brīžiem ir tā sajūta, ka tu, cilvēciņ mīļo, iederies jebkur citur, ne tur, kur tu esi. ka iedeeries pļavā, ne mežā, ka labāk darbā, ne skolā. nu jā, tā ir tieši ar mani. labāk jūtos jebkur citur, ne te, kur esmu, kur dzīvoju. protams, svarīgs ir cilvēks visur un vienmēr, bet brīzīem tomēr... nu nezinu. zinu to, ka jūtos labāk, ja esmu citur. konkrētās vietās, konkrēti cilvēki. cilvēki, kuri mani gaida un atbalsta tad, kad tas patiešām ir visvairāk nepieciešams. jocīgi šķiet saprast to, ka vistuvākie tomēr no manis dzīvo tālu. jocīgākais šķiet tas, ka es labprātāk dodos pie viņiem, ne palieku šeit. tā ir tā sajūta, ka labāk doties kur citur, lai justos labi. tā ir tā burvība, kad viņi tevi sagaida ar smaidu sejā, apskaujot un brītiņu nelaižot vaļā.
ārā ir apmācies laiks. ik pa brīdim nokrīt kāda lietuslāse uz zemes. ierasta pelēka pirmdiena. ja pavisam atklāti, tad šāds laiks man patīk vislabāk. kaut kā arī pašsajūta manāmi uzlabojas, ja diena ir pelēka. sēžu lasītavā un rakstu, jo man ir laiks un arī iedvesma vispār atvērt šo vietu, lai ieraksti tiktu papildināti. nerakstu tā, kā rakstīju agrāk. pārmaiņas paliek pārmaiņas.
pienākumi pret sevi un tuvajiem.
viss, kas pietrūkst šobrīd, ir mūzika fonā un tase karstas tējas. un sveču, kas rada mājīguma sajūtu. un vieta, kura mani patiesi gaida.
