uz galda stāv vēl nedaudz kūpoša tējas krūze, kaut tā arī ir jau pusē.
ir ieslēgt mūzika. un es varu kaut nedaudz noskaņot sevi vakara burvībai. skaļums ir tieši tāds, kāds man patīk - kluss, bet joprojām var dzirdēt ikvienu vārdu, ko dziedātājs ir izteicis mūzikā.
sapņos sen neesmu sajutusies... laimīga. tik sen neesmu pamodusies ar smaidu sejā un satrauktu sirdi, ar nedaudz piesarkušu seju no tikko sapņotā. esmu izjutusi tikai bailes un nedrošību. iespējams, ka tas ir tādēļ, ka arī dzīvē īpaši labāk nejūtos. bet sapņi parāda zemapziņā esošo. vajadzētu parādīt. bet pasaki tagad - cik reizes tu pats esi redzējis to, ko patiešām vēlies redzēt? kaut vai tas būtu redzams tikai un vienīgi sapnī, ne dzīvē, jo uz kaut ko tādu pat neceri. cik reizes? varbūt tikai vienu vienīgu reizi visā savā mūžā. un pēc tās liktenīgās reizes, cik nakšu esi vēlējies, lai vēlreiz kaut ko tādu piedzīvotu - nosapņotu? noteikti, ka vairs pat nav iespējams saskaitīt. šeit nedaudz pierādās, ka arī zemapziņa ir mīļa un pūkaina neliete. bet arī viņa ir tikusi reiz sāpināta.
cik labi, ka ar smiekliem ir citādāk - tie visi smieklu krampju vaigos un sāpes vēderā, kamēr nespēj paelpot un krīti gar zemi ar smieklu asarām acīs... tas viss nepārtraukti atkārtojas. dažreiz iet rondo formā, bet atkārtojas bieži viens un tas pats - tu smejies līdz bezspēkam un vairāk.
smejies, smejies, smejies!
- Čičiks
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru