos nepierast pie savas sabiedrības - 

zirnekļa tīklā, apelsīna, tukšām un aprakstītām lapām, 

Un klusuma šeit, garaiņiem no tējas,

Kāda kūpošas cigaretes dūmiem, sienām četrām,

istabas tumšas.

Viss, ko spēju,

pārvilkt segu pāri acīm, lai to visu vairs neredzētu.

Lai nedzirdētu Kāda smieklus pasaulē.

 - © L.A.

un es skrienu tālāk gultās iekšā

kurā brīdī jāsāk uztraukties par to, ka ārste neatliekamajā palīdzībā izraksta nomierinošos līdzekļus? laikam, ka nevienā. meklējot informāciju, sapratu, ka tas ir normāli, ka dienas četras murgoju, līdz varēju pārtraukt lietot happy pills.

kādēļ tāds jautājums? jo vienkārši dzīvē šobrīd izgāžos. precīzāk, dzīvošanā. sekunde atpakaļ vai sekunde uz priekšu maksāja sniega lavīnu pār manu galvu no tirgus ēkas jumta. smējos, smējos, ka tā notika līdz sapratu, ka tomēr nebūs labi un ar gulēšanu galvassāpes nepāries. galu galā - konstatēts smadzeņu satricinājums no krītoša (kūstoša) sniega. 

kā man iet? garlaicīgi. nedrīkstu lasīt, skatīties, televizoru un vispār pārāk piepūlēties. vai darīt jebko, kas veidotu tālāk baismīgas sāpes un līdz ar to - nelabu dūšu.

ko es daru? protams, ka pārkāpju noteikumus, ierakusies datorā, kuru saņemu vien vakarā. pārtieku no zālēm un tējām, kā arī kafijām, jo vienu labumu tomēr sniedz zāles - nomākta ēstgriba. un štrunts, ka izbaudīju nejūtīgu daļu sejas un tirpšanu ķermenī. lūk, ko nozīmē iepazīties ar visu lietošanas instrukciju un pielāgošanos jaunām zālēm. un visam, protams, jānotiek tad, kad jau kājas sāk trīcēt un ūdens smelties mutē jeb - kad, pie velna, es varēšu ķerties gramatikai angļu valodā, lai atkal nepierādītu, cik ļoti varu izgāzties dzīvošanā? such is life un vēl 1000 citi tekstiņi, kas dzirdēti laika gaitā, nu, gadu gaitā.

ārpus šīs Linda nemāk dzīvot un viņai jāapdrošina savu dzīvību tēmas, pārliecinājos, ka cilvēki, kas agrāk bija svarīgi manā dzīvē, tomēr dzīvo dubultu dzīvi. tas ir, manās acīs uzvedas kā labākie cilvēki pasaulē, interesējoties un turpat filozofē par dzīvi, kamēr otram - parāda savu patieso dabu: pretīgu un sasodīts, jā, tādu, kādu es esmu agrāk viņus redzējusi. tomēr tie pirmie iespaidi nemelo. kaut kas izmainās, bet galu galā - sēdi savas bedres malā, slaukot asaras nost no sejas, un saproti, ka tomēr nekļūdījies. brīžiem tas, ka tev ir taisnība, var sāpēt līdz kaulam. bet darīt, protams, tu neko nevari. kā ir dzīvē iekārtots, tā ir.

diemžēl, vai ne? būtu lieliski kaut ko pārregulēt dzīvē, gluži kā pārslēgt kanālus ar pults palīdzību. būtu lieliski, bet nav. ir jādzīvo vien tas, kas pašam ir nolemts dzīvot līdz tām trim saujām smilšu....

kamēr ir ko

pēc visiem pēdējiem notikumiem, sāku domāt - vai vispār ir jēga klausīties cilvēkos, maksāt lielu naudu, kur beigās - 10 minūtes vienkārši sēdi un pinkšķi par to, ko nupat esi uzzinājis. par domāšanu racionāli jau, protams, domājam vēlāk. nu, vismaz tā daru (-īju) es. jā, ceturtdien biju pie dziednieces, kura ir palīdzējusi mammas draudzenei. man kaut kā arī palīdzēja, tikai tur, kur viņa bija skārusies, vēl nedaudz sāp. var jau pasmieties, ko viņa tur ir darījusi, bet kaut kā tie smiekli īsti nenāk. klausījos vairāk par savu nākotni, nekā par to, kas man ir ar veselību - vēl bez visiem ej pie tāda un šitāda ārsta. vārdu sakot - žurnālistika man ir piemērota (ņemot vērā to, ka briesmīgi sāku izvairīties no rakstu rakstīšanas skolas avīzē?), ar to daudz nopelnīšu, bla, bla, bla, galvenais nerakstīt kaut kādus sūdus, kuri ir no gaisa pagrābti.  vēl - man būs sabojāta dzīve, ja būšu kopā ar savu vīrieti. es nevaru pieļaut to, ka man viņš sabojās dzīvi, man ir jādomā tikai un vienīgi par skolu tālāk, kad beigšu vidusskolu un vēl - ko man uztraukties, ja apprecēšos 27 gadu vecumā. nu ja, bet kā tad īsti ir - ja ielūkojas nākotnē, vai tad kaut kas nemainās? i mean, gluži kā pateikt, ka dodies uz darba interviju, bet tā informācija tiek tālāk izplatīta, līdz ar to darbs nav iegūts, jo vienkārši citam ir liela mute un informācija ir izplatīta pārāk daudzām ausīm. viss, ko gribas teikt - pie viņas vairāk braukt negribu un vienkārši dzīvot tālāk.

