labs vakars Tavās mājās! vismaz es ceru, ka Tev tas patiešām ir labs.
skatos - pēdējais ieraksts ir bijis atkal sen, gandrīz pirms pusotra mēneša. un atkal pa vidu ir bijuši raksti, kurus centos rakstīt, bet katra doma aprāvās vidū. kā ar cirvi nocirsta. nekas nepierasts, drīzāk ļoti ierasta darbība man.
nemācēšu īsti stāstīt to, kas pa šo laiku ir noticis. daudz jau, bet kas tāds ievērības cienīgs... noteikti, ka nekas tāds īpašs. darba aizstāvēšana novadā, kur pat klasē rāva uz ģībšanu tik tādēļ, ka puisis no Engures stāstīja, kā tiek veidoti izbāzeņi no krabjiem. pirmo reizi dzīvē Maijai teicu paldies par to, ka mani bakstīja, lai pēkšņi neizdomātu pazust zem galda. dziedājām ar kori Māras Zālītes jubilejas koncertā, par kuru viņai nebija nojausma - patīkams pārsteigums viņai bija. toties es saņēmu no latviešu valodas skolotājas ģeniālus vārdus -"Jūs izskatījāties labāk, nekā dziedājāt." iedvesmojoši, vai ne tā? lai nu kā, koncertstāsts "Pacel acis!" tiešām bija izdevies. martā jau devos uz atvērto durvju dienām LU HZFā. tā kā vilciens mani ātri nogādāja galapunktā Rīga, tad ar savu topogrāfisko idiotismu meklēju fakultāti. man jāsāk skatīties uz lietām, kas atrodas man pa kreisi arī, citādi dzīvē, ejot tikai taisni uz priekšu, kārtējo reizi apraušos un lamāšos kā vecs jūrnieks, kuram kāds nelietis ir nozadzis ruma pudeli. pēc tam nonācu arī pie vēl kāda secinājuma - ja uz Pļavniekiem došos hipijkleitā dienā, kad viss ir apmācies un smidzina smalks lietus, es tiešām iegūšu šoka pilnus acu skatienus. sapratu, ka manis izvirzītajai teorijai par puišiem, kuriem ir brilles, būs noteikti būs kādas radošas izpausmes, piepildījās. es joprojām pati nesaprotu, kā nonācu līdz šādai teorijai, bet tā, kā parasti, vienkārši notika. "tā vienkārši notika" vismuļķīgākais vārdu salikums. tik bieži lietoju šos vārdus, ka tie izklausās pēc sevis žēlošanas, lai vēlāk nebūtu jautājumu un turpināts iesāktais temats, jo tad tas temats, kurš tika iesākts, noteikti ir sāpīgais temats, kuru ir vēlme pēc iespējas ātrāk beigt, lai neietu tiešām uz sirdssāpēm. sava veida izvairīšanās, vai ne? kaut kā jau ir jābeidz runāt par tematiem, kurus atcerēties nav vēlme. bet vispār lietas, kuras tiek noraktas un vienkārši apspiestas, vēlāk ļoti nepatīkami vazājas zemapziņā. varētu pat teikt, ka viss, kas reiz tika apspiests, ir nejauki zombiji, kurus neesmu iemācījusies apkarot. ar laiku viss, ar laiku. varbūt.
pēc šodienas kārtējās ārsta (LOR) vizītes, kad protams, neko iepriecinošu nesagaidīju sapratu, ka būšu spiesta iztikt pēc operācijas. pēc pāris gadiem. bet pēc pāris gadiem būšu studente. tad arī nebūs nekāda nauda operācijai. un tagad,... tagad vienkārši jāizliekas, ka viss ir kārtībā, ka es varēšu, kārtējo reizi, iztikt pēc tā, kas patiešām ir nepieciešams. sad as fuck, bet pāris gadu laikā es sāku mācīties dzīvot tā, kā nedrīkst - izlikties, ka viss ir lieliski, kaut patiesībā aiz tā "lieliski" drausmīgi gribas kaut mēnesnīcā. ja vien ārsta ziņas būtu vienīgās, kas riņķo pa manu prātu cik gan tas būtu lieliski! bet, tā jau dzīvē nenotiek. lai saņemtu labas ziņas, ir jāiet cauri ērkšķiem, jāguļ nātru un stiklu pilnās bedrēs, jākrīt, jāklūp un jācieš ļoti daudz. to esmu sapratusi. lai notiktu kaut kas patiešām labs, ir jācieš ļoti daudz. patiesību sakot, neko labu neesmu dzirdējusi gandrīz vairāk kā pusgadu. paspēju pierast, ka ne visiem kaut kas labs ir paredzēts. tādēļ kuļos tālāk. tiesa, daudz laika pavadot pie mācību grāmatām un kladēm, lai nepievērstu tam uzmanību.
mājupceļā no poliklīnikas atcerējos arī to, ko man daudzi ir teikuši - ja viss tas, kas ar mani / manā dzīvē notiek, tad ir pienācis laiks kaut ko MAN mainīt. nu tad tā, mīļie mani, jūs varētu pastāstīt to, kā tas ir iespējams, ja tiešām ir tāda bedre, no kuras vienkārši nevar izrāpties un virve arī ir sairusi. kā ir iespējams mainīt kaut ko, ja visas prioritātes, kuras man ir bijušas svarīgas, ir jāliek otrā plānā, pirms tam palīdzot citiem? kādā veidā es kaut ko varu iesākt?
un, ņemot vērā to, cik bieži kas tāds bijis jādzird, tas ir tas iemesls, kādēļ daļa cilvēku ir palikuši vecajā gadā. nav iedvesmojoši, ja blakus ir kāds, kurš, vārda tiešā nozīmē, kļuvis par mēslu, nemitīgi atkārto, ka ir jāmainās un man (un tikai vienīgi man), tad rodas vēlme acīs paskatīties un pasmaidīt, sakot - lai mēs būtu vienlīdz lieli mēsli? patiešām vēlos saprast, kādēļ mūžīgi pievelku tādus cilvēkus, kuri ir tādi - nelietīgi izmantotāji, liekuļu un tādi, kurus vienkārši svītrot ārā no savas dzīves lapaspusēm. protams, sāp tas, ka kāds jāsvītro ārā, bet ja es tāda, kāda esmu, neesmu vajadzīga, tad vienkārši nav citu iespēju. jāstrādā un jākāpj pāri dažiem līķiem, kuri sākuši pūt, jo kāds nav paspējis tos aprakt. šis "kāds" laikam esmu vien es pati.
varbūt rītdiena būs gaišāka.
un varbūt - arī nedaudz skaistāka.
tādēļ - arlabunakti, jo miegs palīdz nedomāt. tiesa, tikai uz dažām stundām.
