Где красное вино?

vai arī maltā kafija? savu nevaru atrast. meklēšanā arī ir izsludināta

labsvakars tavās mājās. mans vakars manās mājās ir tīri pieņemams. šovakar nevar sūdzēties. protams, varētu datoristabā būt siltāks, bet šobrīd nav iespējams - pie manis, Tukumā, ir orkāns.

naktis joprojām nav jaukas. gandrīz kā "Bada Spēļu" triloģijas varonei Katnisai - murgi mani vajā. es tik ļoti reti sapņoju, bet viss, ko redzu - murgi, kas manu prātu iespaido, jo pēc pamošanās kādu laiciņu ir bailes vērt vaļā acis. es redzu omu, un murgā - man ir bail no viņas. bail no cilvēka, kurš ir bijis man klāt visu laiku un devis padomus dzīvei. un man no viņas ir bail.

brīžiem domāju - varbūt vispār man tos sapņus un cerības palaist gaisā? no tiem būtu lielāka jēga tad, ja atrastos starp putniem un koku galotnēm, ne manā galvā. viens juceklis no cerībām un skaistajiem,zaļajiem sapņiem rodas. es varētu turpināt cerēt, ka viss būs labi, es būšu neapjukusi. bet es varētu ari izlikties. iespēju galvā man ir daudz. tikai... kuru izmantot? mest plinti krūmos nevajadzētu, bet tie striķi trūks. un trūks nepātraukti. taču rezerves plāna nav, jo plāni nekad nedarbojas. rodas sajūta, ka tie plāni slepeni sarunā, ka jāpiečakarē cilvēka cerības un prāts. respektīvi - jāpabojā dzīvē vēl nedaudz. tas tā - lai saņem kārtīgu mācību nepaļauties...

smejies līdzi saules stariem

esi sveiks - šajā pēcpusdienā, kad saule tik jauki spīd. kad tad pēdējo reizi es priecājos par gaišu dienu?
godīgi? - es vairs neatceros.
esmu tik ļoti pieradusi pie nomācošām dienām un lietām,
ka sāku atkal aizmirst to īpašo prieku parastās dienās.
esmu pieradusi atkal pie pelēcības. kaut arī mācēju dzīvot puķainā gaisotnē.
bet nu atkal jāmācās dzīvot no jauna.
dzīvot.. varbūt pat pareizāk.
vakar,koncertlekcijā, izbadīju Brazīlijas ritmus. karstasinīgos ritmus.
pat vienu brīdi bija vēlme celties kājās un izbaudīt uz sevis šos maģiskos ritmus, bet nedrīkstēja tā.
tā,redz,uzvesties sabiedrībā, nav labi.
jā,patiešām - es vēlētos doties uz Brazīlijas karnevālu 2.martā, bet tas vienkārši ir nereāli.
un arī angļu valodas stundā vakar uzzināju,ka miris Mārtiņš Freimanis. kaut kā neticas.
šķiet, ka tas būtu viparastākais joks, ka Freimanis tikai joko. bet ar šādām lietām nejoko. tā notiek.
un tam neko nevar izdarīt.
šķiet jau muļķīgi, ka asaras acīs ir par pavisam svešu cilvēku.
bet viņā ir kaut kas tik ļoti pazīstams, tik ļoti ierasts, ka tiešām jāraud, skatoties video par viņu.
īpaši LTV1 veidoto sižetu par viņu vakar.
un paskatoties uz mūziķiem,kas šodien Radio SWH dziedāja par godu viņam, ar asarām acīs un balsī,
vien pašai arī bija jārij asaras.
gribas jau atkal teikt, ka tas nebija godīgi, ka viņš mira tik jauns, bet.. kāda jēga?
nav jēgas.
tā notiek.
tā pavisam vienkārši.
katru dienu kāda dzīvība izdziest. kamēr viena dzīvība ienāk pasaulē,kāda cita dodas prom.
cik tomēr cilvēka dzīvība ir tik maza.