vispārīgi iet tā, kā pa kalniem - augšā un lejā, dusmojos un smejos. dusmojos tāpēc, ka vienkārši visa ir par daudz, līdz ar to - tagad ir grūti savaldīt dusmas. man tiešām riebjas ziema, es ļoti gaidu, kad šo sniegu nomainīs zaļa zāle un pirmie pavasara ziedi. melanholiķiem neko nepadarīsi. esam brīžiem paši briesmīgākie vaimanātāji pasaulē, toties ja mīlam - tad mīlam no visas sirds.

grūti, protams, ir. nekad nebūs viegli, ir kaut kā jāiemācās samierināties ar visu, kas notiek, jāpielāgojas - atkal un no jauna.

beidzot parādījusies tā superīgā attieksme - ellē ratā skolu, es gribu gulēt / nekur negribu iet / gribu palikt mājām / mani tur nevienam nevajag / ciest nevaru to sasodīto skolu un vēl 100 un viena īmuču cienīga gaušanās frāze par vidusskolu. muļķības ir tās, ko citi saka - vēlāk tev vidusskolas pietrūks! jā, protams. liekot roku uz sirdi, vidusskolas man tiešām nepietrūks. vidusskolas laikā visvairāk esmu pazaudējusi nervus, vismazāk gulējusi, visvairāk kašķējusies uz cilvēkiem, kuri nav vainīgi ne pie kā, arī dusmojusies tik daudz, ka grūti vispār saprast, par ko esmu bijusi tik ellē dusmīga. 

jā, zinu, pēc diviem mēnešiem pirmais eksāmens, angļu valodas visas gramatikas formas mani saraudina (paldies, skolotāj, ka jūs atņēmāt man zināšanas, kas bija 9.klases beigās!) un matemātika vienkārši ir no tēmas "Pazemo sev vēl!" kā jau es teicu, šobrīd gaužos pārāk daudz, drīzumā vienkārši varētu iet kādam raudāt uz pleca par visu šo, kas ir un kā nav. jā, es neticu sev, ka eksāmenus varētu nolikt uz labiem līmeņiem un procentiem. 

biju pat aizmirsusi, kāda ir sajūta, rūpējoties par otru, cenšoties, lai otrs justos labi. nopietni, biju aizmirsusi, ka tāda sajūta arī eksistē tagad. un eksistē, par ko arī ir prieks :)'

šobrīd ir jāiet ārā un jāizbauda saule, kas liecina par pavasari, bet kalendārs un briesmīgais aukstums liedz domāt, ka drīz būs silts laiks

carry on

maldīgi ir domāt, ka jaunā gadā kaut kas mainīsies. ka ar gada pirmo dienu izmainīsies teju puspasaule. protams, būtu jau skaisti un tā tālāk, bet realitāte ir un paliek realitāte - tā tas nenotiek.

ir nedaudz skumji saprast to, ka cilvēkiem tu, cilvēk, esi nepieciešams tikai tad, kad viņiem ir kaut kas vajadzīgs. lai iegūtu dzīvi sev, viņi grib atņemt tavu dzīvi, neskatoties uz to, ko tas viņiem pašiem prasīs, ka tik vajadzīgais ir iegūts. sasodīts, pasaule! ir jāsaprot, ka ne visi ir tādi, kuri var runāt par to, kas notiek. ne visi gribēs kādam citam stāstīt par to, kas attiecināms tikai uz viņu pašu personīgo dzīvi.

ir jāsaprot, vienkārši jāsaprot.

ko Tu dotu, lai vēlreiz dzīvotu?

jau otrā diena jaunajā - Čūskas gadā, tādēļ - laimīgu Jauno gadu!

atklāti sakot, pēdējo trīs gadu laikā, šis gads ir sagaidīts pavisam mierīgi, pirmo reizi Rīgā, pirmo reizi atzīmēts arī Itālijas oficiālais Jaunais gads... nu jā, kaut kā un apmēram arī tā.

tā kā 2012. gads ir beidzies, tad kaut priekš sevis jāsastāda tā notikumu pārskats. tomēr ne viss te ir rakstīts sava slinkuma, nevēlēšanās un arī ne - vajadzības dēļ.

 

• manas vasaras albums (varētu pat teikt, ka gada albums numur viens) pavisam noteikti bija Prāta Vētras "Vēl viena klusā daba"
• cilvēki tomēr ir liekuļi, sakot vienu, bet izdarot otru. daudz tādu cilvēku esmu satikusi šajā gadā
• viena no visjaukākajām lietām - dziedāt visas zināmās dziesmas, ģitāras pavadījumā, nakts vidū
• nav vērts pārdzīvot par cilvēkiem, par kuriem vairs nav nekādas daļas. jāpriecājas, ka vispār kādu vārdu pārmijat. kas bijis, bijis. tā nu tas ir.
• esmu briesmīgi palaidusies. nopietni. aizguļos, neuzskatu par svarīgu ierasties uz nokavēto, izlemjot, ka jāguļ vien tālāk. neapņemšos nozvērēties, ka labošos, jo apņemties un nosolīties sev - lielākie meli pasaulē
• esmu pazaudējusi vēstuli sev un arī mērķu sarakstu. nezinu un neatceros, ko biju apņēmusies izdarīt. tikai aptuveni nojaušu. lame, so lame.
• lieki piebilst, ka neatceros savu vēlēšanos dzimšanas dienā. iespējams, ka mana vēlēšanās tepat blakus vien spēlē datorspēli, kurm cik noprotu, īsi uzmetot skatienu, ir jābūvē dzelzsceļš, izmantojot loģisko domāšanu
• ir ļoti kaitinoši dzirdēt - nu, ko tu darīsi pēc vidusskolas?, kur mācīsies?, kādi plāni? viss, ko daru - stulbi smaidu un kaut ko atbildu.
• vispār, stulbi smaidu tāpat. gadās, ka esmu arī nemainīga. pāris jomās un pāris lietās
• brīžiem viss, kas paliek no cilvēkiem, ir tikai skaistas atmiņas. vai vienkārši atmiņas
• kiss my eyes and lay me to sleep
• no enerģijas dzērieniem ir grūti atradināties. īpaši tad, ja jānodod laikietilpīga formāta darbi, jāmācās ieskaitēm un kontroldarbiem, vai vienkārši jāpabeidz lasīt kādas obligātās literatūras grāmatas (piedod, "Dvēseļu puteni", ka pie tevis aizmigu un lamājos vēlāk literatūras domrakstā!)
• ja labi grib un nervu sistēma atļauj, tad var pieņemt dažādus cilvēkus. nav teikts, ka nevaru kļūt aizkaitināta. aizkaitinājums ir briesmīgākā kaite, ko ieguvu pagājušajā gadā
• esmu kļuvusi nepierasti atklāta. saku, ko domāju, neklusēju. cik pareizi, cik nepareizi - nezinu. bet nevar arī ļaut kāpt uz galvas nepārtraukti.
• salūti ir un būs paši lieliskākie, skaistākie un aizraujošākie.
• my intimate is no one
• lai arī grupa AFI atgādina man manus apkaunojošos 14gadnieces laikus, tā grupa būs nemirstoša manā sirdī un viņu dziesmu vārdi vienmēr būs kādā smadzeņu šūnā paslēpušies
• rakstīšana ir sava veida terapijas forma
• joprojām ir jauki sagaidīt saullēktus ar karstu tēju. nekas, ka tas bija briesmīgs bezmiega moku laiks
• sasodīts, klausieties arī savā prātā! pat ja draugi vēlēs tikai labu, savārīto putru būs jāstrebj jums pašiem. vai manā gadījumā - jātiek galā vie n pašai ar cilvēkiem, kuri tomēr šķiet tādi nedaudz... nezinu, atpalikuši un biedējoši, ja nesaprot, ka "nē", to arī nozīmē - "nē", nolādēts!
• labs darbs, kas padarīts, aizstāvēts. bet joprojām nav nosvinēts un nav noslīcināts
• 18 nav prieka lieta. pavisam nopietni, nav 'jautri maksāt par zobārstu šausminošas summas
• ir jākāpj ārā no rāmjiem, ja nav bail baudīt dzīvi un redzēt tās patieso izskatu
• tas jocīgais brīdis, kad kāda cita māju pārzini labāk par viņu pašu
• tas nesmieklīgias brīdis, kad tēvs izmet jociņu par to, ka pietieks mani kaut kādam iepazīšanās raidījumam. nu jā, tā jūnijā un augustā gadījās
• jo manis gatavotos kēksiņus pavisam noteikti ir jānogaršo vecmammām
• neuzticēties nevienam. īpaši, ja runa ir par darbavietas iegūšanu
• sasodīts, sasodīts, sasodīts
• varētu pat teikt, ka man ir kauns par to, cik patiesībā liela muļķe esmu bijusi. bet nu - mācība dzīvei iegūta, tas nu skaidrs
• party žigulis, hokejs un atkal temperatūra 38 grādi. visbriesmīgākais šņabis ir uz muguras komprešu veidā
• jo tikai uz manu slimības vēsturi smagi nopūšas ģimenes ārste un feldšere. analīžu pieņēmēja nav labāka
• jo tikai mana mamma smagi nopūšas, saprotot, ka brīžiem piektdienu pēcpusdienas ir tās reizes, kad mani viņa redzēs pirmdienas rītā, skolā

gads ir bijis raibs. gan ar smiekliem, gan ar asarām. dzīve kā dzīve.

uz izdošanos!