sen jau ir teikts, ka pieaugušie paši neko nesaprot. un štrunts ar to, ka viņi ir pieaugušie, tātad - viņi vienmēr zinās visu labāk, nekā bērni. muļķības. pēdējās muļķības. brīžiem man šķiet, ka savos septiņpadsmit saprotu vairāk, nekā viņi. es māku samierināties ar šo nejēdzīgi iekārtoto pasauli (starp citu, jā, pasaule ir iekārtota pavisam nejēdzīgi, bet par to vēlāk [zemāk?]), bet viņi nemāk. uz mēnesi viss ir vislabākajā kārtībā un tad atkal viss atsākas. un tā visu laiku. viss te iet tikai uz apli. strīdi, strīdi, strīdi un beigās esmu pa vidu ar to, ka nezinu, ko domāt, kam ticēt. neticu nevienam. pat domāt nezinu, pieņemu, ka arī nedomāju. brīžiem arī sāk šķist, ka viņi paši neko nesaprot. prot tik strīdēties par savu taisnību. un tas nekas, ka taisnība nav nevienam. nedrīkst jau teikt. ko tad es saprotu? nu ja, ko tad es saprotu? to, ka labāk reiz ir abiem iet savu ceļu un likties reiz mierā? arī to nedrīkst teikt, tad esmu tīrā kaujas laukā, pat uz mīnas jau stāvu. stāvu uz mīnas.
sajūta, ka kāds brutāli cenšas mani saberzt putekļos. būtu ļauni uzskatīt, ka es zinu, kas aiz tā visa stāv (pēc pēdējās nedēļas notikumiem, nebrīnos šajā dzīvē ne par ko), bet pēc vakardienas teikuma... ko man vairs domāt? ka dzīve ir skaista un putniņi čivina? nečivina, jo lietus līst. tā jau ir, kaut kas zūd, tā arī kaut kas novēršas. man ir pateiktas daudzas nenotikušas lietas... un laikam jau paldies par to, ka man tas tika pateikts. es saprotu, kas ir jādara. man nav nojausma, kā es to visu paveikšu, bet tas ir jādara. man nav izvēle.
labi, ik vienai lietai ir izvēle un jebkura būs pareiza izvēle, jo par to tiks domāts ilgi, lai vienai no izvēlēm piekāptos... un tad tomēr man ir izvēle. izvēlos dzīvot dzīvi un cīnīties par to. kaut skrāpēties ar nagiem ārā no visa, bet es to darīšu.
sanāk jau man tādi drūmie ieraksti, bet ir septembris - rudens melanholijas laiks manā prātā. un neko padarīt. oktobris ir dzīvības laiks. mana prāta dzīvības laiks.