"uzdāviniet man vienu sauli bez prieka 

uzdāviniet man vienu nepiepildītu dienu 

uzdāviniet man vienu neatrastu mieru 

uzdāviniet gan siltu kā pienu 

un es būšu jums tā 
un es būšu jums savādāk 

un es dziedāšu jums tā 

un es mīlēšu jums savādāk 

uzdāviniet man bez iemesla un veida 

uzdāviniet man to prieku par beigām"

Mārtiņš Freimanis
(1977 - 2011)

california, here i come

šodien sapratu, ka vajag kaut ko mainīt. ka beidzot vajag kaut ko mainīt. virtuvē šovakar iekurināja plīti (un man patiešām patīk šis lauku mājas pluss - ir jaukas plītis virtuvē,kuras rada omulīguma noskaņu vakaros, kad gribas pasēdēt virtuvē un padzert tēju), es sadedzināju lapas, kur bija daži stāstiņi iesākti. nepabeigti. uzreiz tāda sajūta, ka tā ir labāk - visu nepabeigto sadedzināt un aizmirst. kaut dzīvē arī tā varētu būt - kaut kas, kas ir kādreiz bijis nepabeigts, kaut to varētu tik viegli aizmirst. kaut ko nepabeigto varētu sadedzināt un pelnus aizpūst prom. jā, ja kaut kas būtu tik vienkārši šajā dzīvē. šajā dzīvē viegli ir izdzert glāzi ūdens. varbūt kādam ir grūti pat tas, jo katrs pasaulē esam citādāks, katram ir kādas problēmas, kādas sāpes un pārdzīvojumi.

ak,nu labi, ko es centīšos apmānīt? patiešām vēlos viņu atkal satikt un smieties atkal kopā.

just watch how my wildest dreams come true!

uz galda stāv vēl nedaudz kūpoša tējas krūze, kaut tā arī ir jau pusē. 

ir ieslēgt mūzika. un es varu kaut nedaudz noskaņot sevi vakara burvībai. skaļums ir tieši tāds, kāds man patīk - kluss, bet joprojām var dzirdēt ikvienu vārdu, ko dziedātājs ir izteicis mūzikā.

sapņos sen neesmu sajutusies... laimīga. tik sen neesmu pamodusies ar smaidu sejā un satrauktu sirdi, ar nedaudz piesarkušu seju no tikko sapņotā. esmu izjutusi tikai bailes un nedrošību. iespējams, ka tas ir tādēļ, ka arī dzīvē īpaši labāk nejūtos. bet sapņi parāda zemapziņā esošo. vajadzētu parādīt. bet pasaki tagad - cik reizes tu pats esi redzējis to, ko patiešām vēlies redzēt? kaut vai tas būtu redzams tikai un vienīgi sapnī, ne dzīvē, jo uz kaut ko tādu pat neceri. cik reizes? varbūt tikai vienu vienīgu reizi visā savā mūžā. un pēc tās liktenīgās reizes, cik nakšu esi vēlējies, lai vēlreiz kaut ko tādu piedzīvotu - nosapņotu? noteikti, ka vairs pat nav iespējams saskaitīt. šeit nedaudz pierādās, ka arī zemapziņa ir mīļa un pūkaina neliete. bet arī viņa ir tikusi reiz sāpināta.

cik labi, ka ar smiekliem ir citādāk - tie visi smieklu krampju vaigos un sāpes vēderā, kamēr nespēj paelpot un krīti gar zemi ar smieklu asarām acīs... tas viss nepārtraukti atkārtojas. dažreiz iet rondo formā, bet atkārtojas bieži viens un tas pats - tu smejies līdz bezspēkam un vairāk.

smejies, smejies, smejies!

- Čičiks

sveču liesmiņas dejo vijīgās tējas notīs

esi sveikts jaunajā gadā!

tiešām, tik sen nav rakstīts, pat laimīgu gadu vēl nebiju novēlējusi. bet labāk vēlu, nekā nekad. tas gan tiesa.

jauno gadu sagaidīju pie Līgas. tiesa, nebija tik... interesanti, kā sagaidot 2010. gadu, bet tomēr bija jautri tāpat.

viss vakars vienos smieklos un priekā.

patiesībā, nekas īpašs nav noticis. kā jau parasti. esmu apdomājusi visu - par savu dzīvi, par mācībām, izglītību, skolām, darba iespējām, personīgo dzīvi. esmu visu laiku domājusi par visu, kas notiek un vēl tikai notiks. jocīga sajūta, kad sāk domāt. bet naktī vismaz ir kluss. tieši tad, kad tas ir tik ļoti nepieciešams - sēdēt klusumā un domāt. pie vīraka dūmiem un ar tējas krūzi rokās.

tēja izdzerta, varētu iet pēc vēl vienas, bet iztikšu. man nāk miegs, un vajadzētu arī pagulēt, bet nav nekāda īpašā jēga no tā. kā ieslīgšu miegā, tā kāds murgs būs atkal. pāris naktis jau tā bija. nepatīk redzēt.

un tikko nonācu pie secinājuma, ka es ļoti vēlos pastaigāties pa Vecrīgu. vakarā, kad ir laternu apgaismojums.