kad vakar devos uz kora mēģinājumu, devos uz lasītavu, jo laiks man bija diezgan daudz un sen neesmu pirkusi nevienu pašu žurnālu, jo visa nauda aiziet ceļam. tātad, ko es ar to gribēju teikt? - to, ka padomju laiki ir prom pavisam! I mean, neviens nekautrējas runāt par seksu. uz kādiem pieciem žurnāliem bija galvenais temats - sekss. un es nedomāju, ka tas būtu kaut kas slikts. viss, ko varu teikt - nepastāvēs tā tumsonība, kura bijusi. nu, cerams, ka tā, jo pastāv tik un tā aizspriedumaini cilvēki - runājot par ķermeņa modifikācijām. bet ar laiku visi aizspriedumi zūd. zūd un neatgriežas.
kārtējo reizi man bija jāsavalda sevi. konkrēti tajā aizspriedumu ziņā. jeb, ja pavisam vienkārši, "Tev ir jādzīvo tā un šitā!" tēma tika aizskarta. atkal sākās tas, ka man ir jābūt tādai un tādai, jābūt kopā ar to, ne ar to otru. galu galā - jā, cik labi, ka pašiem ir tā, kā gribēja. sasodīts! - man tiešām nepamet sajūta, ka viss, ko es daru, ka dzīvoju tā, kā es tagad dzīvoju, ir pavisam aplami! un tad man pārmet to, ka es neesmu pozitīva, esmu dusmīga un vēl nezin kāda. interesanti gan, ja jums ar pirkstu bakstītu sejā to, cik 'nepareizi' dzīvo. un kāda jēga teikt to, ka nav iespējams dzīvot nepareizi, ja tāpat kāds būs ar aizspiestām ausīm ciet, kliedzot tālāk sejā, ka viss tiek dzīvots nepareizi.
es zinu, ka neesmu vairs tā meitene, kas bija pirms četriem gadiem - tā, kura smaidīja un bija pozitīva nepārtraukti. sabiedrība, kurā mēs atrodamies, nesaudzē nevienu. tā ņem visu, ko var sapostīt. daļēji varu teikt, ka esmu apmierināta ar sevi šobrīd. nekas nenotiek tā, kā ir plānots, ir bijis mērķis. nekad neizdodas tā, kā plānots, jo tie ir plāni. laikam, nekad arī nenotiks tā, kā ir gribēts un cerēts.
patiesībā, šausmīgi muļķīgi likt uz kaut ko visas savas cerības, bet savādāk es nemāku. varbūt ar laiku iemācīšos. varbūt arī nē. tomēr - dzīvosim, redzēsim.
šī mūzika šodien mani apbūra. sen nebiju klausījusies neko no Placebo. varbūt arī tādēļ uzspiedu un paklausījos. un pārdomas par visu atkal sākās.
