izdomātā ragana prātu jauc

sameklē youtube.com The Cure - Lullaby un klausies. 

te nu es esmu. 

meitene, kura skrien grāmatu skapjos, lej sev uz kājām karstas tējas. meitene, kura bauda ēst gatavošanas procesu. jā, tā esmu es. tātad, turpinu dzīvot un gulēt pļavās.

tuvojas skolas beigas. ja tā padomā, tad tiešām - šajā vasarā ir jāiztrakojas un jāizbauda vasara no visas sirds, jo šī būs pēdējā vasara pirms zobu sāpēm numur viens - augstskola. cik žēl, ka ar domu "vajag mācīties!" nepietiek. jāizdomā, ko mācīties, kur mācīties. šoreiz šo lietu nevaru paglabāt dziļi skapī. tā, diemžēl, ir jātur acu priekšā un ik pa brīdim jāpārskata. ideju ir, informācija arī ir, rodas jautājums - vai tiešām tā ideja paliks un pēkšņi neuzradīsies jauna? dzīvosim, redzēsim.

tāpat kā ar pāris pasākumiem, par kuriem vismaz kāds īkšķus tur. kādi tie ir, par to tikai tad, kad būs saņemts apstiprinājums vai noliegums. neesmu īsti māņticīga, bet tomēr ir lietas, par kurām labāk klusēt un teikt tikai izredzētajiem. vienu jau noskauda. lai jau tiek, jo ar tādām noskaustām lietām neviens nav laimīgs. 'dzīve sadupsēs', jo karmas likumi strādā patiešām lieliski šajā pasaulē. kaut arī līdz tam brīdim brīžiem nākas pat ilgi gaidīt, rezultāts ir tā vērts. oi, kā ir vērts!

runājot par vasaras baudīšanu... jā, ja tiešām viss ies tā, kā vajadzētu, tad šī vasara patiešām būs raibu raibā, jo izdomāju, ka ļaušos visam, kas notiek. pārāk ilgi esmu bijusi tāda klusā un 'nē, es jau nē'. lai gan... tie klusie ūdeņi parasti tie paši dziļākie un brīnumi var rasties viens pēc otra. zinot sevi, tāpat tie brīnumi rodas. un brīžiem tā 'pareizā Linda' ir galīgi nepareiza. tā teikt, pāāārsteigums!

rodas vēlme rakstīt. jāatrod skapī noglabātā klade ar jau iesākto rakstāmgabalu. neatceros tās sajūtas, kad rodas kaut kas jauns un savā ziņā - vēl nebijis. un vispār to, kā ir tad, kad ir jaunas sajūtas par it kā pašsaprotamām lietām.

ko vēl es varu piebilst šajā ierakstā? - māku draudzēties. māku lieliski draudzēties. žēl, ka te to pozitīvo nevar līdz galam atrast. viss cits ir svarīgāks par mani. muļķīte esmu, uzskatot, ka... nu jā, neko. lai paliek. tā taču esmu tikai es. pagaidīšu.

un ko sagaidīšu? - nezinu. nezinu, pat ko varētu sagaidīt. kaut ko vēl nezināmu un arī neizdibināmu. varbūt labu, varbūt pilnīgi pretēji - kaut ko nepatīkamu. bet zinu, ka sagaidīšu.

tikai jāgaida.

varbūt vienkārši gulēt uz svaru kausiem un lekt iekšā vienā no diviem kausiem. tā būs ātrāk. 

bet tagad gan - izbaudi šo pēdējo maija nedēļu, jo tūlīt klāt būs vasara ar jauniem iespaidiem un piedzīvojumiem!

es skaitu naktis negulētās

neatceros pēdējo reizi, kad būtu piecos no rīta aizmigusi. tā teikt, sagaidīju to, kā gaisma aust un varēju iet gulēt. skolas laikā. vasarā tā ir normāla darbība - sēdi pie loga, klausies sienāžos, ietinoties segā. un teikšu atklāti - ja aizmieg piecos no rīta, tad uz skolu piecelties laicīgi vairs nav iespējas. viss, ko no rīta atceros - bubināju kaut ko mammai pretī. garlaicīgi noteikti šorīt nebija. tāpat kā vakar. un visu iepriekšējo nedēļu. darbīga nedēļa, jo

- mums bija jāgatavo pārsteigums 12.klasei viņu 'pēdējam' Pēdējam zvanam. negulēt un baudīt brāļa dusmas nav jautra lieta, toties var iemācīties pagatavot sviesta krēmu;

- protams, ka mums bija vēlme redzēt, kā 12.klašu audzinātājas tiek atvestas uz skolu, tādēļ devāmies uz skolas sētu, lai to visu redzētu. laikam varu nepiebilst, ka pērles, kā mēs savu audzinātāju (un kā arī citas skolotājas) vedīsim uz skolu, bira vājprātā. smējāmies līdz asarām, vaigos sametās krampji, ka pēc tam grūti bija atgūties un pērles bira tālāk;

- Muzeju nakts izpalika. sirdsapziņa neļāva nebraukt uz Saldu, uz jaukto koru salidojumu "Mēs lidosim!" un arī sestdienas dienā nav prieka lieta, tomēr ir tiešām daudz lietu, kuras vienkārši ir jādara, lai arī cik ļoti liela vēlme būtu tās nepildīt. aizbraucot uz Kalnsētas pagasta estrādi, secinājām, ka koristus negaida - vārti ciet, līdām ar vēl kādu kori pa krūmiem, netālu no upītes. tālāk jautrība - četras stundas sēdēt ēnā un salt nost. tā arī nesaprotu, kas ļaunāk - nosalt vai nodegt. bet es tāpat pie pusdienu galda spēju apdedzināt savu Rūdolfa degunu. man vienkārši veicas! to pašu varētu teikt vakarā, kad salidojuma koncerts bija beidzies un ātrāk devāmies uz autobusu, jo mani vienkārši pievelk kamenes, kas zem tautastērpa brunčiem lido. tizlums nemirst! zūd tikai tas, kuram tas tizlums. toties, kur gan vēl būtu dzirdama lieliska pērle, kā - "Ja nebūtu Džastina Bībera, Nikolajam Puzikovam nebūtu ko dziedāt!"

- ieskaites ieskaišu galā, darbi darbu galā. un ir liela negribēšana. joprojām;

- flirta maratons : aiziet! kurš zaudēs?

sāku skaitīt cilvēkus, kas zina manus nodomus vasarai. varētu būt, ka tie ir vien divi cilvēki. pārējiem negrasos vēl neko teikt. neesmu īsti māņticīga, tomēr tie ir tie cilvēki, kuri tur par mani īkšķus, lai tiešām izdotos tas, kam vajag izdoties. jebkurā gadījumā - vasara patiešām būs raiba! to varu teikt pavisam droši.

par dzīvi, kas aiz palodzēm sākas

tieši tā, dzīve sākas aiz palodzēm. ir tikai jāsaņemas lekt ārā no ierastajiem logu rāmjiem, lai ļautos dzīvei.

ja, es sāku biežāk ienākt šeit. žēl, ka tikai juceklis ir tāds, ka nerakstu neko. man šķiet, ka savā prātā esmu izfantazējusi visu, tikai neesmu to visu datējusi. parasti konkrētajā brīdī nav vēlme runāt, kur nu vēl rakstīt. vai arī dusmas ir tik lielas, ka nav vēlme izgāzt žulti uz visu pasauli. jāmāk sevi savaldīt.

tātad, kā man iet?

paldies, man iet. ļoti lēni, stāv viss uz vietas un tā. kā parasti, nekas. ir tikai viena lieta, par kuru šodien tā aizdomājos,kad devos uz skolu. respektīvi, tad, kad esmu atvērusies visam jaunajam, dzīvoju tā, kā visu laiku man vajadzētu dzīvot... eņģelīši sadodas rokās un piekāš. tad, kad patiešām priecājos, ka kaut kas notiek uz labu, notiek viss pretējais. darbi, darbi.. kā jau ierasts. tikai šoreiz pat ieķērās tā neizdošanās. jā, varbūt vienkārši nav lemts... bet, sasodīts! - tas ir sasodīti kaitinoši, ja mūžīgi tā notiek. sapriecāties un sēdēt atkal uz zemes, saprotot, ka tiešām ir tik daudz lietu, kuras tiešām nevēlas notikt, piepildīties un vienkārši būt. tad kas vispār grasās notikt... ja notiks? ja notiek kaut kas pozitīvs, tad būs pūliņi, lai nekas nebūtu īsti pozitīvs.

es pārāk daudz domāju.  es nedrīkstu domāt par to, ko man pastāsta. nekad neesmu drīkstējusi, jo tās lietas, ko uzzinu - vai nu paceļ... vai grūž bedrē, no kuras piecēlos. šoreiz - grūž bedrē, jo es domāju, ka tomēr cilvēki ir labi. kārtējo reizi kļūdījos. it kā dabiska lieta, bet tomēr, ja tu saproti, ka esi izmantots līdz pēdējam, šaubos, ka tu vēlies vēl par to cilvēku ko dzirdēt, kur nu vēl redzēt. ir jāsaņemas, zinu. bet es esmu saņēmusies. es zinu, ko vēlos... kad pēdējo reizi bija tā, ka es skaidri zināju to, ko vēlos no visas sirds? labu laiku atpakaļ.

skumji.

skumji ir tas, ka cilvēkiem ir tendence pārvērsties tādos, ka kauns atcerēties, ka vispār viņu pazini. ja pazini.