... un otrais eksāmens ir godam aizvadīts. vēl divi, ko runāt un rakstīt. protams, gaidīt lieliskus procentus un lielisku starptautisko līmeni angļu valodā. protams, arī sarkano vidusskolas atestātu, kas pierāda, ka tev ir bijuši stipri nervi, pacietīga ģimene, izturīgs spilvens un izturīgas sienas, kuras ir dzirdējušas daudz lamuvārdu par visu iespējamo.
šodienas labāka lieta? satiku savu pamatskolas latviešu valodas skolotāju. laikam tieši viņai es varētu teikt lielu paldies par to, ka mani iesaistīja padarīšanā, ko sauc par skolas avīzi un vispār vēl jaukāku padarīšanu - mīlestību pret domrakstu rakstīšanu un rakstīšanu vispār. paldies skolotājai Riekstiņai! vienmēr ir patīkami nedaudz parunāt un dzirdēt to, ka tomēr esmu stipra valodā un literatūrā, tādēļ nespēšu pazust pasaulē. vienmēr ir patīkami runāt un tikties ar cilvēkiem, kas, tevi ieraugot, smaida.
tieši mēnesis līdz izlaidumam. tieši mēnesis, lai izdomātu, kur atrast skaistu kleitu un kurpes par saprātīgām naudas summām, jo vel labas maksas aizies visam izlaidumam, jo vienmēr gadīsies ģimenē kāds, kuram gribēsies paspīdēt ar savām kulinārajām prasmēm (brālim parasti izdodas paspīdēt ar savam prasmēm tieši uz kādiem maniem svētkiem. nu gadās man tāds foršs brālis tomēr!). sāpīgāka tēma no visa - darbs. kad reiz cienītie darba devēji sapratīs, ka konkrētajam amatam pieredzi iegūst tikai strādājot tādā amatā?!
vispār jau... tāpat te ilgi nepalikšu. skatīts laiks, kas atlicis dzīvošanai Tukumā. cik ļoti riebīgi ir vilties savos, agrāk sauktajos, draugos. laikam tikai tagad saprotu, cik ļoti cilvēki spēj mainīties no tiem, kas ir bijuši blakus smagā posmā, ka tagad... kļuvuši sveši. es nevēlos vairs nekādu kontaktu uzturēt, jo man pietiek depresiju uzplūdi, kuros tieku iesviesta tādu cilvēku dēļ. kādēļ jācieš man un maniem mīļajiem dumju cilvēku dēļ, kuri nesaprot to, ko runā. jau tā viņiem tiek viss mutē ar karoti iebāzts, kamēr otram nav nekā un pašam ir jācīnās pilnīgi par visu, viņi vēl uzdrošinās pārmest jebko, kas tiek pateikts padomu veidā. nu labi, ja nav vēlme dzirdēt manu padomu, nevajag tad čīkstēt un pīkstēt, parādot, ka tādiem cilvēkiem vienkārši jāiemet ar ķieģeli. bet ķieģeli maksā naudu, ne visiem rodas lieka nauda ķieģeļiem. bail vien iedomāties, kādi būs viņu pēcnācēji. ja man būs bērni, tad turēšu viņus pa gabalu no to cilvēku bērniem.
nav vērts turēt cilvēkus savā dzīvē, cerot, ka reiz tie nāks pie prāta. katrs tomēr dzīvojam savu dzīvi.
un, ja cilvēks neieklausās tajā, ko saka, lai dara vai nedara... nav vērts zaudēt savas nervu šūnas.
