es, es, Tu, Tu, mēs, mēs... esam tādi.

man ir pārāk žēl un roka īsti neceļas dzēst visus melnrakstus, kad esmu centusies rakstīt savu blogu, tādēļ visi agrākie ieraksti būs salikti šeit, kur taps tiešām pabeigts ieraksts.

12.02.13. - skatoties plānotājā, redzu, cik maz laika ir aplicis - pēdējais eksāmens tiek rakstīts 30.maijā, pēc tam tikai jāgaida izlaidums 22.jūnijā, Žetonvakars tepat pie durvīm jau klauvē - gandrīz mēnesis līdz tam. un ko tad?

darba meklējumi, papīru izņemšana, papīru iesniegšana, naudiņas noskaitīšana no sevis un tad tikai gaidīt rezultātus. lielā dzīve vidēji sāksies pēc četriem mēnešiem. un būtu melots, ja teiktu, ka man nav nedaudz bail no tā. šķiet, ka tomēr tas ir normāli, ka nedaudz ir bail par to, ka būs pašai jāstrādā, lai nodrošinātu sevi.

bet ko es daru? cenšos uzlādēt sevi ar Gacho - Tava pasaule, kas ir netipiski visam tam, kas atrodas manās mūzikas mapēs - roks, metāls / smagais metāls /  pagānu metāls, screamo... bet Gacho, Gustavo un citi tomēr ir manas bērnības pamatlicēji. un Tava pasaule vienkārši uzlādē ar to, ka savā veidā tiek parādīts tas, kā būtu jādzīvo. un arī meldiņš vienkārši prātā iesēdies.

25.02.13. - pavasaris galvā ar šo rītu. neatceros pēdējo reizi, kad būtu modusies bez sasodītajām galvassāpēm, no rīta būtu spīdējusi saule, no austiņām fonā būtu skanējusi atbilstoša mūzika.

10.03.2013. - labrīt vai labdien šajā dienā! ir saules pielieta diena, istabā ir silts, fonā skan mūzika, pa gultu izmētātas dažādas lietas - sākot ar grāmatu, beidzot ar telefonu un dūraiņiem. man šķiet, ka šo jau var nosaukt par sava veida rutīnu. ka viss ir zināms, kas būs un kā notiks, kas nebūt nav slikti. vismaz viena lieta dzīvē būs skaidra - kur atradīšos nedēļas nogalē.

biju pati aizmirsusi, ko nodara vārdi jeb - vai nu tie paceļ, vai iemet dziļā bedrē. mans padoms - pirms vispār dusmās gribi kaut ko runāt, padomā, kādas patiešām var būt tās sekas, kas rodas.

12.03.2013. - mana iekšējā dieviete. ko tad viņa īsti dara? sēž ar kājām uz galda, ar perfekti krāsotām sarkanām lūpām, vienā rokā tur sarkanvīna glāzi un smejas par tekstiem, kurus nākas gan lasīt gan dzirdēt. sākot ar lielisks dekoltē, beidzot ar - no kuras puses tad tu esi. un visa iespējamā, kas sāktos ar neķītru smaidiņu un vienkārši būtu gluži kā "ņerr". mana iekšējā dieviete virpina sarkano matu šķipsnu.

26.03.2013. - agrākais rakstīšanas prieks ir zudis. vecais labais negribu, nav vajadzības un kuru tas vispār interesē. gribu vēl košākus matus, joprojām gribu spārnu tetovējumu, gribu saprast, kāpēc ir lietas, kuras vienkārši neizdodas. vai prāts ieciklējas uz to, ka tās lietas nekad neizdosies, paraujot mani vēlreiz zem ūdens, ļaujot vienkārši tajā visā slīkt? vai arī vienkārši nav lemts tajā visā iedziļināties, pametot gaisā visus pierakstus, lineālus, zīmuļus, pildspalvas un dzēšgumijas. galu galā - kāpēc vieniem ir dots vairāk nekā otriem? un kāda velna pēc tad tiek runāts par to, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi.... bet daži ir vienlīdzīgāki par citiem?

viss ir pārlieku raibs. raibas emocijas, raibi cilvēki. viss, kas notiek, ir pārāk raibs priekš manām acīm un prāta. nespēju brīžiem aptvert to, kas ir noticis. bet tāda ir tā dzīve, un ko Tu, cilvēk, tai vari padarīt?

neko, vai ne?

7.04.2013. - šodiena - jo tālāk, jo trakāk. jo mācies tālāk, jo saproti, cik lielā ķezā esi.

notiek ļoti daudz. notiek, protams, tas, ko tu pat nevēlies, bet visiem jau vienmēr ir galva uz pleciem, lai domātu... domātu par savām vajadzībām, ne par pārējiem.

i mean, pateicoties savai skolai, esmu uzzinājusi to, ka pie manas ģimenes neskaitās brālēni, onkuļi, tantes, kā arī draugi. 

esmu sapratusi, ka nav nozīmes tam, ko tu dari pēc vislabākās sirdsapziņas, jo par to tāpat visiem būs nospļauties par to, ko esi darījis. vērtēs pēc visu padarītajiem darbiem. un vājprātā būs slikti.

kopumā - viss te iet pilnīgā sviestā. pietiek ar to, ka man jau ir neērti teikt, ka esmu no Tukuma, jo tad jau ir tādi jocīgi acu skati pavērsti. par garlaicību sūdzēties nevar. 
starp citu, vakar sapratu, ka iebraucu lielākās auzās ar izglītības iegūšanu pēc vidusskolas. respektīvi, sasodīts, kur tad īsti mācīties?! ok, pēc atvērtajām durvīm LKA LKK, kur biju visatšķirīgākā - biju nīgra, neizgulējusies, gribēju spļaut sarkastiskas piezīmes un pavisam noteikti, ka ne smaidīga - sapratu, ka tur kaut kā īsti savu vietu neatradīšu. zinu skaidri vienu lietu - tur mācās tiešām cilvēki, kam radošums asinīs plūst un ir potenciāls būt pamanītiem Latvijā un pasaulē. tas gan. bet es vēl meklēšu savu vietu šajā pasaulē.
fonā skan Špogulīt, spogulīt"... vasaras nakts vien prātā, ja atceries to, ka bija pavadīta fantastiska nakts bohēmā ar sarunām, smiekliem, alu, ģitāru un latviešu dziesmām. 
un tagad tik saprotu, ka man ir vajadzīgas vasaras ar jauniem sapņiem, ticību, cerību, negaidītiem dzīves pavērsieniem un bohēmu. tāda bohēma, kāda ir vasarā, nekad nebūs citā gadalaikā.