esi sveiks - šajā pēcpusdienā, kad saule tik jauki spīd. kad tad pēdējo reizi es priecājos par gaišu dienu?
godīgi? - es vairs neatceros.
esmu tik ļoti pieradusi pie nomācošām dienām un lietām,
ka sāku atkal aizmirst to īpašo prieku parastās dienās.
esmu pieradusi atkal pie pelēcības. kaut arī mācēju dzīvot puķainā gaisotnē.
bet nu atkal jāmācās dzīvot no jauna.
dzīvot.. varbūt pat pareizāk.
vakar,koncertlekcijā, izbadīju Brazīlijas ritmus. karstasinīgos ritmus.
pat vienu brīdi bija vēlme celties kājās un izbaudīt uz sevis šos maģiskos ritmus, bet nedrīkstēja tā.
tā,redz,uzvesties sabiedrībā, nav labi.
jā,patiešām - es vēlētos doties uz Brazīlijas karnevālu 2.martā, bet tas vienkārši ir nereāli.
un arī angļu valodas stundā vakar uzzināju,ka miris Mārtiņš Freimanis. kaut kā neticas.
šķiet, ka tas būtu viparastākais joks, ka Freimanis tikai joko. bet ar šādām lietām nejoko. tā notiek.
un tam neko nevar izdarīt.
šķiet jau muļķīgi, ka asaras acīs ir par pavisam svešu cilvēku.
bet viņā ir kaut kas tik ļoti pazīstams, tik ļoti ierasts, ka tiešām jāraud, skatoties video par viņu.
īpaši LTV1 veidoto sižetu par viņu vakar.
un paskatoties uz mūziķiem,kas šodien Radio SWH dziedāja par godu viņam, ar asarām acīs un balsī,
vien pašai arī bija jārij asaras.
gribas jau atkal teikt, ka tas nebija godīgi, ka viņš mira tik jauns, bet.. kāda jēga?
nav jēgas.
tā notiek.
tā pavisam vienkārši.
katru dienu kāda dzīvība izdziest. kamēr viena dzīvība ienāk pasaulē,kāda cita dodas prom.
cik tomēr cilvēka dzīvība ir tik maza.
"uzdāviniet man vienu sauli bez prieka
godīgi? - es vairs neatceros.
esmu tik ļoti pieradusi pie nomācošām dienām un lietām,
ka sāku atkal aizmirst to īpašo prieku parastās dienās.
esmu pieradusi atkal pie pelēcības. kaut arī mācēju dzīvot puķainā gaisotnē.
bet nu atkal jāmācās dzīvot no jauna.
dzīvot.. varbūt pat pareizāk.
vakar,koncertlekcijā, izbadīju Brazīlijas ritmus. karstasinīgos ritmus.
pat vienu brīdi bija vēlme celties kājās un izbaudīt uz sevis šos maģiskos ritmus, bet nedrīkstēja tā.
tā,redz,uzvesties sabiedrībā, nav labi.
jā,patiešām - es vēlētos doties uz Brazīlijas karnevālu 2.martā, bet tas vienkārši ir nereāli.
un arī angļu valodas stundā vakar uzzināju,ka miris Mārtiņš Freimanis. kaut kā neticas.
šķiet, ka tas būtu viparastākais joks, ka Freimanis tikai joko. bet ar šādām lietām nejoko. tā notiek.
un tam neko nevar izdarīt.
šķiet jau muļķīgi, ka asaras acīs ir par pavisam svešu cilvēku.
bet viņā ir kaut kas tik ļoti pazīstams, tik ļoti ierasts, ka tiešām jāraud, skatoties video par viņu.
īpaši LTV1 veidoto sižetu par viņu vakar.
un paskatoties uz mūziķiem,kas šodien Radio SWH dziedāja par godu viņam, ar asarām acīs un balsī,
vien pašai arī bija jārij asaras.
gribas jau atkal teikt, ka tas nebija godīgi, ka viņš mira tik jauns, bet.. kāda jēga?
nav jēgas.
tā notiek.
tā pavisam vienkārši.
katru dienu kāda dzīvība izdziest. kamēr viena dzīvība ienāk pasaulē,kāda cita dodas prom.
cik tomēr cilvēka dzīvība ir tik maza.
"uzdāviniet man vienu sauli bez prieka
uzdāviniet man vienu nepiepildītu dienu
uzdāviniet man vienu neatrastu mieru
uzdāviniet gan siltu kā pienu
un es būšu jums tā
un es būšu jums savādāk
un es būšu jums savādāk
un es dziedāšu jums tā
un es mīlēšu jums savādāk
uzdāviniet man bez iemesla un veida
uzdāviniet man to prieku par beigām"
Mārtiņš Freimanis
(1977 - 2011)
jauks raksts. un es pilnībā piekrītu par Freimani. man arī nobira 2 asaras klausoties dziesmas pa SWH
AtbildētDzēst