kur paliek tie visi skaistie vārdi, kas reiz ir teikti? kur paliek tie brīži, kas šķita, ka nebeigsies?
kādēļ visu aizklāj attieksme? kārtējie jautājumi bez atbildēm, tieši tā.
man solīja ķert, ja es krītu. bet solījumi ir tukši. es krītu un krītu, mani neviens neķer. un nu man ir ļoti bail. tur nekas nevar būt, bet tas nemina faktu, ka bailes rodas arvien lielākas un lielākas. rīt pierakstos rindā, lai ātrāk visu noskaidrotu un miers sirdī.
es zinu, ka citiem iet daudz sliktāk, bet... galu galā, es arī esmu cilvēks! arī man ir daudz problēmu. kaut nedaudz es domāju par sevi, jo visu laiku domāju par citiem. un tagad pasaka, ka citiem ir sliktāk.
vai tiešām cilvēki tic tam,ka es patiesi smaidu un acīs neko neredz? vai tiešām es māku tik lieliski tēlot?
un tas, ka tā krūzīte, kura stāv uz galda nesasista, ir tikai laimīga sagadīšanās.