dzelteni tauriņi, slieciņu padarīšana, radiatori un citi mošķīši šovasar

dzelteni tauriņi nozīmē priecīgu un pozitīvu vasaru. dzeltenā krāsā bija mani pirmie pamanītie tauriņi pavasarī, kad vēl bija ledus un sniegs visapkārt. un ziniet - tiem tauriņiem arī bija taisnība. re, tauriņi nemelo!

pati vasara vēlu man iesākās, bet - nu nekas! vasaras sākšanās tika atzīmēta ar Lauriņas izlaidumu. ģeniāli sms un tvīti tika sarakstīti. tagad pat nedaudz smieklu uzdzenu ar to. nosvinēts izlaidums bija tā, ka mājās pārbraukusi aizgāju gulēt. bet es sagaidīju saullēktu Rīgā, gandrīz centrā, pie milzīgiem logiem. pirmais pozitīvais notikums. tad jau līgo svinēšana Kaivē. gribēšana gulēt, kamēr Līga runā, jo viņai miegs nenāk. galu galā - smiešanās, ka līga smejas un viņas smiešanās, par to, kā es smejos. smieklu rīts. un arī ilgi gaidītā veselības uzlabošanās. labs nāk ar ilgu gaidīšanu.

jūlijs ar pilsētas svētkiem un neliela vēla vakara pastaiga. un jaunu sākumu. slieciņas sasliekojās. un es joprojām neatceros, kādēļ tika runāts par sliekām. lietus Dzintaros un labestīgs (plusā, ģeniāls) teikums no kādas tantiņas. protams, ka jūlija mēnesī es visu pārdomāju, kas man ir svarīgs, kas mani atbalsta. kur bez tādām pārdomām? neiztikt jau. un es saprotu jau daudz. un noteikti,ka sapratīšu vēl vairāk.

un augusts... ar iesnām doties uz jūru jau varu tikai es. un saķert desmit minūtēs izārstētās iesnas un dziedāt estrādē, lielkoncertā,jau arī tik varu es. augusts bija tiešām (un ir) ģeniāls mēnesis. nozust Rīgā uz trim dienām, nedaudz pastrādāt un galu galā - atļauties dzīvot kaut nedaudz. viss iet cauri tikai asarām un smiekliem. un arī tam, cik daudz tu atļauj sev dzīvot. un uzticēties.

mana vasara bija skaista. ir vēl priekšā rudens, ar ābolmaizēm un tējas vakariem. daudziem tējas vakariem. un ziema. ar sniegu. cerams,ka ne tādu,kāds bija. lai gan.. viss ir tieši tā,kā tam jābūt.

paldies, mīļie mani, par šo vasaru! 

tiekamies rudenī!

par zvaigznēm un tēju naktī

atkal ir pagājis laiciņš, kura laikā esmu padarījusi maz. atkal. kā jau vienmēr.

biju Rīgas svētku lielkoncertā kā dalībniece. respektīvi, izbaudīju to, ka jāceļas bija 5:30, lai visu paspētu sadarīt, lai pusseptiņos būtu jau pie skolas. lietus,lietus,lietus un tautastērpa maiss tika izmantots kā lietussargs. pietam, braucu turp saaukstējusies. viss tas, kas tika veiksmīgi izārstēts, atgriezās 10 minūšu laikā jeb no tā laika, kad biju skrējienā uz skolu no mašīnas un no skolas uz autobusu. nemīlu lietu.septiņas stundas tika pavadītas estrādē bez pārtraukuma. pārtraukums no četriem pēcpusdienā līdz septiņiem. satiku vēl savu bijušo klasesbiedru - viņš nedaudz piestrādāja par manu ēzelīti un paturēja somu, dziesmu grāmatu un trideksni. un tad jau sākās koncerts. balss izdziedāta līdz pēdējam, jo tās bija dziesmas, kuras skanēja manā bērnībā. īpaša atdeve tad ir. no sadziedāšanās pazudu pie sava Mežonīša. lai arī cik patīkami ir tad, kad Rīgā satiksme ir bezmaksas, reizē uzjautrinoši un kaitinoši ir tad, ja kāds iereibis čalītis cenšas otram ieskaidrot, ka esmu laime, jo man ir sarkani mati. jup, esmu atkal pievērsusies sarkanajam tonim. vārdadienas pasēdēšana ar radiem. persiki ar šokolādi, biezpienkūka ar nelielu sīpolu piegaršu, pētersīļi nezināmās dārza dzīlēs - tā ir pilnīgi parasta vārda diena. tāpat kā sarunāt ar Henriju to,kas ir jānokutina. un pie kājas, ka pēc tam var atspēlēties. galvenais, ka... jā, šī bija mana vislabākā vārda diena! miegaina, bet tiešām lieliska.

par Šausmenītes 3 skatīšanos labāk vispār nerunāt. filma pati par sevi ir smieklīga, bet viņa smiekli filmas laikā... es brīnos,ka man vēl ir plaušas.

esmu atsākusi rakstīt stāstu. čunčinās ļoti lēni uz priekšu, bet es zinu, ka rakstīšu, jo es vēlos kaut kur izpausties atkal. man ir nepieciešams rakstīt.

bet tagad atkal nonācu pie secinājuma, ka man nepieciešams pārtaisīt tumblr blogs. man vajag ko tumšu. vajag pielāgoties rudenim. vajag pielāgoties zvaigžņu pilnām naktīm un tējas krūzēm.

es jūtu, ka rudens būs zem zvaigznēm un naktīm ar tēju.

kārtējais rīts, kārtējā diena, kārtējais vakars?

pulkstens ir tikai 7 no rīta. gulētas ir vien divas stundas un es saprotu,ka arī šī diena paies uz kāda enerģijas dzēriena rēķina. es zinu, ka teicu,ka tos vairs nedzeršu... piedod, tas sanāks tikai pēc 20.augusta. un tagad tiešām jūtos slikta, jo tomēr nedaudz laužu to, ko biju apsolījusi.

kāpēc gulētas tikai divas stundas un kāda velna pēc esmu augšā? - tātad... izpratu, ko nozīmē "Visskumjākā parāde uz mūsu ielas". respektīvi, sapratu to zemtekstu. tas bija 2:33. domāju, ko rakstīt tālāk stāstā, jo es zinu, ka šim stāstam es piesēdīšos klāt un viņu pabeigšu - to es taču apsolīju par to, ka kāds mācījās cītīgi CSDD. pff, sajutos nekrietna un ļauna. domāju vēl to, kādēļ tā ar mani drīkst bezmaz manipulēt, it kā es būtu viena dumja marionete, kuru var vadīt tikai aiz aukliņām. pietam, no savā ziņā tik tuva cilvēka. bet jā... ja kaut kas ir jāmaina, tad tā būs attieksme. es cīnīšos par to, kas es esmu. man reiz arī noriebjas tas, ka visi var spēlēt uz manu sirdsapziņu un jūtām. es arī esmu reiz cilvēks. ar pārāk labu sirdi un dumju sirdsapziņu. es beidzot esmu es pati. es jūtos labi ar to. es arī esmu nedaudz (bet varbūt tomēr jau daudz?) laimīga. par to es varu pateikties tikai vienam cilvēciņam.

un man pat ir vienalga, kā es izklausos, kaut esmu sevi jau no tik sasodīti agra rīta sazāļojusi ar pretiesnu līdzekļiem [un jā, es dabūju vēl lielākas iesnas no Xymelin. vot tas ir jāmāk!] un citronūdeni, man ir jābūt uz strīpas sestdienas dēļ. un jau vēl ātrāk - rītdienas Dzintaros. pēc kora mēģinājuma sadzeršos atkal tējas un askofēnu, čučēšu. jā, čučēšu un izgulēšu visu nejauko, kas manī ir iekšā.

starep citu, kamēr atceros, ka sauca viņu - man lika Zbigņevam iespert! ja nemaldos, viņš ir priesteris. forši, ne?:D aizbraucu uz izlaidumu, un ko tādu palūdz izdarīt absolvents. nu arī!