mana sen kā pazudusī bohēma ir atradusies! tā bija paslēpusies vasaras vakarā tad, kad nolija lietus. vakars palika vēss, saule devās uz rieta pusi, dārzā smaržoja īrisi un rozā pujenes. un, protams, zaļos gumijas zābakos, kuros sabira daudz gliemežu. šīs vasaras svaigās smaržas ir tās, kuras pietrūkst tik ļoti.
pleds, sarunas, smiekli. lūdzu, pamatnoteikumi, lai sāktu izjust bohēmu, kas nekad nebūs neviena citā gadalaikā.
laikam tikai tagad saprotu, cik ļoti mana dzīve ir mainījusies. pasaule, kāda man bija pirms gada, ir apgriezusies ar kājām gaisā. aizvien meklēju jaunus veidus, kā savaldīt dusmas. nesanāk nepavisam, tomēr labi, ka vēl pastāv iespēja vienkārši iziet ārā un staigāt apkārt, kamēr dusmas kaut cik norimst.
nekas jau īsti nemainās. ir tik ļoti daudz kā, kas gulstas zem "nekad" zīmes. protams, "nekad nesaki nekad", bet, ja tā pavisam atklāti - tad ļoti daudz lietu sēž zem šī apburtā loka "nekad".
"Tiem, kuriem tu neesi vajadzīgs, nekad nedrīkst atzīt, ka viņi ir vajadzīgi tev, jo tad viss būs vēl daudz, daudz sliktāk."
- U. Rudaks
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru