lai arī cik ļoti es mīlu rakstīt, tomēr motivācijas vēstules rakstīt man patiesi nepatīk rakstīt. katra jāraksta citādāk, jo noskatītie varianti ir pagalam atšķirīgi. un, dies' pas', sajauksi adresātus un no visas sirds vēlēsies, kaut zeme atvērtos un tevi (šeit: mani) aprīt. turēt īkšķus, ka kādam esmu patiešām vajadzīga.
arvien biežāk pārliecinos, ka nevienam nekad nedrīkst teikt, ka tev iet patiešām slikti. lai arī cik ļoti gribētos izkliegt visu, kas ir iekšā, nedrīkst. sakost zobus, kost lūpās un tā visu laiku. visu sasodīto laiku. mūžīgi mūžos. bez āmen. būsim atklāti, cik lielā mērā otrs priecāsies par tavu nelaimi? un cik ļoti otrs pastāstīs, cik viņam iet labi, lai iedurtu jums sirdī un mugurā (tas tā, lai pārliecinātos par tavu sakāvi) miesnieka dunci. nu jā, cilvēki ir un paliek cilvēki. varbūt arī tādēļ man īsti nepatīk cilvēki, jo katram ir sava maska, katram ir kaut kas, ko pateikt, melot un nonievāt. tikai un vienīgi, lai iegūtu savu labumu. okey, visbiežāk - lai tikai apmierinātu savu smieklīgo ego, sabojājot otram teju vai visu dzīvi. tomēr, ja jau cilvēkam tā patīk runāt, jāatceras vienmēr ir viens - karma mīl būt tavā tuvumā, lai vienā jaukā dienā iedurtu ar adatu ego dibenā.
pie reizes vēl jāpadomā, kur gan palikuši mani, tā saucamie, draugi? kurā brīdī visi kā viens pazuda? bet tā jau vienmēr notiek - kolīdz izvēlies iet savu pašreizējos dzīves ceļu, tu viņiem neesi vajadzīga, ja vien nemīli atrasties 24/7 bāros, bļaujot pēc glāzes papildināšanas vai vienkārši nepazīsti pietiekami daudz vienu cilvēku, kuriem interesētu attiecības vienas nakts garumā. meh.
šodien sapratu vienu: ja drīzumā neiemācīšos iekurināt plīti, man draud brutāla nosalšana zem divām segām aukstā mājā, bet, johaidī, žēl aizvērt aizkarus, jo ārā vēl ir gaišs!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru