vasarās karstās vārtīties sniegā

un paaugstināta temperatūra visos laikos ir bijusi kaitinoša. pati āda//ķermenis karsts, bet paši roku pirkstu gali - auksti.
pēc būtības vajadzētu rīt mammai uz pilsētu līdzi aizbraukt un zāles kādas iegādāties. taču pasaule griežas jauki.
uz brītiņu izgāju ārpus mājas - pastaigājos nedaudz pa sviagu gaisu un salasīju dažus ābolus. tos garšīgos, saldskābenos. atradu pilnībā dzeltenu kļavus, kas pat ir mūsu īpašumā. tātad, sētas kļava ir vienīgā jaukā, kas oktobrī tikai krāsojas. un ozolzīles drīz gatavas būs. pie mums, jau pavisam drīz, būs kārtīgs un skaists rudens! :)
un tomēr jāveseļojas ātrāk, jo fotosesijas gaida jau!
protams, kad Laura būs pateikusi galīgi vārdu, tad.. Ķemeri, gaidiet mūs!
bet Sloka arī ir jaukas un krāsainas lapas.

let's celebrate the drama together

"Apsēsties ar vīraka dūmiem
Kopā, divvientulībā
Ar tējas tasi rokās
Par tevi un par mani,
Mans draugs.
Parunāsimies par rudeni
Par āboliem un kļavas lapām.
Vai zini?
Rudens pieder mums abiem.
Vai zināji to?
Un saulrieti bēniņos,
un dzeltenie kļavu lapu pušķi-
Tos dāvinu tev, mans draugs.
Un bēniņu saulrietus.
Tik paiesimies kopā vēl
uz ābolu kokskolu.
Paslēpsimies tur no ziemas
un paslēpsim sevī rudens mieru,
Lai neredz to neviens.
Lai mums būtu rudens noslēpums,
Par tevi un vīraku dūmiem."

šis bija dzejolis, kuru rakstīju literatūras vajadzībām. un man pat nedaudz patīk. protams, nav ideāls, bet rakstniece īsta neesmu, bet tomēr.

gravitāte varētu arī nenest - viss būtu jaukāk

un jau septembris. 

vēl pirms laiciņa bija tikai maijs ar pēdējo zvanu un tagad jau klāt atkal skola. un rudens. tas ir pats galvenais.

rudens vienmēr man šķitis, ka ir tāds pilns ar melanholiju, tāds vientulības pilns laiks, jo vakari kļūst tumši. bet dīvainā kārtā, tas man tieši patīk - ka ir vientulība un tumšie vakari. iemesls uzvārīt tēju un aizdedzināt kārtējo reizi sveces. it ka jau nav labi, ka vientulība patīk, bet tomēr - neko tam nevar padarīt. dzīvē tā ir un viss.

šodien pat nonācu pie secinājuma, ka man pietrūkst braukšanas uz Sloku. īpaši rudeņos. viss pilns ar sakritušām kļavu lapām, kuras ir līdz potītēm.es atceros, ka tā bija pie kapiem. tik daudz, dzeltenu sakritušu lapu, bet beigās -te ir kapi. tas nemaina faktu, ka uz Sloku braukšu pēc lapu fotosesijas.

un sev šodien, pie jūras, apsolīju, ka atradīšos tikai ārā, ne iekšā.ne mazāk kā divas stundas rudens melanholijā.